Ciešanu valgi. #510

Es atvainojos, par to, ka biju pazudusi un nākamā daļa nebija visu šo laiku, kopš ieliku iepriekšējo daļu, tomēr, kā jau jūs zināt ir sākusies skola un man jau tā visa nedēļa ir noslogota - mājās esmu tikai ap septiņiem vai astoņiem vakarā, un tad man nākas pildīt uzdotos mājas darbus, un daļai laika nesanāk. Tomēr es centīšos savā rutīnā izbrīvēt laiku, lai uzrakstītu nākamās daļās, un beidzot pabeigtu to stāstu.

~

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-50/769307

Ārā pirmo reizi sniga sniegs. Baltās pārslas lēni krita lejup un saskaroties ar zemi – pazuda plānajā sniega kārtā. Spriežot pēc ārā valdošās pustumsas, nevarēja pateikt, ka tagad ir tikai nedaudz pāri pieciem. Vismaz es tā domāju, ka ir pieci...

Sakrustodama kājas un ietinusies segā, es sēdēju pie zemes, blakus logam – ar kūpošu tējas krūzi rokās un lūkojos laukā pa logu. Šī jau bija trešā diena, kad es neizgāju ārā no savas istabas – tikai vajadzības gadījumā, kā piemēram, iet paēst vai paņemt kaut ko savai vajadzībai. Tās bija vienīgās reizes, kad es nogāju līdz pirmajam stāvam.

Telefona ekrānā bieži vien parādījās ziņas gan no Kamerona, gan Reičelas un pat dažas bija no Martas, bet es vienkārši ļāvu tām tur palikt un krāties. Man nebija vēlēšanās kaut kur doties vai klausīties nemitīgajos stāstos, kas varētu palīdzēt man atgūt atmiņu, no Reičelas un Martas puses. Vienīgi Kamerons, šķita viss saprotošākais un neuzbāzās man, tomēr es pat negribēju atbildēt viņam.

Es jau biju šo, to atcerējusies. Lai gan tie bija sīkumi jeb viens piliens okeānā, tomēr tas bija kaut kas no nekā. Jo katrs sīkums veidoja kādu notikumu, un viens notikums pamazām izveidoja bildi, kurām vairojoties – izveidojās stāsts.

Viss ko man vajadzēja, bija atrodams šeit. Mājā, ko es īsti neuzskatīju par māju, un istabā, kas ļaujoties sajūtām, nemaz nebija mana istaba. Ienākot šeit, mani neapņēma tā sajūta, kāda parasti rodas tad, kad tu atgriezies mājās. Visu šo laiku es jutos, kā svešiniece, kas ir apmetusies kādā viensīcas numurā un pārlaiž tur nakti, un papildus tam – arī ir uzkritusi švešiem cilvēkiem uz pleciem. Tomēr man nebija citas izvēles... vienīgais ko es varēju darīt lietas labā, bija – darīt visu, lai drīzākajā laikā atgūtu atmiņu, un cerēt, ka tad arī izzudīs visas šīs sajūtas.

Šo dienu laikā, es biju izšķirstījusi vairākus albūmus, un man par nožēlu es pamanīju vairākās bildēs esam arī Dilanu, kas jau atkal lika man vēderam sažņaugties. Lai gan bēres jau bija aiz muguras, tomēr neziņa mani dzina kapā. Šī sajūta mani vajāja dienu no dienas, bet es biju iemācījusies ar to sadzīvot vai vismaz neizpaust šīs sajūtas uz āru, kur tās varēja pamanīt citi.

Es biju atcerējusies to, ka es ar Dilanu biju kopā, ka es viņu mīlēju, bet šīs jūtas nebija abpusējas, un to, ka viņš mani sita... Tomēr tas nebija par iemeslu tam, lai es izraisītu avāriju – ja es to izraisīju. Tieši šo izstrūkstošo daļu es nespēju atcerēties. Es nezināju, kas notika pirms un pēc avārijas. Ko es darīju, vai tur bija vēl kāds, ja jā – tad kas?

Ignorējot notirpušās kājas, es lēni pieslējos kājās un atbalstoties pret sienu, brītiņu tā arī paliku, lai ļautu kājās atkal atplūst asinīm. Laikam tomēr man būtu jāiziet ārā, kā parasti vecāki saka – paelpot svaigu, jo pirmkārt man tiešām bija jādabū svaigs gaiss un papildus jāizvēdina galva. Bet otrs iemesls bija tas, ka man vajadzēja izkustināt notirpušās kājas.

Kad beidzot pašas spēkiem spēju noturēties kājās, es soļoju uz vannas istabas pusi. Atgriežot vaļā krānu un uzšļācot sejai vēsu ūdeni, es tūlīt pat iespiedu seju dvielī. Izņemot gumiju no copē sasietajiem matiem, es tiem pāri pārlaidu suku un sasēju augstajā astē. Visu šo laiku, es pēc iespējas vairāk centos izvairīties no sava atspulga spogulī. Es zināju, ka izskatos briesmīgi, bet labāk bija tad, ja tu pats to neredzēji. Visticamāk manas acis bija apsārtušas ar ziliem lokiem zem tām, no bezmiegā pavadītajām naktīm, seja jau pati par sevi bija bāla, ko tikai pastiprināja melnie mati, kas, es cerēju, bija ieguvuši pienācīgu izskatu. Sīks, trausls augums, kas bija iestērpts mājas drēbēs – platās treniņbiksēs, un izbalējušā T-kreklā, kas man ir daudz reiz par lielu.

Iesoļot atpakaļ istabā es uzreiz piegāju pie skapja, kur izvikusi siltākas drēbes, uzreiz apmainīju tās pret man mugurā esošajām drēbēm.

Pēc mirkļa es jau, paķērusi telefonu, otro reizi – šodien, soļoju lejā pa trepēm, tikai šoreiz es iešu tālāk par virtuvi. Uzvelkot zābakus, un ieslēpjot rokas mētelī, es izsoļoju ārā, vēsajā gaisā.

Paslēpjot rokas kabatās, es soļoju pa plāno sniegu, kas klāja gandrīz visu ceļu, un aiz muguras atstāja pēdu nospiedumus. Lai gan ārā nebija vēja, tomēr aukstums knieba tāpat. Laikam arī tādēļ nevarēja manīt gandrīz nevienu cilvēku, kas pastaigātos vai vienkārši tāpat uzturētos laukā. Visi bija paslēpušies mājās, siltumā un tos, kas uzturējās ārā brīvprātīgi – visticamāk uzskatīja par muļķiem.

Sajūtot, ka telefons man kabatā ievibrējas, es minstinādamās izvilku to ārā. Tomēr tā bija tikai kārtējā īsziņa, no visām divdesmit, kas man bija sakrājušās pa šīm dienām. Piecpadsmit neatbildēti zvani un vairāk kā piecdesmit ziņu whatsapp'ā. Un tas viss ir tikai no trim cilvēkiem.. visticamāk.



Vēljoprojām iedama, es īsumā pārlaidu skatienu visām saņemtajām īzsiņām – pārsvarā temats bija viens un tas pats, un vairums ziņu bija tieši no abām meitenēm. Tomēr tieši pēdējā Kamerona sūtītā ziņa, kas lika man vispār paņemt telefonu rokās, mani apmulsināja. Un pēdējais ko es atcerējos, bija tas, ka es paliku stāvam tomēr otrajā mirklī, es jau attapos pie zemes.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-52/770921