http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-32/765070
" Es skatos, ka tev ar tavu draudziņu kaut kas sāk veidoties. Nepārproti - es neesmu pret tikai atceries, ka tomēr es arī esmu, un tu labi zini, ko spēju izdarīt - gan tev, gan tavam draudziņam. Uz drīzu tikšanos, mīļā. "
Pārlasot šo tekstu, atkal un atkal, es tiešām centos apvaldīt asaras, kas lauzās ārā. Kāpēc viņš vienkārši neliek mani mierā? Kāpēc viņš neļauj man dzīvot tālāk, un būt laimīgai? Vai tas ir daudz prasīts?
- Ember, kas notika? - es vārgi izdzirdu Reičelas balsi, un jau pēc mirkļa jūtu sev uz rokas esam viņam plaukstu.
Es papurinu galvu.
Nē, es nesākšu raudāt - stingri sev iestāstu. Es neļaušu viņam redzēt un tīksmināties par manu vājumu. Tam vienreiz ir jāpieliek gals.
Ar strauju kustību es pieceļos kājās, un man nemaz nevajag aplūkot telpu, lai zinātu kur viņš pašlaik atrodas. To vietu es zinu ļoti labi, jo pirms dažiem mēnešiem vēl pati tur sēdēju. Un manas acīs mirdzēja no laimes - vienkārši vemt gribās, atceroties to visu. Es biju tik naiva, ka ticēju visām pasaciņām, ko es dzirdēju diendienā no vienas vietas.
- Sasodīts, ko tev vajag no manis? - nostājusies blakus Dilanam, es skaļi iesaucos, pievēršot visus ēdnīcā esošo cilvēku uzmanību. Pašlaik man par to pat ir vienalga.
- Kā, lūdzu? - viņš naivi atbild, acīm ironiski degot un lūpās, es pamanu smaida atblāzmu. Viņš tīksminās, kā jau es paredzēju.
- Neuzskati sevi par tik svētu, tu labi zini par ko es runāju. Ko tev no manis vajag? - es atkārtoju to pašu jautājumu, tādā pašā balss intonācijā.
- Man liekas, Ember, ka tu esi sajaukusi galdiņus. - iejaucas Ēriks, lūpas izliekdams viltīgā smīnā. - Tāpēc labāk, ka taisies.. -
- Nē, lai viņa paliek. - viņu pārtrauc Dilans, kas pieceļas kājās. Un nu man uz viņu ir jāskatās, nedaudz atgāžot galvu.
- Viņa vienkārši nespēj paciest to, ka nevar atrasties manā klātbūtnē. - viņš iesmejas, un šajā brīdī es ar plaukstu iesitu viņam pa vaigu, tā, ka viņa galva uz mirkli aizgriežas. Es viņa sejā pamanu izbrīnu, un secinu, ka viņš neko tādu nebija gaidījis.
- Lai vai ko tu teiktu, es neļaušu lai tu mani apsmej. - es noskaldu, asarām kāpjot acīs. Bet šoreiz tās ir dusmu asaras. Es neļaušu vairs sev kāpt uz galvas. Es jau piecietu fiziskus sitienus, bet garīgus vairs nepielaušu.
- Ko tu no sevis iedomājies? - satvēris mani plaukstu, viņš to stipri saspiež un otru roku paceļ gaisā, lai atvēzētu sitienam, bet to pēkšņi apklāj kāda plauksta un tad man aiz muguras atskan balss.
- Pamēģini viņai vēlreiz pieskarties, un tad es negalvoju par savu rīcību. - sakodis zobus, nošņāc Kamerons.
Cenšoties izraut savu plaukstu no Dilana tvēriena, kas kļūst arvien stingrāks, es lēnām kāpju uz atpakaļu. Tajā pašā mirklī Dilans, ar riebuma pilnu skatienu, izrauj savu roku no Kamerona tvēriena, bet nenolaiž skatienu no viņa sejas. Kad man beidzot izdodas atbrīvot savu roku, es uzreiz steidzos paiet vēl vairāk prom no Dilana, bet viņš jau atkal satver mani aiz rokas un pievelk mani sev klāt. Šoreiz vina plauksta apklāj manu elkoni, un pirksti spēcīgi iespiežas āda. Zinu, ka rīt tur būs zilums.. jau atkal.
- Man sāp. - bezpalīdzīgi iesaucos, jau atkal cenšoties atbrīvoties. Bet viņš nepievērš man uzmanību.
- Nu redzi, es viņai pieskāros. - papildus satvēris manus matus, viņš spēcīgi parauj tos un mana galva automātiski atgāžas uz atpakaļu, tā, ka es iekliedzos. - Redzi. Tu redzi. -
Un tajā mirklī, Kamerons triec dūri pret Dilana seju, un viņa tvēriens uzreiz kļūst vaļīgāks. Es izmantoju izdevību un izraujos, bet tieku pagrūsta un asarām klājot manus vaigus nokrītu pie zemes.
