http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-29/764174
Visu ceļu, kas nemaz nav tik īss un nav arī pārlieku garš, es apsvēru visas iespējas, kā pareizāk izstāstīt visu to, kas man bija saistīts ar Dilanu. Tā, lai uzreiz varētu visu saprast un man nebūtu jāatbild uz nekādiem jautājumiem. Bet jo tuvāk laukiem mēs bijām, jo vairāk mani pārņēma izmisums. Man tiešām nebija ne jausmas, ar ko lai es vispār iesāku. Ko stāstīt un ko izlaist? Teikt ar visām niansēm vai tomēr tās noklusēt? Runāt ar pauzēm vai ļaut viņam visu informāciju sagremot un tikai tad runāt?
Kad Kamerons veikli mašīnu iegrieza iekšā pa vārtiem, mans izmisums kļuva vēl par dažiem centimetriem lielāks. Kā balons, kam pūšot iekšā gaisu tas kļūst arvien lielāks un lielāks, līdz sliktākajā gadījumā - pārsprāgst.
Izkāpdama ārā, es lēni aiz sevis aizstaisīju mašīnas durvis. Es varēju darīt visu iespējamo, lai novilcinātu laiku, bet šobrīd es gribēju pēc iespējas ātrāk tikt ar šo lietu galā.
Es cerēju, ka pastāstot arī par to, ka Dilans un Ēriks pret mani kaut ko perina, viņš man palīdzēs.
Palūkojoties uz Kameronu, es pamanīju, ka viņš man dod zīmi uzgaidīt, un pats dodas uz apdzīvotās mājas pusi. Man bija dots vēl nedaudz laika!
Atbalstīdamās pret pasažiera durvīm, es atgāzu galvu uz atpakaļu un aizvēru acis. Sāka arī palikt vēsāks. Un es jau kuro reizi nebiju paņēmusi līdzi jaku - fantastiski.
Uzpūšot kārtējai vēja pūsmai, es klusībā vēlējos kaut mēs sarunu varētu turpināt tepat mašīnā. Tur vismaz bija daudz siltāks nekā ārā, kur tevi appūta no visām pusēm un lika salt.
Mirklī, kad es atkal atvēru acis, es pamanīju man tuvojamies Kameronu, rokās turot pledus. Paldies Dievam!
Paiedams man garām, viņš uzmeta man īsu skatienu, un es to uztvēru, kā zīmi sekot viņam, ko es arī darīju.
Jau pēc brīža mēs bijām apsēdušies uz zemes, starp diviem kokiem, pret kuriem abi atbalstījāmies ar muguru, un papildus es vēl biju ietinusies pledā. No vēja kniebieniem paslēpdama visu ķermeni -tikai atstādama galvu virs segas.
- Tev nemaz nav auksts? - cenzdamās novaldīt drebuļus, es ievaicājos, par atbildi saņemot puiša galvas purināšanu. - Nu labi. - dziļi ievilku elpu. - Ja godīgi, es pat nezinu ar ko lai sāk... -
- Sāc ar to, ar ko tev ir vieglāk. - viņš deva vienkāršu padomu. Bet tur jau tā lieta,ka es nemaz nezinu, kas man ir vieglāk.
- Tev par labu, es izlaidīšu visus sīkumus, kā un kad es iepazinos ar Dilanu un visu pārējo, kas šobrīd ir nesvarīgi. - runājot es ieturēju pauzes, lai uzlūkojot sev pretī sēdošo puisi, es spētu saprast, par ko viņš domā. - Tā nu mēs sagājām kopā, kā jau visi to dara. Mēs kopā gājām uz ballēm, ko rīkoja gan mani, gan viņa klasesbiedri. Viņš mani stādīja priekšā, kā savu meiteni, un man ar to pilnībā pietika lai es būtu laimīga. Īsāk sakot, es biju viņā iemīlējusies līdz ausīm. Un tad, vienu vakaru viņš man iesita, pirmoreiz. -
Es apklusu. Man īsumā vajadzēja izprast kā pasniegt pārējo informāciju, neiedziļinoties pārāk sīki. Es gribēju, lai Kamerons tikai uztver galveno domu, nezinādams visus pārējos sīkumus.
- Es nejauši biju pateikusi ko tādu, kas viņam nepatika. Protams, pēc tam viņš man atvainojās un es viņam piedevu, jo mīlēju viņu. Vismaz man tā šķita, ka mīlēju. Tomēr nepagāja ne nedēļa, kad viņš man iesita otro reizi. -
Es iekodu mēlē, lai no galvas padzītu skaņu, kas patlaban skan manā galvā - skaņa, kad vīrieša dūre saskaras ar sievietes vēderu. Neko nedomādama ez automātiski ar savu plaukstu pārklāju savu vēderu, atcerēdamās sāpes, kas uz brīdi bija mani pārņēmušas.
