http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-34/765304
- Tu proti braukt? - aplicis roku man ap kaklu, ievaicājās Kamerons, brīdī kad mēs gājām ārā no medmāsas kabineta. Kamerons spītīgi apgalvoja, ka viņam nekas nekaiš un viņš neredz iemeslu, lai paliktu sēžam vienmuļajā kabinetā kopā ar Dilanu, kas vienmēr pamanījās izmest kaut ko rupju vai vienkārši pazobities par mani vai viņu.
Lai gan varēja būt trakāk, arī šoreiz viņam bija paveicies, un nekādu nopietnu traumu nebija. Viņš bija ticis sveikā ar pārsistu lūpu, dažiem nobrāzumiem un zilumiem, kas nerotāja viņa seju. Laikam tieši savu seju viņš bija sargājis visvairāk.
- Nu, tā varētu teikt. - tētis man šo to ir skaidrojis un arī vadījusi mašīnu es esmu.. protams tēta pavadībā. - Kāpēc tu prasi? - neizpratnē pārvaicāju.
Kas viņam atkal ir prātā?
- Tad mašīnu vadīsi tu. - izvilcis no kabatas atslēgas viņš pasniedza tās man. - Es šaubos vai spēšu pavadīt mašīnu, bet kaut kā mājās nokļūt man vajag. - viņš vārgi pasmaidīja un iespieda man plaukstā atslēgas.
- Ko? - apstulbusi, es izdvesu kad jau vairākas sekundes bija ieildzis klusums. Es tak nevaru vadīt mašīnu. Kad pēdējo reizi es ķēros pie tās stūres, es biju kopā ar tēti, bet tāpat man negāja īpaši veiksmīgi. Un kopš tā brīža, es sapratu, ka vadīt mašīnu man nav lemts. Bet tagad..
- Nu labi, vadīšu es. - izņēmis atslēgas, no manas plaukstas viņš devās uz BMW pusi, kas stāvēja skolas stāvvietā. Apkārt atradās vēl citas mašīnas, un es pamanīju arī Dilana mašīnu, bet es tūdaļ atkal pievērsu skatienu Kameronam, kas lēnām devās uz mašīnas pusi, ik pa brīdim nedaudz saviebies.
Sasodīts! Viņš tiešām nevar vadīt mašīnu, jo pašlaik laiks nav no skaidrajiem un viņam nebija viss kārtībā, kā viņš pats kaprīzi apgalvoja.
Varbūt es tiešām varu viņu aizvest? Jo galu galā es pati jutīšos draņķīgi, ja ar viņu kaut kas pa ceļam notiks un vainošu visā sevi. Un es negribēju lai viņš ciestu vēl. Man pilnībā pietika problēmu ar Dilanu, kas skāra gan mani, gan Kameronu. Pacēlusi skatienu pret debesīm, es brīdi lūkojos uz vienādajiem un pelēcīgajiem mākoņiem, kas atradās man virs galvas. Dziļi ievilkusi elpu, es strauji piegāju pie puiša, un izņēmu viņam no rokām atslēgas, iedama uz vadītāja durvju pusi.
Atslēgusi signalizāciju, es atvēru vaļā durvis un aši iekārtojos sēdeklī, aplikdama apkārt drošības jostu. Pie stūres sēdēt bija daudz savādāk nekā blakus tai. Vadot mašīnu tev uz pleciem uzgūlās lielāka atbildības sajūta, nekā tad, kad atradies blakus sēdeklī un visu vēroji, neko nedarot.
Pametusi skatienu uz Kameronu, es pamanīju, ka puisis jau ir piesprādzējies un gaida manu tālāko rīcību.
- Es nezinu ceļu. - iebildu, ielikdama atslēgu aizdedzē. Izdzirdot mašīnu atsaucīgi ierūcamies, man pāri ķermenim izkrēja skudriņas, un sirds sāka sisties straujāk.
- Izbraucot no skolas teritorijas, taisnā ceļā dodies uz luksafora pusi un tad griezies pa kreisi. - viņš skaidri atbildēja un pamājusi ar galvu, es uzsāku braukt.
Pēc dažām minūtēm, uzklausot puiša dotās norādes, es biju sasniegusi pazemes garāžu, kur atradās visu dzīvokļu iemītnieku mašīnas. To bija tik pat daudz, cik spēja būt automašīnu tirdzniecības vietā.
