Dark. [10]4

“Mums jāiet.”

Harijs atkal saņēma manu roku. Mēs jau drīz bijām lielajā pūlī-klubā. Mēs ātri piegājām pie mūsu galdiņa paņemt mantas. Es knapi paspēju uzvilkt savu jaku, kad Harijs jau mani sāka vilkt ārā no turienes.

“Emma!”

Harijs tam nepievērsa uzmanību, bet es gan pagriezu galvu un ieraudzīju Heiliju. Viņa bija noraizējusies. Es ceru ka viņa spēj nolasīt no lūpām, jo tādējādi es viņai pateicu ' Piedod ' . Bija grūti noturēt Harija roku savā dēļ lielā cilvēku daudzuma, kas te bija. Es iespiedzos, kad kāds mani saķēra aiz gurniem. Man šodien vienkārši neveicas. Es paskatījos uz puisi kurš turēja mani un viņš acīmredzot bija piedzēries.

“Vācies prom!” Harijs norūca.

Viņš jau grasījās sist viņam, bet es ātri viņu no tā apturēju, pieliekot savas rokas pie viņa krūtīm, lai viņu apturētu.

“Harij,” es lūdzos, “lūdzu nevajag.”

Es vēl joprojām perfekti atcerējos to skatu, kā Harijs piekāva Džeiku. Es nevarētu izturēt ja man tas būtu jāredz vēlreiz. Es atvieglojumā nopūtos, kad viņš atkaļ saņēma manu roku un atsāka vilkt uz izeju. Mēs drīz bijām ārā no kluba.

“Ejam.”

Es paskatījos uz Hariju. Viņš bija dusmīgs. Ļoti dusmīgs. Man bija grūti panākt viņa ātro soli, par cik viņam bija garākas kājas viņš gāja daudz ātrāk par mani. Es apjuku kad Harijs pēkšņi apstājas. Es saspiedu viņa roku mēģinot iegūt viņa uzmanību.

“Harij?”

Viņš man neatbildeja. Es paskatījos tur, kur viņš uzmanīgi skatījās. Es samiedzu acis mēģinot ieraudzīt kas sēdēja mašīnā, kura bija novietota tieši pretī Harija mašīnai. Mana sirds sāka sisties, man liekas, ka tūktoš reižu straujāk kad es atpazinu cilvēkus, kuri sēdēja mašīnā. Džeika draugi. Viņi gaidīja Hariju?

Es tiku ātri ievilkta starpā starp divām mājām. Harijs atbalstījās pret mājas sienu, es ātri noliku savas rokas viņam uz krūtīm, lai izvairītos no uzkrišanas viņam virsū. Viss ko varēja dzirdēt bija mūsu smagā elpošana. Es aizvēru acis, jutos tiešām atvieglota ka bijām veiksmīgi paslēpušies no cilvēkiem kuri vēlējās mums nodarīt pāri. Mani mazliet nobiedēja tas, ka Harijs aizlika manus matus man aiz auss. Es paskatījos uz viņu. Viņa tumši brūnas cirtas bija viņam uz sejas, viņa zaļās acis mirdzēja. Harijs bija viens no visskaistākajiem cilvēkiem, kurus biju redzējusi. Kā ari viens no visbiedējošākajiem.

“Mēs varam aiziet uz manu dzīvokli, tas nav nemaz tik tālu.” viņš nočukstēja.

Es neatbildēju, tikai apstiprinoši pamāju ar galvu. Harijs atgrūdās no sienas un noķēra mani, pirms es paspēju nokrist. Viņš man padeva savu kreiso roku. Es to noraidīju noliekot to viņam gar sāniem un paņēmu savās rokās viņa labo roku. Harijs rūpīgi vēroja katru manu kustību. Viņa dūres bija asiņainas. Bija grūti saprast vai nožuvušās asinis bija Džeika vai Harija. Lai gan, manuprāt tam nebija nekādas nozīmes. Man aizsitās elpa, kad es pēkšņi biju piespiesta pie mājas sienas šaurajā vietā.

Harijs viegli pieskārās manam vaigam un pagriežot manu galvu uz otru pusi.. Viņa lūpas pieskārās jūtīgajai vietai man uz kakla un viegli noskūpstīja to. Viņš atstāja mazas, slapjas bučas uz mana žokļa, kamēr viņa rokas lēnām pārvietojās uz maniem gurniem. Es neaptvēru, ka es biju aizvērusi acis kamēr es tās atvēru, jo Harija pieskāriens vairs nebija jūtams. Viņš ieturēja pauzi un tad paskatījās uz manām lūpām. Viņa deguns nobrauca gar manu vaigu un tad atstāja uz tā buču. Tad viņš atstāja vieglu skūpstu uz manu lūpu stūrīša. Kad viņš saprata, ka es viņu neatgrūdīšu, viņš mani noskūpstīja uz lūpām. Šis skūpsts bija mazliet spēcīgāks par iepriekšējo. Mani pirksti ieķērās viņa matos. Harijs lēnām bīdīja roku augšup, uz manu kājstarpi.

“Nē.” es klusam noteicu.

Viņš lēnām attālinājās, smaidot. Viņš viegli pārlaida pāri savus pirkstus manai kājstarpai. Viņa pieskāriens lika man atrauties uz atpakaļu, sienā. Es nopūtos trīcošā balsī. Harijs atstāja vēl vienu buču uz manām lūpām un atrāva mani no sienas.

“Ejam pie manis.” viņš piemiedza ar aci.

Mēs bijām gana uzmanīgi un mūs nepamanīja  Džeika draugi. Harijs savāks savu mašīnu rit no rīta, lai izvairītos no sadursmes ar Džeika draugiem.

Mums nemaz nebija jāiet ilgi, kad viņš no kabatas jau izvilka atslēgas. Viņš aplika roku man ap plecu un vadīja mani līdz savam dzīvoklim Mana elpošana paātrinājās, kad es sapratu ka es būšu pilnīgi viena pati ar Hariju. Viņa dzīvoklī. Viņš ātri atslēdza savu dzīvokli un atvēra durvis. Viņš iegāja iekša, ieslēdza koridora gaismu un gaidīja kamēr es ienākšu iekšā. Es stāvēju kā sasalusi otrpus slieksnim. Viņa sejas izteiksme rādija neizprati, kad viņš pagriezās pret mani velkot nost savu jaku un apavus.

“Zini, tu vari arī nākt iekšā.” viņš smīnēja.