›

Ciešanu valgi. #32 13

197 0

Es ļoti ceru, ka līdz nākamajai daļai, zem šī raksta būs kāds komentārs. Tas iespējams mudinās mani likt daļas biežāk un rakstīt raitāk. emotion emotion

~

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-31/764668

- Ko tu izdarīji? - pārsteigta iejautājas Marta, kad es esmu pabeigusi savu stāstāmo. Reičela tikmēr ar tādu pašu izbrīnu lūkojas uz mani.
- Parāvu suni aiz astes. - sarkastiski atbildu. - Kāpēc jūs esat tik ļoti pārsteigtas? -
Izdzirdot manu jautājumu, viņas abas saskatās. - Es pat nezinu, tas vienkārši automātiski. - pametusi skatienu uz garāmejošajiem cilvēkiem, Reičela iesaucas.
- Mhm. - klusi novelku, aiztaisīdama sava skapīša durvis. Es nezinu kāpēc mani tik ļoti sāpināja abu meiteņu attieksme, bet jā.. tas sāpināja.
- Eu, piedod, lūdzu. Vienkārši kaut kā neticās, ka Embera ir kādā ieķērusies. - attaisnojas Marta, satverdama mani roku. Pēc tam viņa atplaukst smaidā, un tam tūdaļ seko atbildes smaids no manas puses.
Bet Kamerons nav pirmais kurā es esmu ieķērusies. Bija jau arī Dilans.. es tūdaļ šo domu atraidu. Es nedomāšu vairs par to, kas man bija ar Dilanu. Viņš ir kretīns un viss. Tur nav vairs ko domāt. Mani ar viņu saista tikai pagātne.
" Beidz taču vienreiz domāt par to, kas vairs nav maināms, Ember. " galvā atskan Kamerona vārdi. Un viņam ir taisnība. Man ir jābeidz domāt par to, kas vairs nav maināms. Tagad svarīgākais ir domāt par to, kas risinās tagad un man apkārt.
- Tātad tu saki, ka viņš tevi vakar noskūpstīja? - apsēsdamās uz platās palodzes, Reičela gaidoši palūkojas uz mani. Marta tikmēr iekārtojas viņai blakus, atbalstīdama muguru pret sienu un kājas uzlikdama uz tās pašas palodzes.
Tā kā man negribas kājās stāvēt, es uzreiz iekārtojos Reičelai otrā pusē, nolikdama somu starp mani un Reičelu.
- Jā. - negribīgi atbildu.
Es viņai jau visu atstāstīju, rūgti nodomāju. Kāpēc viņa vienkārši neliekas mierā?
Tā kā pašlaik ir stunda, bet mums ir nelielas izmaiņas, sakarā ar skolotājas slimības lapu, mums stunda nenotiek - tādējādi mēs šo laiku pavadīsim tepat.
- Un kā bija? -
- Kas tieši? - ar vienaldzīgu skatienu uzlūkodama viņu, es no somas izvelku telefonu ar austiņām. Negrasos visu stundu pavadīt atbildot uz viņas jautājumiem.
- Nu skūpsts, protams. - iekārtojusies ērtāk, viņa atbalsta muguru pret stiklu.
Es iesmejos. - Man tiešām tev viss ir jāstāsta vēlreiz? Es jau to izdarīju vienreiz.. -
- Es neprasu visu atstātīt. Tikai gaidu atbildi uz manu jautājumu. - viņa skarbi atbild.
- Nu, man nav ar ko īpaši salīdzināt, so jā. - atzīstos.
- Bet ja salīdzina ar Dilanu? - šoreiz iesaucas Marta, un es uzmetu viņai "ko tu dari? " skatienu.
- Labāk. -

- Cik tieši? -
- Daudz labāk. - iesmejos.
Kad Dilans mani skūpstīja, viņa skūpstos bija jaušams vienaldzīgums, un smieklīgi, ka es to sapratu tikai tagad. Bet tajā mirklī, kad viņš mani skūpstīja uz jumta, tur nebija vienaldzība. Tur bija kaut kas neizprotams.. tomēr es atvairu šo tematu. Kā jau teicu - Dilans ir pagātne, un pat domas par viņu, novērš mani no šīs apņēmības.
- Tātad tu esi zaudējusi. - līdzjūtības pārņemta izdveš Reičela, un es uz mirkli nesaprotu par ko viņa runā, bet tad man kļūst skaidrs.
- Jā. - nopūšos.
Es nemaz negribu domāt par lietām, ko Rolands liks man darīt, uzzinot, ka viņš ir uzvarējis derībās. Bet es skaidri zinu, ka tas nebūs nekas tāds, ko es metīšos darīt ar vislielāko prieku.
Lai gan Rolands ir mans brālis, viņš spēj būt vienlaikus ļauns, bet tomēr arī jauks.
Es jau tagad jūtu sev līdzi, bet derības paliek derības, un es nevaru vairs atkāpties - sāji nodomāju. Ielikdama austiņas ausīs, katru savā pusē, es telefonā sameklēju kādu no dziesmām un atskaņoju to, atbalstot galvu pret stiklu un vērdamies laukā pa logu.
Kad atskan zvans, kas vēsta par stundas beigām, es nevērīgi izņemu vienu austiņu, bet otru atstāju turpat, neapstādinādama mūziku. Tagad ir garais starpbrīdis, kura laikā ēdnīca būs pilna, jo visi steigsies ēst. Lai gan man nav apetīties, es sekoju Martai un Reičelai, ar vienu ausi ieklausīdamās tajā par ko viņas runā, bet ar otru - iedziļinādamās dziesmas vārdos, kas skan man ausī.
- Ei, - man gar acīm nozib viena plauksta un es acumirklī atgriežos realitātē, steidzīgi izņemdama arī otru austiņu.
- Sapņojot jāaizver acis, sirsniņ . - atskan Kamerona balss un es uz mirkli saminstinos, bet ne tik ilgi, lai kāds to pamanītu. Izlikdamies nedzirdam viņa nupat izteikto piebildi, es kauna pārņemta pasmaidu un vēl joprojām sarkstot ātri ieņemu vietu pie galda.
Reičela jau ir iekārtojusies blakus Džeikam un silti uzsmaida viņam. Es papurinu galvu. Reičelai viss vienmēr notiek ātri. Līdz ko viņai kāds iepatīkas, viņa uzreiz dara visu, lai šo cilvēku ievilktu savos nagos. Un viņai jau kārtējo reizi tas ir izdevies.
Jūtot, ka kāds mani vēro, es uzmetu skatienu Kameronam, un uzreiz sastopos ar viņa zaļo acu skatienu. Neviļus atplaukdama smaidā, es piekaļu skatienu saviem pirkstiem, kad jūtu kabatā novibrējam telefonu.
Izvelkot to ārā, es nemaz neapskatos ziņas sūtītāju, kad jau atveru to. Bet tās saturs man liek šausmās nodrebēt un es jūtu acīs kāpjam asaras.