Jau piektā daļa!
Kā vienmēr, links uz iepriekšējo daļu atrodams te.
4. nodaļa – Patiesība.
- Kas tur?
- Es! – atbildēja balss otrpus durvīm. Alekss atvēra durvis. Tur stāvēja Elizabete ar picas kasti un limonādes pudeli rokās. – Es nopirku kaut ko ēdamu, jo tev mājās nekad nav ko ēst, kad es atnāku.
- Paldies, šoreiz arī neesmu neko pagatavojis, slinkums. – Alekss smaidīdams it kā atvainojās. – Prieks, ka atnesi kaut ko, es mirstu badā!
- Dažkārt man likas, ka tu drīzāk nomirsi badā, kā pagatavosi sev kaut ko ēdamu. Goda vārds, tev pašam neapnīk ēst tās sausās zupiņas un vēl nezin ko?
- Nu bet tāpēc jau es aicinu tevi ciemos!
- Kas, es tev esmu tikai tāda šefpavāre vien?
- Nē, protams, tu arī palīdzi man mājas darbos un dažreiz pat pakavē laiku! – nu jau smiedamies, atbildēja Alekss.
- Nē nu vispār. Es varu arī doties prom! – Elizabete apvainojās un pagriezās uz promiešanu.
- Nu beidz, tu taču zini, ka es to nedomāju nopietni! Kāpēc es vienmēr aizmirstu, ka tu ne vienmēr saproti manus jokus? – Alekss pieskrēja pie Elizabetes un saķēra ap pleciem. Elizabete apstājās. Alekss atrāva savas rokas no Elizabetes pleciem. – Piedod, es tiešām tā nedomāju.
- Labi, šoreiz tev vēl piedošu, bet tikai tad, ja tu apsoli pats uzzīmēt to skeletu, ko Graudiņš uzdeva. Un nodot laikā.
- Labi, labi, apsolos, tikai nedusmojies.
- Kurš teica, ka es dusmojos? – Elizabete pagriezās pret Aleksu tikpat smaidīga kā vienmēr. – Tagad es vismaz esmu nodrošinājusies, man noteikti nenāksies zīmēt tavu zīmējumu. Un tu nemaz nemēģini pierunāt mani! Tas būtu pret noteikumies!
- Pret kādiem noteikumiem? Tu mani piečakarēji! Ak tu viena! – Bet Alekss nedusmojās, viņš arī smaidīja, priecājās par to, ka bija uzķēries uz Elizabetes viltības. – Bet tad tev manī jāieklausās un jānotic. – To pateicis, viņš aizgāja uz viesistabu un apsēdās dīvānā.
Elizabete viņam sekoja. - Ā jā, tu man gribēji kaut ko izskaidrot.
- Jā, klausies un centies visu aptvert. Viss sākās vakar, kad es nācu no tā basketbola turnīra mājās...
- Kā jums gāja?
- Nu palikām otrie, bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, kas notika pēc tam... – Alekss kādu brīdi klusībā pārdomāja notikušo. Vai tas tiešām tā bija, vai arī viņš tikai to nosapņoja? Nē, šodien, tās meitenes spoka glābšana apliecināja, ka viss bija īsts, ka tā tiešām bija noticis.
- Kas notika, kāpēc tu apklusi?
- Ko? Kas? – Alekss pamodās, it kā tikko būtu gulējis. – Ā, jā, pareizi. Tātad. Es nācu mājās no tā basketbola turnīra, kad es ielas malā redzēju kaut kādu caurspīdīgu meiteni...
-Caurspīdīgu meiteni? Tu tagad mēģini man atspēlēties par to, ka es tevi tā iznesu cauri?
- Nē, nopietni! Klausies tālāk! Es pieskrēju viņai klāt, jo neviens cits viņu neredzēja, izrādījās, ka viņa ir letāli ievainota.
- Letāli ievainota? Kā? Kur? Tu taču izsauci ātro palīdzību, vai ne?
- Kāda jēga, ja neviens viņu neredz? Nu jā. Izrādījās, ka viņa ir kaut kāda dvēseļu medniece, un tādi šajā pilsētā esot tikai divi. Vispār, katrā pilsētā esot tikai divi vai mazāk.
- Mazāk? Ir iespējams, ka nav neviena?
- Nezinu, gan jau, es pats vēl diezgan maz zinu par to visu, kā nekā strādāju tikai pirmo dienu un nav neviena, kas mani pamācītu...
- Paga, paga, tu un strādā? – Elizabete sāka smieties.
- Jā, ļoti asprātīgi. – Alekss arī pasmaidīja, jo saprata, ka Elizabete to nedomā ļauni.
- Un ko tad īsti šie mednieki dara? Medī dvēseles?
- Kā gan tu zināji? Nevar būt, ka pēc nosaukuma izspriedi!? – Šādu sarkasmu pat mazs bērns saprastu. - Bet nu jā, dvēseļu mednieki ķer dvēseles, lai izdarītu vienu no diviem – labais tās nosūta tālāk, sliktais – uzsūc sevī.
- Un kurš esi tu?
- Neuztraucies, es tās nosūtu tālāk. Uz šķirotavu, kur izšķiras – tās dodas uz paradaīzi vai elli. Vismaz es tā sapratu.
- Un kurš tad ir ļaunais?
- Es nezinu. Zinu, ka viņš sevi dēvē par Hansu, bet pats es viņu vēl ne reizi neesmu sastapis.
- Es pazīstu vienu Hansu...
- Jā, un viņš, protams, pēc tavām domām, ir tas otrais mednieks? Tu pati saproti, ka šajā pilsētā nav tikai viens Hanss? Un pat ja ir tikai viens, nav teikts, ka Marijai viņš stādījās priekšā ar īsto vārdu... – Alekss ļoti uzkrītoši nobolīja acis. Dažreiz viņam likās, ka Elizabete ir visīstākā blondīne.
- Ā jā...
- Tu nu gan esi blondīne...
- Beidz! Neesmu gan!
- Nu labi, neesi, bet ar domāšanu tu esi uz „jūs”. - Alekss iesmējās un smaidot piecēlās, lai ieliktu picu mikroviļņu krāsnī un ielietu dzeramo glāzēs...
- Tagad gan tu esi vienkārši ļauns! – Tomēr Elizabete arī smaidīja.
Pēc brīža viņa izdzirdēja balsi virtuvē. Alekss ar kādu runāja. Elizabete piecēlās, lai ietu uz virtuvi, kad Alekss pēkšņi iesteidzās istabā, pieskrēja pie somas un izvilka brilles no tās. – Piedod, es tev vēlāk visu izskaidrošu. – Pateicis to, viņš uzlika brilles.