- Kad Reičela pirmo reizi ieraudzīja zilumu, kas klāja manu elkoni, viņa uzreiz vaicāja kur es to dabūju. Es protams aizbildinājos, ka apkritu un smagi sasitu roku. Lai gan negribīgi, viņa tomēr noticēja, jo fakts bija tāds, ka ar mani tiešām tas varēja gadīties. Bet kad Reičela mani ieraudzīja nākamreiz ar svaigu zilumu, viņa sāka šaubīties. -
Es palūkojos uz puiša seju. Bet tā neizteica neko - un gaidīja. Kā upuris gaida savu medījumu. Brīdi es vienkārši skatījos viņam acīs un neteicu neko.
- Tā tas turpinājās. Līdz ko es pateicu ko tādu, kas viņam nepatika, mani sagaidīja sitiens. Reičela arī mani uzmanīja kā gādīga cāļu māte uzmana savus cālēnus, un tāpēc viņai garām nepaslīdēja neviens pats zilums, lai vai kā es centos tos noslēpt ar kosmētikas vai drēbju palīdzību. Un viņam ticība maniem attaisnojumiem kļuva ar vien mazāka. Es zināju, ka viņa zin, ka Dilans mani sit, tikai gaidīja kad es to atzīšu pati, tomēr es to neizdarīju. Es nespēju. - savas kājas pavilkdama sev sevis,es savilku ciešāk segu ap sevi.
Es vairījos skatīties uz puisi, jo zināju, ka viņa sejas izteiksme nebūs mainījusies ne kripatu. Tā būs tieśi tāda pati, kā pirms dažām minūtēm.
- Tad vienu dienu, Reičela vairs neizturēja ieraugot jau kārtējo zilumu, kas šoreiz bija uz mana pleca. Viņa man lika pastāstīt vismaz Rolandam, ja es negribēju stāstīt vecākiem, bet es pat nespēju to. Man bija kauns par to, ka es gluži vienkārši ļāvu sevi sist. Tad to izdarīja Reičela, lai gan es lūdzu lai viņa tā nedara. Tomēr brīžam viņa ir spītīga un dara to, ko uzskata par labāku. Šajā gadījumā pastāstīja Rolandam.
Brālis to uztvēra daudz mierīgāk, nekā es biju iztēlojusies savā iztēlē. Tajā pašā vakarā mēs devāmies uz atrakciju parku, kur satikām jūs. - šoreiz es pacēlu skatienu un atļāvos uzlūkot viņu.
Tomēr ātri novērsos un steidzīgi turpināju.
- Nākamajā dienā, kad mēs ar Reičelu braucām mājās, mums nācās braukt garām Kaila laukiem, un pie paša ceļa skraidīja zirgi. Man vienmēr, jau kopš bērnības ir patikuši zirgi, un tādēļ es nenoturējos, un piegāju pie tiem. Tieši tajā mirklī nāca Kails. Viņš piedāvāja mani un Reičelu uzsēdināt uz zirga. Es acumirklī piekritu, tomēr Reičela gan šaubījās, bet galu galā piekrita arī viņa. Kad mēs bijām iegājuši pagalmā, es pamanīju tur stāvam Dilana mašīnu. Un tieši tajā mirklī es skaidri izlēmu, kas man bija jāizdara,par ko šaubījos visu dienu. Paaicinājusi Dilanu malā, es viņam skaidri un gaiši pateicu, ka es pārtraucu attiecības, un tad viņš mani sāka žņaugt. - es novaldīju savu roku, lai to tūlīt pat nepieliktu pie kakla. Man bija sajūta it kā viņa roka tur atrastos arī pašlaik un mani žņaugtu. Ar naida un dusmu pilnu skatienu. Dziļi ievilkdama elpu, es centos nomierināties. Man nebija iemesla uztraukties - Dilana šeit nebija, un Kamerons to nespētu izdarīt. Bet ja nu es kļūdos... ?
- Ja tajā mirklī nebūtu iesaukusies Reičela, viņš iespējams mani būtu nožņaudzis - par to es nešaubījos. Bet pirms viņš aizskrēja prom, viņš noteica trīs vārdus no kuriem man uzmetās zosāda . " Nekas nav beidzies. " Un tad viņš aizgāja. Bet vakar viņš lika Reičelai nodot ziņu, ka vēlas ar mani tikties uz jumta. Es aizgāju, un vienu brīdi es biju piegājusi pie margām, lai nomierinātos un stātos viņam pretī, bet kad atgriezos viņa tur nebija. Pēc brīža es saņēmu īsziņu, ka viņš gaidot mūsu nākamo tikšanās reizi, un P.S. - nekas nav beidzies. - es kārtējo reizi ievilku elpu, beidzot savu stāstāmo.
