Ciešanu valgi. #524

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-51/770345

Vienīgais, ko es spēju just bija pulsējošās sāpes deniņos, kas dūra kā ar nazi. Es zināju, ka parasti šādi sāpju uzliesmojumi, man uznāca tikai tad, kad es kaut ko atcerējos, bet tad tas uzreiz vai gandrīz uzreiz pārgāja. Tomēr tagad šīs sāpes ilga daudz ilgāk...
Ainas rādījās cita pēc citas; kad viena pazuda, nemanāmi uzpeldēja otra, un tad trešā un atkal nākamā..
Tomēr es nespēju atšķirt, kas tieši kur notika un kas tas bija par notikumu. Viss virzījās pārāk ātri, lai es spētu visu uztvert un saprast.
Lai gan patiesībā, visticamāk, ilga tikai kādu minūti vai mazāk, man šķita, ka tas ilgst jau stundu, un nekad nebeigsies. - Ember! - kad es attāli izdzirdēju kādu balsi, mana uzmanība tika pievērsta tam, lai es spētu saprast kam tā pieder. Un tieši tad sāpes pamazām atkāpās, un es atgriezos atpakaļ realitātē.
- Tev viss kārtībā? -
Vārgi pamājusi ar galvu, es nemaz nejutos izbrīnīta, par to, ka man blakus ir Kamerons.
Īsziņā viņš bija uzdevis jautājumu saistībā ar to, kādēļ es viena pati biju ārā, lai gan visas šīs dienas nebiju spērusi kāju ārā no savas istabas. Un tieši tādēļ es apmulsu, jo kā gan viņš varēja zināt ko es daru? Bet man nebija iespēja šo jautājumu uzdot rakstiski, jo mani pārsteidza atmiņu uzplūdums.
- Tu tiešām nedrīksti viena iet kaut kur. - palīdzējis man piecelties, viņš ierunājās.
- Tad jau laikam jānolīgst miesassargu grupa, lai tie mani pavada. - es centos, lai mana balss izklausītos vairāk ķircinoša, bet spriežot pēc Kamerona sejas izteiksmes - man neizdevās.
Nostājoties atkal uz kājām, es mazliet sagrīļojos, jo galva vēl aizvien reiba, bet pēc mirkļa tā bija pietiekami skaidra, lai es spētu noturēt līdzsvaru.
- Ko tu šeit dari? - ar plaukstu tīrot savas bikses un mēteli, kas kritiena rezultāta bija kļuvuši mazliet balti, es vaicāju Kameronam.
- Tev varētu jautāt to pašu. - viņa balss intonācija, lika man pārtraukt to, ko es pašlaik darīju un uzlūkot viņa seju.
Zaļās acis, kuras izcēla melno matu cirtas, kas prasījās pēc friziera apmeklējuma, bija kļuvušas daudz tumšākas. Tomēr vēl bija skaidri manāma melnā zīlīte, kas draudēja saplūst ar zaļo krāsu..
- Man apnika visu laiku sēdēt istabā, un es atnācu izvēdināt galvu, pie reizes izstaipot notirpušās kājas. - automātiski paskaidroju, atkal atsākdama tīrīšanas nodarbi. - Un tu? -
- Apmēram tas pats, tikai es dzīvoju te pat netālu, un man pastaigāšanās pa šo vietu atbilstu vairāk, nevis tev, kas dzīvo diez gan attālu no šejienes. -
Mirklī, kad viņš izteica to teikuma daļu, kurā bija teikts, ka es dzīvoju diez gan tālu no šejienes, man uznāca neliela panika. Sasodīts, kā lai es tagad tieku atpakaļ?
Es vienkārši kaut kur gāju, iegremdējusies savās domās un nepievērsdama uzmanību ceļam, pa kuru es soļoju. Un iznākums bija tas, ka tagad es atrodos nezin kur, un man nezin kā, ir jānokļūst atpakaļ.
- Nerauc pieri. -
- Kas? -
- Kad tu sāc kaut ko prātot, tu vienmēr sarauc pieri. - īsi iesmējies, viņš pielika pirkstus pie manas pieres un izlīdzināja rievas tajā. - Kas to būtu domājis, ka šī mazā detaļa, mani kaut kad iepriecinās. -
- Es esmu zaudējusi tikai atmiņu, bet cik man zināms, paradumi paliek. - aizstāvēdamās, es skaidroju, gaidīdama, kad viņš noņems savu plaukstu no manas sejas.
Tomēr tas nenotika.
Viņa pirksti vēljoprojām skāra manu pieri, bet kad viņš tos lēnām vilka uz mana vaiga pusi, es atkal pievērsu savu skatienu viņa sejai, konkrētāk - acīm.
Apklājis manus vaigus ar plaukstām, viņš panāca dažus soļus uz priekšu, un uzspieda savas lūpas manai pierei. Es sajutu nelielu kņudoņu vēderā, tomēr tai nepievērsu uzmanību. Mani vairāk izbrīnīja viņa skatiens, kas uz mirkli atspoguļoja sāpes. Tomēr es nebiju skaidra, vai tas notika, vai arī es to tikai iztēlojos.
- Nāc, es tevi aizvedīšu mājās. - Kamerons atkāpās no manis, un ierunājās, dodams mājienu, ka man viņam ir jāseko.
Un es to darīju, tikai vēljoprojām mani neatstāja savādā kņudoņa vēderā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-53/771015