Šoreiz ir neliela daļa no Kamerona skatupunkta. :) Bet varu jūs jau pabrīdināt, ka arī turpmāk ir paredzētas vairākas šādas daļas. 
~
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-33/765185
- Beidz spirināties kā mazs puišelis. - medmāsa nikni noskaldīja, kad jau trešo reizi pēc kārtas es aizgriežu galvu, mirklī kad viņa man pie pārsistās lūpas cenšas pielikt ledu. - Ja jau tu spēj kauties, kā vīrietis, tad spēsi arī paciest nelielas sāpes. -
- Man nekas nekaiš. - spītīgi palieku pie sava. - Varat iet pie tā kretīna. - uzmetot skatienu Dilanam, es samiedzu acis. Viņš ir cietis daudz vairāk nekā es, un tas man liek pavīpsnāt. Šis idiots bija pelnījis daudz vairāk nekā to ko viņš nopelnīja šodien.
Ja es Emberai blakus būtu nostājies kaut sekundi vēlāk - būtu jau par vēlu. Viņš būtu viņai jau iesitis, neliekoties ne zinis par to, ka atrodas pilnā telpā cilvēkiem un visu uzmanība ir pievērsta viņam. Jau vien iedomājoties visu to, kas varēja notikt, ja es nebūtu iejaucies, liek dusmu pārņemtam dūrē savilkt pirkstus.
Viņam tiešām nav sirds un smadzeņu - kā viņš var iesist meitenei, kas viņu acīmredzami mīl un ir gatava darīt visu ko viņš liek, pat paciest sitienus..
- Aizveries, idiot. - no otras telpas gala atskan Dilana atbilde. Viņam pretī pacietīgi darbojas medmāsas palīgs , jo laikam arī Dilans neļaut apkopt savus ievainojumus, kuru autors esmu es.
- Es jūs lūgšu šeit nelamāties. Dariet to jebkur citur, tikai ne te. - iecietīgi paziņo tā pati medmāsa, kura vēljoprojām cenšas savest mani kārtībā, lai gan man nekas nekaiš. Likusi mierā manu lūpu, viņa šoreiz nesaudzīgi uzlej kaut kādu šķīdumu, kas nežēlīgi liek sūrstēt ādai.
- Kundzīt, sāp tak'. - izrāvis roku no viņas tvēriena, es iesaucos, tēlodams mazu, kaprīzu puišeli. Man pilnīgi vienalga, jo lepnums nespēj pārtraukt sāpes.
- Tu vairs neesi mazs puišelis. - ielūkojusies man acīs, viņa noskalda. Lai gan sievietes acis ir skaidri zilas, tajās ir acīmredzama pacietība.
Kad viņa jau atkal cenšas satvert manu roku, es to ietiepīgi pavelku uz atpakaļu, bet tajā mirklī atveras durvis, un pagriežot galvu es tajās pamanu stāvam Emberu.
Meitenes seja ir sarkana, kas ir nevaldāmo asaru un sāpju sekas, bet acis īsu mirkli pārlaižot telpai skatienu, pievēršas man un tad medmāsai, kas stāv manā priekšā.
- Es turpināšu. - neveikli uzsmaidījusi sievietei, viņa veikli pārņēma visus esošos priekšmetus, no sievietes rokām, savās.
Kad medmāsa, uzmetusi man vēl pēdējo skatienu aizgāja, viņa lēni pagriezās un uzlūkoja manu seju.
Lai gan viņas seja bija bezkaislīga, acis izteica visu ko man vajadzēja redzēt - tās bija sāpju un ciešanu pilnas. Bija skaidrs, ka viņa cieta un lika sev paciest sāpes, bet es nezināju kas ir vainojams pie šī visa. Es vai Dilans, vai arī kāds cits, kura iespējamību es apšaubu.
- Kāpēc tu tā darīji? - viņa beidzot izdvesa, pielikdama ledu pie pārsistās lūpas.
Šoreiz es neatrāvos, jo biju pārāk aizņemts ar viņas sejas uzlūkošanu.
