Ciešanu valgi. #501

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-49/768809

No manas puses tas nebija jauki, bet es nevarēju savādāk. Skriedama ko kājas nes, es kleitai plandot nopakaļ un asajām vēja brāzmām sāpīgi kniebjot kājās, metos prom, neļaudama pat mācītājam pabeigt runu.
Es vienkārši aizbēgu.
Kad es biju izskrējusi no kapsētas, es atbalstījos pret pirmo koku, un lēni slīgu lejup, ievīdama pirkstus matos. Pēkšņais atmiņu uzplūdums bija mani izsitis no sliedēm, un licis rīkoties impulsīvi.
Ko tas viss nozīmēja? Kāpēc es atcerējos gandrīz visu saistībā ar Dilanu, bet kādēļ tieši ne to, kās norisinājās neilgi pirms avārijas? Kāpēc es vispār atcerējos tieši viņu? Vainas sajūtas dēļ? Sirdsapziņas?
Atbalstījusi pieri pret pie krūtīm pievilktajiem ceļiem, es tiem apviju apkārt savas plaukstas, kas pirms mirkļa bija manos matos.
Es spēju iedomāties, kas man būs jāizskaidro sava impulsīvā rīcība, bet pašlaik, ja godīgi, man par to bija vienalga.
Vienalga vai man pārmetīs, par to, ka es mācītāja runas laikā un brīdī, kad zārku kur gulēja Dilans, lēnām laida izraktajā bedrē, skrēju prom, neizrādot ciešu mirušajam. Un tagad es, kleitā kas beidzas nedaudz zem ceļiem un laiviņām kājās, sēdēju pie zemes - ārā, ziemas laikā, lai gan sniega nebija, un drebēju no aukstuma.
Bet kāda gan sanāktu cieņas izrādīšana, ja mani nemitīgi no iekšpuses grauž vainas sajūta un sajūta, ka es esmu nelūgts viesis. Ka kuru katru mirkli, kāds palūkosies uz mani un skaļi paziņos, ka es esmu slepkava. Ka es nogalināju Dilanu.
Šo sajūtu tikai pastiprināja Dilana vecāki, kas ar asaru un sāpju pilnām acīm, salti uzlūkoja mani. Un viņi man būtu kaut ko atcirtuši, ja Kamerons nebūtu ātri noreağējis un aizvilcis mani prom. Bet tagad es pametu arī viņu.. atstāju vienu pašu pie kapa, kamēr pati kā bēgdama no paša nelabā metos prom.
Tagad es sāku saprast skaidrojumu: " pa galvu un kaklu. " Tieši tā biju darījusi es.
Krampjaini cīnīdamās par elpu, es pielikusi plaukstu priekšā mutei, apslāpēju izmisīgo šņukstu. To pašu es gribēju izdarīt ar asarām - likt sev beigt raudāt, bet jo vairāk es centos, jo vairāk un ar lielāku spēku tās lija pāri maniem vaigiem. Un visbeidzot es ļāvu sev salūzt.
Es nojaucu pēdējo barjeru, kas aizturēja manas asaras, kā arī ļāva man nesalūzt, un tagad raudāju tāpat, kā pirms došanās šurp.
Tikai tad man blakus bija Kamerons, bet tagad es biju viena.
Es sēdēju ārā, pie koka, kad ārā valdīja liels aukstums un trīcēju kā apses lapa, bet neļāvu sev doties iekšā, kur tagad iespējams būs bēru mielasts.
Ja jau es vienreiz izmetos laukā no kapsētas, tad es netaisos doties uz bēru mielastu - tik pat labi, es varu stāvēt un gaidīt laukā.
- Ember.. - sadzirdējusi pazīstamu balsi, es pacēlu noraudāto seju uz augšu un tūlīt pat tajā iesitās ledus stindzinoša vēja brāzma, kas acumirklī uz mirkli paralizēja manus sejas vaibstus. - Akdievs! Tu taču drebi. - nometies uz viena ceļa, Rolands, lieki laiku netērējot, novilka sev mugurā esošo jaku un pasniedza to man.
Es jau gribēju izvairīgi papurināt galvu, bet sajūtot kārtēja vēja brāzmu, es bezcerīgi padevos, un pasniedzos pēc jakas.
- Paldies. - kad mani pirksti skāra silto jaku, es kārtējo reizi nodrebinājos un apvaldot neciešamo klaboņu zobos, pateicīgi nosēcu.
- Tevi taču jādabū ir iekšā.. - satvēris mani aiz rokām, viņš mani uzvilka kājās, bet kad viņš mani mērķtiecīgi vilka mani uz ēkas pusi, es izrāvos no viņa tvēriena un apstājos, kā zemē iemieta.
- Es nevaru.. - balsij aizlūstot, es noriju kaklā sakāpušo kamolu, un iesāku vēlreiz, ignorēdama klabošos zobus. - Es nevaru tur doties. -
- Ember.. - Rolands brīdinoši uzsāka, bet es nepievērsu uzmanību viņa balss intonācijai un saņēmusi visus spēkus, turpināju runāt.
- Roland, es nevaru. Es nespēju tur ieiet tagad, kad kā uz adatām, metos prom. Es nevaru skatīties Dilana vecākiem acīs, ja es nezinu kas ir vainojams pie viņa nāves, un es nedrīkstu tur iet, jo es tur neiederos. Varbūt tieši manis dēļ viņš nomira... Es visu atceros saistībā ar viņu, bet tikai ne to, kas notika pirms avārijas. - ar katru nākamo vārdu runāt kļuva arvien grūtāk.
Neko neteiktdams, viņš pastiepa roku uz priekšu un pievilka mani sev klāt. Gluži tāpat, kā mana iepriekšējā emociju uzplūdā to darīja Kamerons.
Jūtot ķermenī izplatāmies siltuma sajūtu, es apviju rokas Rolandam ap vidukli un cieši aizmiedzu acis, atbalstīdama galvu pret viņa plecu.
- Tu atcerējies tikai Dilanu? - neizkustējies ne no vietas, viņš cerīgi uzdeva jautājumu. Un nebija jābūt pat gudriniekam, lai saprastu šajā jautājumā izteikto zemtekstu.
Atliekusies uz atpakaļu, es ielūkojos viņa sejā. Ko man viņam teikt?
- Nē. Es atcerējos arī tevi, lai gan nedaudz, bet tas ir kaut kas. Sākumskolā, kad mēs devāmies uz skolu tu vienmēr nesi manu mugursomu. Tad, kad man bija desmit gadu un nomira mūsu kaķis, es sēdēju ieslēgusies savā istabā, un mamma baidījās par mani. Un tu, ierāpies manā istabā pa logu.. - es stāstīju.
Un nevarēja nepamanīt, kā viņa acīs pamazām atspoguļojās mīlestība un laime, lai gan tur vēljoprojām bija manāmas arī sāpes.
Kad es otri reizi tiku ierauta apskāvienā, es cieši sakniebu lūpas.
Ja vien viņš zinātu, ka nekas no tā visa nav taisnība.. ka es tikai atstāstīju to, ko spēju atcerēties no mammas stāstītā. Bet ja vien ar to pietiek, lai viņš kļūtu laimīgs.. man nebija iebildumu melot, pat ja par tiem vēlāk nāksies maksāt.