Šo nodaļu sadalīju divās daļās, lai nav tik gara lasīšana un nedaudz neziņas arī paliek... (:
3. nodaļa – Dvēsele skolā.
- Jā? – Alekss miegaini atbildēja uz telefona zvanu.
- Tu uz anatomijas lekciju nebūsi? Zini, ka rīt ir kontroldarbs, vai ne? – Jautāja balss telefona skaļrunī.
- Būšu, būšu. Cik ir pulkstenis?
- Lekcija tik tikko sākās. Tu vēl vari paspēt uz otro p...
Šai brīdī Alekss nolika klausuli, izleca no gultas, ātri apģērbās un, paņēmis mantas, skrēja uz universitātes pusi. Alekss vēlējās kļūt par ķirurgu par godu tēvam, viņa piemiņai. Bet, lai sasniegtu šo mērķi, viņam bija cītīgi jāmācās. Alekss zināja anatomiju, jo viņa tēvs bija ārsts pirms viņš nomira no gūtajām traumām auto avārijā, viņa māte arī bija tajā mašīnā, viņa arī neizdzīvoja.
Alekss ieskrēja skolā brīdī, kad bija pagājusi tikai trešdaļa no lekcijas.
- Jauns rekords! - tikai uz brīdi nopriecājies Alekss skrēja tālāk. Ieskrējis auditorijā, viņš klusām atvainojās pasniedzējam un jau grasījās doties uz savu vietu, bet tad pamanīja, ka Elizabete zīmīgi uz viņu skatās. Elizabete bija vidēja auguma meitene ar gandrīz blondiem matiem un vasarraibumainiem vaigiem, viņa, kā vienmēr, bija tērpusies smukā krekliņā. Šim bija uzraksts uz krūtīm, kurš brīdināja, ka Elizabetē mīt zvērs. Tā kā vieta viņai blakus bija brīva, viņš apsēdās viņai blakus.
- Ko es nokavēju? - Alekss čukstus jautāja Elizabetei.
- Neko lielu, tikai to, ka uz nākamā mēneša pirmo lekciju jāuzzīmē cilvēka skelets, ieteicams pat divus - vienu no priekšas un vienu no sāniem. Par katru nepilnību vērtējumu samazinās.
- Katru nepilnību? Kas ta tur? – Nozīmē vienkārši no grāmatas un miers! Un it kā man vispār ko tādu vajadzētu! Es takš zinu katru kauliņu no galvas!
- Nu nē, tas nebūs tik viegli – jāzīmē A3 formātā uz zīmēšanas papīra. Ja tu zīmē ar pildspalvu vai arī līnija ir par biezu, šauru vai tā ir grūti redzama, tad tā ir nepilnība.
- Ak Dievs! Vai tiešām Graudiņš cenšas man ieriebt? Kādēļ gan viņš liek mums zīmēt? Viņš taču zina, ka es ne pārāk labi zīmēju!
- Nū... Es teiktu, ka cenšas gan ja vien tas būtu iespējams, jo viņš jau redz, ka tu regulāri kavē viņa lekcijas...
- Bet es ne vienmēr speciāli izlaižu tieši viņa lekcijas!
- Nu, bet tās, kuras tu speciāli kavē, kopā ar tām, kuras tu netīšām nokavē, veido to slikto iespaidu par tevi! - Elizabete aizstāvēja pasniedzēju. Aleksam bija vien jāpiekrīt, jo viņš nekaunīgi bieži nokavēja vai vispār neieradās tieši uz Graudiņa anatomijas lekcijām, kuras bija vai nu pirmās vai pēdējās mācību dienā...
- Tu taču man izpalīdzēsi? - it kā nevainīgi smaidīdams, vaicāja Alekss.
- Kā parasti, Alekss... - vien atteica Elizabete, kura jau atkal bija iegrimusi savos pierakstos, rūpīgi rakstīdama visu, ko Graudiņš stāstīja.
- Paldies, tad šo sestdien pie manis? - Alekss turpināja nedaudz pavedinoši smaidīt, jo zināja, ka Elizabete piekritīs, viņš zināja, ka viņš viņai patīk un nereti to izmantoja.
Elizabete pagriezās pret viņu nedaudz piesarkusi, pasmaidīja un pamāja ar galvu, un atsāka cītīgi pierakstīt vielu.
Elizabete, atšķirībā no Aleksa, mācījās un patiešām centās anatomijā, jo viņai viss nenāca tik viegli kā Aleksam, viņai nebija neviens, kas agrāk ko šādu būtu stāstījis, viņai nebija dabas dota talanta, kas ļautu atšķirt kaulu uzbūvi. Alekss tā arī nespēja saprast – kādēļ viņa mācījās tieši par ārstu? Viņa ar savu izskatu būtu spējīga kļūt par aktrisi, ar savām runas spējām viņa varētu strādāt jebkur, kur ir jākomunicē ar cilvēkiem un jāsatiekas ar viņiem personiski vai arī jāuzstājas publiski, piemēram, par politiķi. Savās domās viņš uzbūra skatu – Elizabete, saģērbusies lietišķi, kameru priekšā stāsta par izmaiņām likumos, kuri uzlabotu kārtību šajā valstiņā. Viņš pasmaidīja
- Alekss, beidz smaidīt un ejam! - pēkšņi Elizabete pamodināja Aleksu no šī domu grauda.
- Ko? Jā, labi. – Alekss izskatījās tā, it kā tikko būtu pamodies. Viņi piecēlās un devās iekost pusdienas, jo tagad viņiem bija viena stunda brīva.
