Kā jau vienmēr, links uz iepriekšējo daļu [un šoreiz reizē arī uz nodaļas sākumu].
Paēduši viņi devās atpakaļ uz universitāti.
Pie durvīm Alekss uzsauca - Eu, uzmanies! - meitenei, kura gāja virsū aizvērtām durvīm, it kā to tur nebūtu. Meitene izlikās nedzirdam un vienkārši izgāja cauri masīvajām koka durvīm. Alekss izberzēja acis. Tieši pēc diviem mirkļiem viņš visu atcerējās, viņš atcerējās vakardienu un pagājušās nakts sapni. Viņš pagrieza galvu pa labi un ieraudzīja Elizabetes izbrīnīto sejas izteiksmi.
- Ar ko tu tikko runāji? Tur taču neviena nav!
- Hmm... Vari šovakar atnākt pie manis? Es tev tad visu paskaidrošu, bet tagad mums jāsteidzas, lai nenokavētu!
- Labi, es tikai ieskriešu tualetē. - atteica Elizabete un, iegājusi pa masīvajām unviersitātes durvīm, nozuda sieviešu tualetes durvīs. Kad Elizabete beidzot nonāca auditorijā, viņa ieraudzīja Aleksu sēžam pašā auditorijas stūrī ar brillēm uz acīm un apsēdās viņam blakus - Kam tev brilles? Tev tak vēl vakar bija laba redze!
Tiklīdz Elizabete bija iegājusi tualetē un aizvērusi durvis, caur tām iznāca tā pati meitene, lasot grāmatu.
- Pagaidi! - iesaucās Alekss un nostājās viņai priekšā.
- Tu mani vari saskatīt? - izbrīnīta vaicāja meitene.
- Kas jums visām ir? Ja es nostājos jums blakus vai priekšā un runāju ar jums, jums obligāti ir jāpajautā vai es jūs redzu? Protams, ka es jūs redzu! Un tagad, nāc! - to pateicis Alekss iegāja vīriešu tualetē. Meitene viņam sekoja. Alekss somā brīdi parakājās un atrada to, ko meklēja. Izvilcis no somas brilles, viņš tās uzlika uz acīm. Meitene nespēja noticēt tam, ko redz. Tagad viņas priekšā stāvēja divi puiši, kas viņu varēja redzēt, tikai viens bija nedaudz... Caurspīdīgs. - Steidzies! Tev ir divas minūtes, lai aizskrietu uz auditoriju. Tev ir jāuzkāpj ceturtajā stāvā un tad trešās durvis pa labi. Nosēdies kādā stūrī un klusām pieraksti visu. Nerunā ne ar vienu. Paldies. - nedaudz caurspīdīgais puisis, „tātad spoks” nosprieda meitene, teica savam dzīvajam dvīnim. Necaurspīdīgais puisis devās prom. - Tātad, kas tu esi un ko tu te dari?
- Kas tas tikko bija? Kas tu tāds esi? - meitene bija pārāk izbrīnīta, lai atbildētu.
- Es esmu labais dvēseļu mednieks, mani sauc Alekss, un es tev palīdzēšu doties tālāk. Es atkārtošos - kas tu tāda esi?
- Es... Es neatceros. Pēdējais, ko atceros bija tas ka mani pirms vairākām dienām šīs skolas priekšā uzbrauca tumši zila mašīna. Kad es atjēdzos, es redzēju kā mani aizved ātrā palīdzība... Nu tā nebiju es, bet biju. Es nezinu kā tas ir iespējams, bet tajos ratos gulēju es, bet es noskatījos no malas. Es zinu, ka grūti saprast, bet es pati vēl īsti neesmu sapratusi. Es jautāju visiem kas notiek, bet neviens neatbildēja, visi izlikās, ka mani ne redz, ne dzird. Tad es uz brīdi pazudu, nokļuvu nekurienē. Vēlāk, nezinu kā, es nokļuvu atpakaļ. Esot atpakaļ, es atklāju, ka es esmu caurspīdīga un varu iet cauri visam – mašīnām, cilvēkiem, sienām, durvīm, jebkam. Un tā, nezinādama ko darīt, es tagad te klejoju.
- Interesanti... Tu noteikti esi spoks, bet kādēļ gan viņš vēl nav tevi atradis?
- Kas atradis? Kāpēc?
