Dark. [9]5

Harijs aplika roku man ap pleciem un pievilka mani tuvāk sev. Ārā bija tumšs, vienīgā gaisma nāca no lielajām ielas lampām. Mēs lēnam virzījāmies arvien tālāk no viņa mašīnas. Dīvaini bija tas, ka lai gan Harijs mani biedēja, es jutos droši esot kopā ar viņu. Varbūt tas ir tādēļ, ka es zinu, ka nevienam pat neienāktu prāta uzsākt ar viņu kautiņu.

“Vai tu to nodari visām meitenēm?”

Harijs paskatījās uz mani.

“Ko? Par ko tu runā?”viņš jautāja.

Es paskatījos uz zemi.

“Iebiedē viņas, lai viņas būtu ar tevi kopā.”es klusi noteicu.

Viņš iesmējās.

“Tātad es tevi biedēju.”viņš pats atbildēja uz savu iepriekšējo jautājumu.

Viņš ieturēja mazu pauzi un tad atkal teica : “Tu esi vienīgā. Vairākums meiteņu piekrīt labprātīgi.”viņš nosmīnēja.

Mani mati plīvoja vējā. Es notrīcēju no aukstās vēja brāzmas, kas skāra manu kaklu un nenoklāto krūšu daļu. Harijs mani pievilka sev tuvāk, kad ieraudzīja, ka es vairāk ieraujos savā jakā.

“Tava mamma man pateica, ka viņa šovakar nebūs mājās, tu varētu palikt pie manis.”

“Ko? Nē.”es turpat uz vietas apstājos.

Viņš noņēma roku no mana pleca un nostājās man priekšā, ieskatoties man acīs viņš teica : “Es gribu lai tu šonakt paliec pie manis.”

“Man būs labi arī vienai pašai.”

Es nopratu, ka viņam nepatika mana izvēle, bet viņš nolēma neturpināt šo sarunu.

Es nopratu, ka Harijs pazīst kluba apsargu, jo viņi paspieda rokas un viņš mūs ielaida iekšā bez rindas, kura bija...diezgan liela.

Es saņēmu Harija roku savā, kamēr mēs virzījāmies caur lielo cilvēku pūli uz galdiņu. Pie galdiņa jau sēdēja neliela cilvēku grupa. Tukšu glāžu bija ļoti daudz. Visi Hariju sasveicināja un tad viņš pievilka mani sev priekšā. Viņš aplika savas rokas man ap gurniem, kamēr visus ar mani iepazīstināja. Es visiem pieklājīgi uzsmaidīju un apsēdos blakus skaistai meitenei, kura man uzsmaidīja.

“Nu Emma, ko tu domā par Hariju?” Heilija jautāja.

Viņa aizlika savus melnos matus aiz auss. Es paskatījos uz Hariju, viņš runāja ar kaut kādu čali.

“Um, viņam ir problēmas ar dusmu savaldīšanu.”es godīgi atbildēju.

Viņa pasmaidīja. Heilija man piebīdījās tuvāk un iečukstēja ausī : “Tu viņam ļoti patīc.”

Viņa aizbīdījās atpakaļ uz savu sākotnējo vietu, vēl joprojām smaidot. Es salēcos, kad jutu kāda roku sev uz pleca. Kad es pagriezos, lai redzētu, kurš tas ir, es ieraudzīju Hariju. Viņš novilka jaku un nolika to uz blakus sēdekļa.

“Es aiziešu pakaļ dzērieniem priekš mums.”

“Paldies.”

Es noskatījos, kā viņš aiziet. Un kāds cits puisis bija jau pie manis pienācis.

“Čau, es esmu Džeiks.”viņš apsēdās man blakus.

“Emma.”

Pēc dažām minūtēm Heilija man paziņoja, ka viņa ar pārēijem iet dejot.

Tagad te biju palikusi tikai es ar Džeiku. Es ar acīm meklēju Hariju, viņš vēl joprojām bija pie bāra.

“Tātad, tu esi Harija meitene?