- Bija tik traki? - satvēris manu roku un pielicis pie lūpām, viņš smaidot vaicāja.
- Labāk nemaz nejautā. - es atplauku atbildes smaidā. Bija pat vairāk kā traki, es domās piebildu, bet tomēr piebildi paturēju pie sevis. Vismaz šoreiz es iztiku bez sadursmēm, kādas man gadījās braucot pirmo reizi. Tētis par tām smējās, bet es biju šausmās, kas mijās ar neizpratni.
Es bojāju un situ viņa mašīnu, bet viņš par to tikai uzjautrinājās, it kā jaunu mašīnu varētu nopirkt par tādu pašu cenu, kā šokolādes tāfelīti vienā no pārtikas veikaliem.
Bet tad nebija noslēpums, ka viņš varēja atļauties jaunu mašīnu. Viņa darba vieta par to parūpējās, un arī mamma nebija no tām, kas stāv virtuvē pie plīts un vāra zupas.
Atsprādzējusi drošības jostu, es izkāpu ārā, mašīnas silto gaisu nomainot pret auksto, pazemei raksturīgo gaisu. Te smirdēja pēc nemitīgām mašīnu izplūdes gāzēm, kas nomainījās tikai tad, kad mēs iekāpām liftā, lai dotos uz vienu no stāviem, kurā atradās puiša dzīvoklis.
Liftā mēs nepārmijām nevienu vārdu, jo brauciens nebija ilgs, tomēr Kamerons savija savus pirkstus ar maniem, neatraudams skatienu no durvīm sev priekšā. Palūkodamās uz mūsu savītajām rokān, es īsu brīdi pasmaidīju, pirms atvērās durvis un mūsu vietā iekāpa daži bērni. Visi bija par slinku, lai izmantotu kāpnes, tādēļ arī bieži vien notika visi notikumi, kas bija saistīti ar liftiem, piemēram no iesprūšana un pēkšņā apstāšanās starp diviem stāviem.
- Jau iepriekš avainojos par nekārtību. - stāvot pie durvīm, un likdams slēdzenē atslēgu, Kamerons sacīja. Palūkojoties uz viņa seju, es atļāvos noglāstīt viņa vaigu.
- Šaubos, ka tas dzīvoklis izskatās tik traki, kā Rolanda guļamistaba. - iesmējusies es atbildēju un arī viņa sejā atplauka smaids.
Atverot vaļā durvis es, Kamerona mājiena "ej pa priekšu" vadīta, iegāju plašajā dzīvojamajā istabā.
Lai gan uz dīvāna mētājās netīri drēbju gabali, kafijas galdiņu klāja atvērti žurnāli un laikraksti, un aizskari bija cieši aizvērti, es salīdzināju šo dzīvokli ar to, kādu pēdējo reizi redzēju Rolanda istabu.
Šī vieta uzvarēja ar acīmredzamu pārspēku.
- Manuprāt no sākuma, te būtu jāielaiž nedaudz gaismas. - es uzreiz iesaucos, iedama uz logu pusi. Ar platu žestu atrāvusi vaļā aizskarus, es nedaudz atvēru vaļā arī logu, lai izvēdinātu šejienes gaisu.
- Kāpēc pie jums vienmēr valda tāda nekārtība un šī raksturīgā, sastāvējusies, smaka? -
- Jo tā ir mūsu atpazīšanas zīme. - viņš iesmējies atbildēja pavisam ikdienišķi, it kā būtu pieradis atbildēt uz šādiem jautājumiem.
Papurinājusi galvu, es piegāju viņam tuvāk un noskūpstīju viņu.
- Ko tu vēlies darīt? - apvīdama rokas viņam ap kaklu, es painteresējos.
Uzlicis savas plaukstas uz maniem gurniem, viņš atplauka plašā smaidā, no kura es jutu ceļgalos sakāpjam vājumu.
- No sākuma tu man varētu uztaisīt ēst. Esmu dzirdējis, ka tā esot jūsu atpazīšanas zīme. - viņš pavīpsnāja.
Atplaukdama tik pat platā smaidā, es iesmējos. - Tad jau laikam tu esi dzirdējis pareizi. Ko tu vēlēsies? -
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-36/766162