Elkonis, kur Dilans nesaudzīgi bija spiedis savus pirkstus, sāpīgi smeldza, bet galva, kas strauji tika atgāzta uz atpakaļu - sāpēja, tomēr par spīti tam, es piecēlos kājās un ieraudzīju to mirkli, kad Dilans, no visa spēka ar dūri trieca Kameronam pa vēderu, vienu roku turot viņam uz pleca, un puiša seja sāpēs saviebjās.
- Nē. Dilan, beidz. - iekliedzos, sperdama soļus uz viņu pusi, bet asaras liek manai balsij aizkrist ciet, līdz tā izvēršas līdzīgi čukstam.
Tajā pašā mirklī Kamerons ar galvu, triec atbildes sitienu pa Dilana zodu, un viņš viņu uz brīdi atlaiž vaļā, sitiena dēļ spiests nedaudz atkāpties.
- Lūdzu, dariet kāds kaut ko. - notraukusi asaras, es bezpalīdzīgi iesaucos, kad viņi abi turpina viens otru sist, bet pārējie tikai vēro to visu.. tajā skaitā arī es.
- Ember, nāc! - apvijis vienu roku ap manu vidukli, ierunājas Rolands, vilkdams mani uz izejas pusi.
- Nē. Roland, lūdzu izšķir viņus. Lūdzu. - atvairīdama viņa rokas, kas bija apliktas man ap vidukli, es vērsos pie brāļa.
Es nedrīkstēju pieļaut, ka Dilans kaut ko nodara Kameronam, vēl vairāk nekā tas jau bija izdarīts. Kādēļ visiem, kas man kaut ko nozīmēja, bija jācieš? Tas nebija taisnīgi. It kā nepietiktu ar to, ka cietu jau es..
Atskanot skaļam troksnim mums aiz muguras, es acumirklī apcirtos riņķī un pievērsu skatienu skaņas izraisītājiem. Tajā pašā mirklī, Dilans spēcīgi pagrūda Kameronu pret galdu, pie kura pirms brīža pats vēl sēdēja. Visas lietas, kas uz tā atradās, tūlīt pat nolidoja pie zemes.
Redzot, kā viņa seja cieši savelkas, tādā izteiksmē, kāda parasti ir visiem, kas cieš sāpes, es pieliku mutei priekšā plaukstu, ļaujot asarām līt pāri maniem, jau tā slapjajiem vaigiem.
- Roland, lūdzu... - es iesāku, pagriezdamās pret brāli, un tieši tajā mirklī man zem kājām pazuda pamats un es karājos Rolandam pār pa plecu.
- Nē. - vārgi iesistdama viņam pa muguru, es klusi iesaucos. Galvu noliekusi uz leju, es tikai raudāju un ļāvu Rolandam sevi nest prom, kamēr Dilans vēljoprojām sita Kameronu. Man vienkārši vairs nebija spēka. Es pat nespēju noslaucīt asaras, un rimties raudāt.
Tad, kad Rolands pieliecas un atkal nostāda mani ar kājām pie zemes, es vienkārši sabrūku tur pat, atbalstot muguru pret gaiteņa sienu.
Tas ir tukš, jo visi noteikti ir sagājuši skatīties izrādi, kas pašlaik risinās ēdnīcā, bet neviens pat neiedomājas to izjaukt. Tagad noteikti tiek liktas derības uz to, kas uzvarēs un kurš zaudēs.
- Ember, viss ir labi. - apvijis rokas man apkārt, Rolands iekārtojas man blakus uz zemes un cieši pievelk sev klāt. Paslēpdama seju pie viņa kakla, es turpinu raudāt. Kā viss var būt labi, ja pašlaik viens cilvēks, kas tevi ienīst piekauj otru, kas metās aizstāvēt tevi? Kā labi var būt tas, ka šī kautiņa izraisītāja esi tu?
- Nekas nav labi. - kad beidzot spēju kaut cik runāt, es nosaku laužot klusumu, kuru ik pa laikam izjauca manas elsas un tvērieni pēc elpas. - Kāpēc viņš tā dara? Kāpēc viņš gluži vienkārši neliek mani mierā? - izraususies no viņa rokām, kas ir apvītas man apkārt, lūkojos viņa sejā meklēdama atbildi. It kā viņš man spētu atbildēt.
- Man nav ne jausmas. - viņš klusi atzīstās.
Smagi nopūtusies, es ar plaukstas virspusi notraucu pēdējās asaras, kas nodevīgi līst pāri maniem vaigiem, un pieceļos kājās, izpelnīdamās Rolanda jautājošu skatienu.
- Man viņš ir jāredz. - es paskaidroju.
Man jāzina, vai viņam nekas nekaiš,lai gan skaidri zināms jau ir tas, ka viņam nav nekas kārtībā. Atceroties viņa sāpju savilkto seju, mana sirds sažņaudzās.
Tikmēr arī Rolands ir jau piecēlies kājās un ieiet atpakaļ ēdnīcas zālē, bet es viņam sekoju tikai pēc brīža, kad esmu jau sagatavojusies kaut cik visam tam, ko es tur varu redzēt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-34/765304