Es pagriezos pret Džeiku. Viņš smaidīja. Viņš mēģināja neredzami piebīdīties man tuvāk, bet es to uzreiz pamanīju. Viņa celis pieskārās manam.

“Nē.”

Es negribēju nevienam piederēt. Es atkal meklēju Hariju lielajā cilvēku pūlī, tikai šoreiz izmisīgāk. Es sabijos, kad sajutu Džeika roku uz sava augšstilba. Viņš stingri turēja manu cisku un lēnām virzīja roku augstāk.

“Tas visu padara vieglāku.”viņš smaidīja.

Es ātri noņēmu viņa roku no sevis un mēģināju tikt no viņa prom, taču man tas neizdevās, viņš turēja manu roku. Viņš mani pēkšņi sāka vilkt pa koridoru, kas veda uz kluba sētas durvīm.

“Laid mani vaļā!” es ļoti centos tikt no viņa prom.

“Harijam bija taisnība, ar tevi nemaz nav tik viegli.”

Es iespiedzos, kad viņš mani izrāva ārā no kluba pa sētas durvīm. Es gandrīz nokritu, taču viņš mani noķēra.

“Mierīgāk.”viņš pie sevis nosmējās.

Es ieminu papēžus zemē, lai viņš tik viegli nemaz nevarētu aizvilkt mani prom no kluba. Viņš strauji pagriezās pret mani, un es atkāpos uz atpakaļu.

“Nepadari visu tik grūtu.”viņš ļoti skarbi noteica.

Man iestājās panika, kad viņš mani veda aizvien tālāk no kluba. Viņš spēcīgi un ātri sagrāba mani aiz pleciem un piespieda pie kādas mājas sienas. Es ievaidējos un aizvēru acis no sāpēm kas izskrēja cauri manai mugurai. Kad es tās atvēru, Džeiks skatījās uz manām krūtīm. Viņa rokas lēnām virzījās uz manu kājstarpi. Es sastingu, mans prāts ātri meklēja glābiņa iespējas. Es darīju vienīgo lietu, kas man tajā brīdī ienāca prātā.

“HARIJ!” es kliedzu cik vien skaļi varēju.

Es ievilku dziļu elpu, lai kliegtu vēlreiz, taču viņš stingri pielika savu roku priekšā manai mutei.

“Aizveries.”

Es zinu ka tā iespējams nebūtu vislabākā izvēle, bet es vienmēr izvēlētos Hariju, nevis Džeiku. Lai gan Harijs mani ļoti biedēja, es cerēju, ka viņš man palīdzētu šādā situācija. Es mēģināju izvairīties no viņa pieskāriena. Viņš ļoti stipri sāka turēt manus gurnus, lai es nevarētu izrauties, tas sāpēja.

“Ko pie velna tu dari?” rupja balss norūca aiz Džeika.

Džeiks noņēma savas rokas no manis un es no atvieglojuma nopūtos.

“Mazliet izklaidējos, bro.”viņš nosmējās.

“Ne jau ar viņu.” Harijs pienāca tuvāk “viņa ir mana.”

Pirmo reizi, kopš es satiku Hariju, es patiešām priecājos par viņa klātesamību. Viņš bija ļoti dusmīgs, es to redzēju viņa acīs un viņš savilka plaukstas dūrēs.

“Emma.”

Viņš pastiepa man roku. Es paskatījos no viņa rokas uz viņa seju. Es steidzīgi pieņēmu viņa piedāvājumu, saķēru viņa roku un Harijs mani pievilka sev klāt, un aizbīdīja mani sev aiz muguras. Es jutos drošībā stāvot aiz Harija. Es aiz ziņķārības pašķielēju uz situāciju.

“Nu c'mon Haz.” Džeiks iesmējās, “mēs tikai mazliet papriecājāmies.”

Es dzirdēju kā viņš sāk nākt mums tuvāk. Harijs stingri stāvēja uz vietas.

“Emma, ej iekšā klubā.”Harijs teica.

Es vēl joprojām biju stingri ieķērusies viņa kreklā.

“Ej.”