- Nekas, nepievērs uzmanību. - Domīgi atbildēja Alekss, grasīdamies izvilkt zobenu. Tas atradās makstī, kura karājās blakus viņa labajai kājai. Viņš zobenu izvilka visnotaļ neveikli. Tas bija smagāks, nekā izskatījās. Zobena spals bija apdarināts ar ādu. Īstu vai mākslīgo – to Alekss nemācēja noteikt. Pats asmens bija veidots no spoži nopulēta metāla, iespējams, tērauda.
- Eu! Ko tu grasies darīt?! Ej prom! – Iespiedzās meitene un grasījās bēgt. Bet tad viņa atcerējās, ka it viss iet cauri viņai, tas zobens taču nevar viņu ievainot!
- Kā jau es teicu, es tev palīdzēšu. - Atbildēja Alekss un izgrieza četrstūri sienā, skatīdamies uz meiteni, lai zinātu, kā viņa izskatās. Caurums sienā izskatījās pēc tādām kā durvīm. - Atā!
- Atā? Kāds atā? Kas tas ir? - vēl vairāk izbijusies, vaicāja meitene.
- Kā – kas? Tas ir ceļš, kuru būtu jāveic katrai dvēselei, tas ir ceļš uz aizkapa dzīvi! - Atbildēja Alekss, pats nezinādams, ko runā, un mudināja meiteni doties cauri - Pasteidzies, es kavēju lekciju!
- Atā! - atteica meitene, pazuzdama izgrieztajā caurumā. Nezin kas lika viņai uzticēties Aleksam. Aiz viņas izgrieztais caurums pamazām izzuda.
Alekss, kādu brīdi ar izbīli, kas bija lasāms viņa sejā, vēroja sienu, kur tikko bija eja uz aizkapa dzīvi, pats būdams tik izbrīnīts kā nekad. Viņš tikko bija palīdzējis pirmajai dvēselei. Stiprāks gan viņš īsti nejutās, bet Marija bija teikusi, ka vajadzēs krietni vairāk dvēseļu, ar dažām nepietikšot. Vēl kādu brīdi sapņainām acīm vēries uz sienu, viņš atminējās par to, ka tieši šajā brīdī viņš kavē lekciju. Viņš aizskrēja uz kāpnēm, lecot pāri diviem pakāpieniem, viņš jau pēc mirkļa bija pie auditorijas durvīm. Aiz ieraduma viņš centās atvērt durvis, bet viņa roka vienkārši izslīdēja cauri durvju rokturim. Pēc pāris mēģinājumiem viņš atcerējās, ka meitene, kurai viņš tikko bija palīdzējis, gāja cauri durvīm, un arī Marija bija kaut ko teikusi par to, ka viņš it kā spējot iet cauri durvīm, un viņš, samiedzis acis, jo baidījās ieskriet durvīs, izskrēja tām cauri. Atvēris acis, viņš ieraudzīja pasniedzēju, kurš auditorijai kaut ko stāstīja. Viņš jau grasījās atvainoties par kārtējo kavējumu, bet tad atcerējās, ka neviens viņu neredz un nedzird. Brīdi lūkojies apkārt, viņš ieraudzīja sevi, vismaz savu ķermeni, kurā bija iemiesojies briļļu gars, kuru sauca Raziels, kā viņš pats stādījās priekšā, viņš sēdēja auditorijas stūrī. Uzkāpis augšā, viņš ieraudzīja Elizabeti, kas aizvainota sēdēja blakus briļļu garam. - Tu visu pierakstīji un nerunāji ar Elizabeti? - Vaicāja Alekss, iemezdams aci savos pierakstos. - Malacis!
- Paldies! - atteica briļļu gars.
Elizabete aizdomīgi paskatījās uz Aleksu, kurš tajā brīdī novilka brilles un palūkojās uz Elizabeti, bet Elizabete joprojām neko neteica.
- Atnāc šovakar, es tev visu izskaidrošu. - nočukstēja Alekss un turpināja pierakstīt.
- Nē, kāpēc gan lai es ietu pie tevis, ja tu pat ar mani nerunā un izliecies, ka nedzirdi!? - aizvainota atčukstēja Elizabete.
- Vienkārši atnāc un tu visu sapratīsi. Arī to, kāpēc es ar tevi nerunāju. - nočukstēja Alekss nu jau atkal smaidot tā, ka Elizabete nespēja atteikt.
- Tu zini, ka es nespēju pateikt nē, ja tu šādi man uzsmaidi! - nu jau smaidīdama, atbildēja Elizabete.
- Zinu, un es to izmantoju! – Alekss pasmaidīja un novērsās, turpinādams pierakstīt.
Elizabete atkal piesarka. Viņa joprojām nespēja pierast pie Aleksa apburošā smaida.
