http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-30/764250
- Tu to nopietni? - viņš pārsteigts iesaucās, vērodams, kā es uzlēcu kājās.
Notraukusi neesošos putekļus no savām biksēm, es palūkojos uz Kameronu, kas nebija izkustējies ne no vietas.
- Jā. - izvairīdamās no puiša plaukstas, kas centās satvert manu roku, es pakāpu nelielu soli uz atpakaļu. - Man ir auksts. - atcirtu.
Kā nekā bija jau novembra beigas, un drīz būs decembris. Un par vēl lielāku nožēlu, kuru katru brīdi var sākt snigt. Un es necietu aukstumu. Es to ienīdu vairāk par visu.
Bet, ja godīgi, es nemaz negribēju doties mājās, tomēr aukstums darīja savu.
- Tad tev laikam nāksies iet kājām, jo es plānoju šeit nedaudz uzkavēties. - atplaucis platā smaidā, viņš iekārtojās ērtāk. Samiedzu acis - viņš mani kaitināja. Un, sasodīts, viņam tad arī izdevās. Es nikni paglūnēju uz viņa smaidā savilkto seju. Tomēr nomurminādama īsu " labi ", es centos apgriezties uz papēžiem un uzsākt ceļu, bet tad spalgi iekliedzos.
Kamerons bija sagrābis mani aiz potītēm, un es ar smagu kritienu uz dibena nogāzos uz zemes. Bet pēc mirkļa, es jau atrados viņa skavās un lūkojos viņa acīs.
- Nedomāju, ka tu tiešām to darīsi. - iesmējies, viņš ar lūpām uz īsu brīdi aizskāra manējās, bet es pat nepaspēju attapties, kad viņš jau bija atrāvies un vilka mani kājās.
Kad es stāvēju tādā pašā pozīcījā, kā pirms brīža, viņš satvēra mani aiz rokas un vilka uz tās pašas mājas, no kuras viņš pirmīt bija iznācis, pusi. Tātad mēs tomēr nebrauksim atpakaļ uz pilsētu.
Nonākot pie mājas, Kamerons uzreiz iesoļoja iekšā, pat neatlaizdams manu locītavu no sava tvēriena. Bet man nemaz nebija iebildumu.
Puiša tvēriens bija daudz savādāks, no Dilana tvēriena. Tajā vienmēr bija jaušama - pavēlnieciskums, savtīgums un pašpārliecinātība, bet no Kamerona tvēriena es nejutu neko tamlīdzīgu. Ja es neredzētu puisi soļojam man pa priekšu, ar uz aizmuguri izstieptu roku, es šaubītos vai mana roka atrodas viņa plaukstā.
Es manīju, kā istaba nomaina istabu un jau pēc mirkļa mēs atradāmies lielā istabā. Starp diviem, lielajiem logiem atradās kamīns, kurā aizrautīgi sprakšķēja uguns. Bet tā priekšā bija dīvāns, pie kura nonākot, Kamerons arī apstājās un atlaida manu roku.
- Es drīz nākšu. - uzsmaidījis man,viņš brīdi ar skatienu pakavējās pie manas sejas un tad aizgriezies, soļoja atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru mēs pirms mirkļa ienācām.
Pa to laiku, es piegāju pie kamīna un izstiepusi tam pretī savas rokas, centos tās kaut kā sasildīt, un atgriezt tajos dzīvību. Nemaz netrūka, lai tie kļūtu zili. Apsēdusies turpat uz zemes, es turpināju turēt rokas, nelielā attālumā no uguns un nemaz nepamanīju, kā atpakaļ atnāca Kamerons. To es manīju tikai tajā brīdī, kad uz maniem pleciem pēkšņi uzradās kāda sega un pie matiem pieplaka kādas lūpas.
- Paldies. - atplaukusi smaidā, es atrāvu vienu roku no uguns siltuma un uzliku to virsū puiša plaukstai, kas atradās uz mana pleca. - Es to nesaprotu, kāpēc tu neesi pārsalis. - iesaucos, kad viņš ar abām rokām aptvēra manu ledusauksto plaukstu. Bet viņš tikai iesmējās.
- Tāpēc, ka meitenes ir daudz salīgākas par mums, zēniem. - neizlaižot manu plaukstu no savām plaukstām, viņš iekārtojās turpat uz zems, netālu no manis.
- Ļoti smieklīgi. - lēni un sarkastiski novilku, bet redzot, kā puiša sejā iezogas smaids, es nespēju vairs saglabāt aizkaitinājumu un pasmaidīdama atkal pievērsu skatienu kamīnam.
- Ja pievēršamies atpakaļ tavam stāstītajam, tad es biju dzirdējis šādas, tādas runas par to, ka Dilans tevi sit, bet īpaši tam neticēju, jo visas šīs ziņas bija tikai baumas, un kurš gan uzreiz notic baumām? -
Neatrāvusi skatienu no kamīna, es nopūtos.
- Zinu, bet Dilans parasti kaut kādā veidā apklusināja visas tās baumas. - klusi noteicu.
Ar vienu kustību aizlicis matu šķipsnu aiz manas auss, viņš uzreiz neatrāva roku. Satvērusi puiša plaukstu savā, es to viegli paspiedu.
- Par ko tu domā? - aizskāris manu vaigu ar otru brīvo plaukstu, viņš rūpju vadīts iejautājās.
Beidzot atrāvusi skatienu no malkas pagalēm, kas pamazām sadega, uguns ieskautas, es palūkojos uz Kameronu, kas sēdēja man tieši blakus.
Laikam pārāk ilgi biju sēdējusi nekustīgi un skatījusies uz uguns dzirkstelēm, bet es nespēju beigt domāt par Dilanu.