- Es neļaušu kaut kādam kretīnam vēlreiz sist meitenei. - skaidri atbildēju, pamestdams skatienu uz Dilanu, kurš šobrīd uzlūkoja mūs abus..
- Pieveries, idiot. Turklāt tas jau ir skaidrs, ka viņai pašai tas viss patīk tāpēc jau arī viņa nesūdzējās. - viņš vienkārši, tomēr viltīgi noteica, atplaukstot triumfētā smaidā.
Tomēr viņam pat nebija vajadzīgs pabeigt teikumu, kad es jau biju uzlēcis kājās. Es neļaušu lai kāds vairs apvaino meiteni, kura man ir svarīga, kaut vai pat ja tas ir viņas bijušais..
- Nē, Kameron. - sapratusi ko es grasos darīt, Embera izmisusi iesaucās un pieskrēja man priekšā aizšķērsodama ceļu. - Viņš to saka speciāli, jo grib lai tu zaudē pacietību un atkal uzklūp viņam. Tādēļ, lūdzu, neklausies tajā ko viņš saka. Viņš vienkārši ir idiots, kurš tēlo no sevis nezin ko. -
Lūkojoties viņas acīs, es papildus iepriekš esošajām emocijām, pamanīju arī bailes un izmisumu.
- Jā, Kameron. Klausi ko saka tava draudzenīte. - viņš iesmējās, un mana dūre sažņaudās vēl ciešāk.
Nebūtu Emberas, es jau sen viņam būtu izsitis dažus zobus, bet Embera bija.. un es negribēju likt viņai vēl ciest.
Viņa jau tā bija cietusi pārāk daudz, un pašlaik cieta vēl vairāk. Šķiet, ka viņa cietīs tik ilgi, kamēr tuvumā atradīsies Dilans.
- Lūdzu. - viņa atkal izdvesa, un viņas balss aizlūza. Ar plaukstām apklājusi manus vaigus, viņa īsu brīdi pieliecās un dāvāja man īsu skūpstu. No neskaitāmajām asarām, ko viņa bija izlējusi, viņas lūpas bija kļuvušas neskaitāmi mīkstas.
Atlaidis dūrē savilkto plaukstu, es nesāpīgo plaukstu apviju ap viņas vidukli, un pievilku viņu sev klāt, paildzinot skūpstu.
Man pat nerūpēja, ka te atradās arī Dilans, kas noteikti ar riebuma pilnu skatienu uzlūkoja mūs. Man pašlaik eksistēja tikai šis mirklis un viņa.
Es skaidri zināju, ka būtu spējīgs uz visu ko viņa man palūgtu. Es pat spētu nonest no debesīm zvaigznes, lai tikai viņa vienmēr man būtu blakus, un pēkšņi nepazustu. Lai viņa būtu laimīga. Lai viņas lūpās rotātos smaids, kas liktu manai sirdij laimē izkust. Lai acīs nebūtu sāpes, bet gan prieks, ko esmu panācis es.
Es biju spējīgs uz to visu, jo es zināju, ka mīlu viņu. Es viņu jau iemīlēju tajā mirklī, kad viņa pirmo reizi, lai gan nejauši, ielūkojās man tieši sejā. Tajā mirklī šķita, ka visa pasaule sastingst. Un dienu no dienas vērot viņu nelaimīgu bija neizturami.
- Labi. - beidzis skūpstu, es noskūpstīju viņu uz pieres. Es vārda tiešākajā nozīmē viņu dievināju. Satvēris viņas plaukstu, es apsēdos tajā pašā vietā, ļaujot viņai apkopt manus ievainojumus, lai gan es vēljoprojām domāju, ka man nekas nekaiš.
Kamēr viņa tīrīja un ārstēja iegūtās skrambas, es lūkojos uz viņas seju, ko ieskāva ogļmelnās cirtas.
Es zināju, ka visu panākšu ar laiku - viņa smiesies, smaidīs no sirds, nevis to darīs piespiesdu kārtā.
Jā, es to panākšu.. un pat iespējami drīz! Viņai tikai jāgaida, tas mirklis, kad tas notiks.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-35/765570