Es viņam paklausīju un ātrā soli devos uz kluba sētas durvīm. Es viegli atbalstījos pret durvīm un atskatījos uz Hariju un Džeiku. Bija drausmīgi grūti saprast par ko viņi runāja, bet es drīz vien sapratu par ko viņi runāja, kad Harijs spēcīgi iesita Džeikam pa vaigu. Viņš atkrita uz aizmuguri ietriecoties sienā. Harijs nevilcinājās, lai ar celi viņam iesistu pa vēderu. Harijs atkal atvēzējas un viņa dunkas spēks lika Džeika sejai pagriezties uz sānu, no viņa deguna sāka tecēt asinis un viņš nokrita gar zemi. Es ar šausmām vēroju ka Harijs uzkāpa uz Džeika un sāka viņam sist pa seju atkal un atkal, un atkal.

Es vairs nespēju uz to noskatīties. Harijs viņu nogalinās ja viņš turpinās un es esmu gandrīz pilnībā pārliecināta, ka viņš nebeigs. Es ātri aizskrēju līdz viņiem. Mana sirds sitās anormālā ātrumā, kad es tiku līdz viņiem un mēģināju Hariju novilkt no Džeika nost. Bet viņš nemaz neņēma vēra.

“Harij, Harij beidz!”

Viņš atkal atvēzējās un iesita Džeikam. Es saņēmu savās rokās viņa roku.

“Tu viņu nogalināsi!”

Es biju spiesta atlaist viņa roku, kad viņš atkal atvēzējas un iesita Džeikam. Es biju šokā un ļoti nobijusies, redzot kā Harijs burtiski izsit visu dzīvību no Džeika. Es tagad saprotu, kādēļ cilvēki no viņa tik ļoti baidījās. Džeika seja bija noklāta ar asinīm, maziem griezumiem un zilumiem. Man iestājās panika : mani izsauks kā liecinieci slepkavībai, ja es kaut ko nedarīšu lietas labā.

“Es iešu ar tevi!”es iekliedzos.

Harijs ātri paskatījās uz mani, viņa tumšās lokas bija viņam uz sejas, viņš tas noņēma no savas sejas. Es biju ieguvusi viņa uzmanību.

“Lūdzu beidz. Es iešu ar tevi, ja tu beigsi.”es runāju jau klusāk.

Lai pieņemtu lēmumu viņam vajadzēja vien sekundi. Viņš nokāpa no Džeika un saņēma manu roku. Viņš mani veda atpakaļ uz kluba sētas durvīm. Es ātri atskatījos uz Džeiku. Viņš bija pievilcis ceļus sev pie vēdera un vārtījās pa zemi sāpēs. Viņš bija briesmīgs cilvēks, bet es negribēju redzēt kā viņš tiek nogalināts.

Mēs jau gājām cauri kluba koridoram, gar tualetēm. Lai arī cik ļoti Harijs mani nebiedētu, viņš tomēr atnāca mani glābt, lai ari tas viņam nozīmēja, kādu piekaut gandrīz līdz nāvei. Es pēkšņi apstājos, Harijs pagriezās pret mani.

“Emma, eja...”

Viņš nepaspēja pabeigt savu teikumu, kad es viņu piespiedu sienai. Harijs uz sekundi izskatījās patiesi šokēts, kad es savas rokas uzliku viņam uz pleciem. Es vilcinoties pieliecos viņam tuvāk. Es viegli viņu noskūpstīju. Kad es atliecos atpakaļ es nevarēju saprast ko domāja Harijs. Es lēnām atkal pieliecos viņam tuvāk, gaidot reakciju. Viņa lielās rokas tagad atradās uz maniem gurniem un viņš arī pieliecās man tuvāk. Viņa deguns pieskārās manam, lai pārbaudītu vai es attālinātos. Es neattālinājos. Viņš viegli piespieda savas lūpas manām. Viņa lupas bija siltas un ļoti maigas. Šis skūpsts bija maigs, nevis kā visās parējās reizēs, kad viņš bija mēģinājis mani noskūpstīt.

“Emma.”viņš nomurmināja.

“Mmm?”

“Mums jāiet.”