Ja viņš uzzinās, ka man pamazām veidojas kaut kas ar Kameronu, es nespēju iedomāties ko viņš var izdarīt. Nemaz nevajag lai viņš uzzina, ka man kaut kas veidojas, pietiek ar to, ka viņš padzirdēs, ka es esmu viņam izstāstījusi par to, ka Dilans ir mani sitis. No sākuma beigas būs man, un tad Kameronam. Vai arī otrādāk - es nekad neesmu izpratusi viņa domu gājienu.
Bet es negribēju, lai arī ar Kameronu kaut kas notiek - it kā jau nepietiktu ar to, ka cieta Reičela.
- Man ir bail. - negribīgi atzinos, apspiezdama asaras, kas gandrīz vai sakāpa manās acīs.
Neko neteicis, viņš satvēra manu roku un ievilka sev klēpī - it kā es būtu nieka lelle, nevis dzīvs cilvēks ar savu svaru. Piespiedusi galvu viņa krūtīm, es cieši aizmiedzu acis.
- Ja tev ir bail par to, ka tev Dilans kaut ko nodarīs, tad nebaidies. Es tevi aizsargāšu. - noglāstījis manus matus, viņš pie tiem piespieda savas lūpas. - Es neļaušu viņam atkal tev nodarīt pāri. -
- Bet kad pasargās tevi? - ar pēdējiem spēkiem apspiesdama elsas, kas lauzās ārā, es iesaucos.
- Es pats spēju par sevi parūpēties. - viņš skaidri noteica, bet es tomēr neatkāpos, un piecēlusies sēdus, es cieši lūkojos viņa sejā.
- Kāpēc tad, tu, domā, ka es to nespēju? Vai tikai tāpēc, ka es esmu meitene un meitenes parasti ir vājākas par puišiem? Vai arī tādēļ, ka es ļāvu Dilanam sevi sist, un tāpēc uzreiz ieguvu vārguļa statusu? - dusmas manī auga arvien lielākās. Kāpēc viņš nevarēja saprast, ka Dilans nav tāds pats, kādi ir vairums puišu?
- Beidz. - viņš noskaldīja, un savās plaukstās satvēris manu seju, pievilka mani sev klāt, liekot mūsi lūpām sakļauties.
No sākuma, es centos atrauties, sistdama viņam pa krūtīm un grūžot viņu tālāk no manis, bet pēc mirkļa mam vairs nebija spēka pretoties un es vienkārši ļāvu rokām nolaisties sev gar sāniem, atbildot uz skūpstu.
Tas bija īss, bet ar to pietika, lai mana sirds sāktu sisties kā negudra.
- Beidz. - viņš atkal atkārtoja, bet šoreiz viņa balss skanēja daudz maigāk un es, no šīs skaņas vien, jutu ceļgalos ieplūstam vājumu. Ja es stāvētu kājās, tad pašlaik es jau būtu nokritusi pie zemes. - Es neuzskatu tevi par vārgu, tikai tāpēc, ka tu lāvi viņam sevi sist. Tu tāpat tur nebūtu spējusi neko darīt, jo viņš ir daudz spēcīgāks par tevi. Pat ja tu būtu sākusi pretoties, tu ciestu vēl vairāk. -
- Es varēju par to pastāstīt vecākiem vai vismaz Rolandam. - es iebildu, bet uzreiz apklusu, kad viņa plauksta pārklāja manu muti, liekot man aizvērties.
- Beidz taču vienreiz domāt par to, kas vairs nav mainām, Ember. - viņš vienkārši atbildēja uz manu iebildumu, kuru es nemaz neizteicu līdz galam.
- Es tevi uzskatu, ne tikai par skaistu, bet arī par drosmīgu, jo neviena nav bijusi tavā vietā un nezin, kā tas ir, piedzīvot sitienus, dienu no dienas, no cilvēka kuru tu mīli. -
Es jau grasījos iebilst, ka ir ģimenes, kurās bērni cieš no vardarbības, bet pašlaik tas nešķita tik būtiski, un es negribēju izjaukt puiša monologu, tāpēc pavēlēju sev apklust.
- Kādēļ tu to dari? - neizpratnē vaicāju, jau atkal manām acīs sakāpjam asaras, kuras es šoreiz necentos apspiest, un ļāvu tām pārklāt manus vaigus.
- Tevis dēļ. - noskūpstījis mani uz pieres, viņš ar pirkstiem notrauca asaras, kas aizmigloja manu skatienu. - Lai cik dīvaini tas nebūtu, tu man jau patiki, jau tad, kad vēl biji kopā ar to kretīnu. Redzēt tevi katru dienu smaidām, smejamies, lai gan tavās acīs bija manāmas sāpes, tas sažņaudza manu sirdi. Tomēr tajā dienā, kad tu pirmo reizi pa īstam mani ievēroji atrakciju parkā, es sev nosolījos, ka centīšos pievērst sev, tavu uzmanību un izkliedēt sāpes, kas arvien dziļāk sāpināja mani. Un arī neļaut tev tik vienkārši pazust, ko es nepieļaušu arī tagad. -
Brīdī kad viņš apklusa, lai ievilktu elpu, es nostājos uz ceļiem un cieši piekļāvos viņa lūpām. Es manīju, ka viņš ir pārsteigts par manu rīcību, tomēr pavisam ātri attapās, jo nepagāja ne dažas sekundes, kad es jau atrados viņam cieši klāt un viņš atbildēja uz manu skūpstu.
Nu jau ir par vēlu ko nožēlot, jo es jau esmu viņu pielaidusi sev cieši klāt. Un es arī neļaušu viņam aiziet, pat ja pienāks brīdis, kad viņš to vēlēsies vairāk par visu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-32/765070
