Kā vienmēr, links uz iepriekšējo daļu.
- Savāc pudeles! – Atskanēja balss no blakus istabas. Tā bija Hansa māte - Anna.
Pēc avārijas, kad nomira Hansa tēvs un māsa, viņa māte nespēja to pārdzīvot un sāka staigāt pa bāriem un dzert. Tā bija baisa diena. Todien mašīnā bija divi cilvēki – Hansa māsa un tēvs, viņi brauca no Hansa māsas, Gabrielas, izlaiduma. Viņa bija tikko beigusi divpadsmito klasi un grasījās iestāties mākslas akadēmijā. Hanss nebija izlaidumā, jo viņš tikko bija kļuvis par dvēseļu mednieku un bija tik ļoti aizrāvies ar pirmās dvēseles medīšanu, ka visu nokavēja, māsa laikam bija uz viņu apvainojusies. Viņa mātei tajā laikā bija darbs. Pretim braucošās smagās mašīnas šoferis bija piedzēries un zaudēja kontroli pār stūres ratu. Viņš iebrauca pretējā joslā, tajā, pa kuru brauca Hansa tēvs - Uģis ar Gabrielu. Smagā mašīna burtiski saplacināja vieglo mašīnu. Pēc tās dienas Anna pameta visu. Tagad viņi abi iztika tikai no Hansa stipendijas, apdrošināšanas naudas un bērna pabalstiem. Protams, Hanss pēc tam sajuta viņu dvēseles, bet nevēlējās tās uzņemt un ļāva Marijai tās aizvest uz tām paredzēto vietu. Tajā nedēļā Hanss uzzināja, ka var izdzīvot tikai ar divām dvēselēm, bet tam ir smagas blakusparādības, piemēram, viņš vairs nespēja iziet cauri noteikta materiāla sienām un arī kļuva krietni vārgāks. Bet, līdzko viņš uzņēma nākamajā nedēļā četras dvēseles, viss atkal bija normāli.
- Jau eju! – atsaucās Hanss, nopūtās, piecēlās no gultas un devās sakārtot dzīvokli.
Nākamajā dienā Hanss bija piecēlies stundu par agru. Viņš šo laiku viņš pavadīja mēģinot sajust dvēseles. Joprojām neviena. Dīvaini. Pirms dažām dienām viņš sajuta dvēseli uz pāris sekundēm un tad tā izzuda. Marija būtu to spējusi uzņemt tikai tad, ja būtu atradusies blakus tā cilvēka nāves vietai jau rēga formā. Varbūt tā vienkārši spēja kaut kā paslēpties? Tā stundu nosēdējis, bezdarbībā domādams, viņš sakravāja mantas un devās uz skolu. Hanss bija labākais savā kursā, un dvēseļu mednieka darbs viņam netraucēja, viņam viss padevās viegli. Nonācis universitātē viņš apsēdās solā un apdomāja vakar notikušo - „Vai tiešām viņa vakar būtu paspējusi izdarīt kaut ko tam puisim pirms savas nāves?” Kādu brīdi sēdējis, viņš to sajuta. Kaut kur klīda dvēsele. Viņš no somas izvilka pulksteni, uzlika uz rokas, pasveicināja savu garu un aizgāja. Atrazdamies netālu no dvēseles, viņš pēkšņi to vairs nejuta. „Skaidrs, viņa laikam nodeva savas spējas tam puisim. Nolāpīts!” kādu laiku lādējies, viņš devās atpakaļ. Pēc skolas viņš atkal uzvilka pulksteni, pateica garam, lai dodas mājās un dara visu, ko parasti, un devās pastaigāties pa pilsētas ielām, cerēdams, ka uzdursies jaunietim, kurš tagad bija jaunais mednieks. Visu dienu klaiņojis pa pilsētu, viņš jau grasījās doties mājās, bet pēkšņi viņš atkal sajuta dvēseli. Viņš laikam pie tās nokļuva pirmais, jo nekur nemanīja jauno mednieku.
Jau gandrīz uzņēmis to sevī, viņš sev aiz muguras izdzirdēja balsi. – Sveiks Hanss! – Tas bija jaunais mednieks, kurš jau bija devies uzbrukumā.
- Tev nevajadzēja pievērst sev uzmanību, tu esi pārāk iedomīgs. – Atbildēja Hanss, knapi izvairīdamies no puiša dūriena. – Šī dvēsele jau pieder man.
Cīņa nebija nedz smaga, nedz ilga, jo Hanss bija krietni spēcīgāks un ātrāks, un jaunais mednieks nemācēja cīnīties ar zobenu. Par spīti tam, puisis pāris reizes centās trāpīt Hansam, bet viņš nespēja sacensties ar Hansu zobenu cīņā. Saprazdams, ka viņš nevar vinnēt, otrs mednieks metās bēgt. – Izpalīdzēsiet nedaudz man? – Hanss dzirdēja puisi sakām kokiem, dzenoties viņam pakaļ. Pēkšņi no nekurienes atlidoja paliels vārnu bars un metās virsū Hansam, ķerdamās aiz kā vien varēja. Hanss apstulba, viņš līdz šim bija domājis, ka viņš spēj izkļūt cauri it visam, ja bija uzņēmis pietiekami daudz dvēseļu, bet putni, nezin kāpēc, spēja ar knābjiem aizķert Hansu aiz drēbēm un matiem, tādējādi aizkavējot viņu. Jau pēc brīža Hanss bija viņu pazaudējis.
Kārtējo reizi nolamājies, viņš atkal devās mājup. Viņš, par spīti visām neveiksmēm, tomēr jutās apmierināts. Dvēseli tomēr bija dabūjis viņš, nevis tas otrais. Un tā bija šīs nedēļas trešā dvēsele, tādēļ beigās viss bija ļoti veiksmīgi sagadījies, nekādas blakusparādības nebūs jācieš, un dzīvotājs arī vēl būs, un Marijas arī vairs nav. Pārcilājot domās tikko notikušo viņš saprata, ka Marija nebija runājusi ar kokiem, bet gan ar putniem, kuri atradās kokos, tie laikam bija tie, kuri visu laiku paziņoja - kur un kā tikt pie dvēselēm, tātad, viņš bija uzzinājis vienu no otra mednieka noslēpumiem, kuru tik ļoti labi Marija bija turējusi noslēpumā. Jaunais mednieks jau bija pieļāvis pirmās divas kļūdas pirmajā tikšanās reizē, Hanss domāja, ka tikt no viņa vaļā nebūs nemaz tik grūti, Marija laikam bija pateikusi viņam tikai Hansa vārdu un to, kā atrast un pavadīt dvēseles. Aizgājis mājās, viņš devās gulēt, apdomādams visu šodien notikušo, varbūt bija vēl kāda kļūda, kuru pieļāva otrs mednieks...?