Man tagad bija jāsaprot, ko puisis domā. Viņa acis bija bezkaislīgas un skatiens - bez emocijām. Es klusēju tāpat, kā viņš, gaidīdama mirkli, kad viņš ierunāsies.
- Tev salst. - kad viņš beidzot noteica divus vārdus, es biju gatava atviegloti nopūsties, bet tomēr neizdarīju. Tas nebija tas ko es vēlējos dzirdēt.
- Kāpēc tu neko nesaki? - es ievaicājos, ar acīm sekodama ikvienai viņa kustībai. Paņēmis rokās pledu, kas bija paredzēts viņam, viņš nedaudz paliecās uz manu pusi un uzsedza to man virsū. Tomēr atbildi es nesagaidīju.
- Kameron?! - novandījusi abus pledus no saviem pleciem, es uzrausos sēdus, vairs neatbalstīdama muguru pret koku.
Šobrīd man bija daudz vairāk bail, nekā tobrīd, kad ap manu kaklu bija apvijušās Dilana plaukstas. Viņš vismaz runāja un es viegli izpratu viņa garastāvokli, bet Kamerons neteica neko. Kopš mirkļa, kad es sāku runāt.
Viņš tikai raudzījās man pretī ar neizdibināmu skatienu.
- Sasodīts, Kam.. - mani pusvārdā pārtrauca viņa pēksņā darbība. Viena kustība un manas lūpas tika apklusinātas. Tām bija pieplakušas Kamerona lūpas.
Ar savām plaukstām apkļāvis manu seju, viņš mani skūpstīja un es atbildēju skūpstam. Nezinādama ko darīt ar rokām, es tās pacēlu, bet tūdaļ aprāvos un tās uzreiz noslīga atpakaļ gar maniem sāniem, tomēr nepagāja ne sekunde, kad tās jau bija apvītas puisim ap kaklu un pirksti ievīti viņa melnajos matos.
Pārtraukdama skūpstu, es atbalstīju pieri pret viņa pieri. Un aizvēru acis.
- Lūdzu, saki kaut ko. - klusi nomurminājusi, es centos atgūties pēc nu pat piedzīvotā. It kā tas bija parasts skūpsts, un nebūt ne nebija pirmais, tomēr tas manī atstāja dīvainu un nesaprotamu sajūtu.
- Ko? - glāstīdams manu vaigu, viņš tik pat klusi pārjautāja.
- Es nezinu. -
Tikai tagad es sapratu, ka manas rokas vēljoprojām ir apvītas viņam ap kaklu un nosalušie pirkti ievīti viņa matos.
- Kāpēc jums zēniem, nekad nesalst? - sarkastiski vaicāju, mainīdama tematu. Es patlaban biju pārsalusi, bet Kamerons, ğērbies tikai kreklā un biksēs, nebija nosalis nemaz. Tas nebūt ne nebija godīgi.
- Tas tāpēc, lai jums būtu iemesls paciest mūsu sabiedrību. - viņš mazliet pasmaidīja, joprojām ar pirkstu galiem glāstīdams manu vaigu. Bet tad viņš spēji atrāvās un atkal pārgāja sēdus izstiepdams rokas.
- Nāc. - viņš tikai noteica, satverdams mani aiz plaukstas un paraudams uz savu pusi. Tikai tagad es sapratu, ko viņš ar to bija domājis.
Iekārtodamās viņam starp kājām, es atbalstīju galvu pret viņa krūtīm un ļāvu, lai viņa rokas apvijas ap manu augumu, pirms tam pārklājot mums pāri abus atlikušos pledus.
- Lai gan es uzklausīju tevi, man vēljoprojām nav skaidrs, kāpēc man būtu no viņa jāuzmanās? -
Pacēlusi galvu, es sagriezos tā, lai varētu ielūkoties viņa sejā.
- Tu nesaproti, ko viņš var izdarīt? Tas, ka tu laimīgu tiki vaļā no viņa vakar, nenozīmē, ka tev tā veiksies visu laiku. -
- Man paveicās, jo tu biji tur un meties man palīgā. - viņš sāka smaidīt un es jutu, ka visa nopietnība, ko es biju savākusi no saviem spēkiem, pamazām izdziest.
- Tas nav smieklīgi. - ar plaukstu iesistdama viņam pa krūtīm, es centos būt nopietna, bet vērojot viņa seju, tas nebija iespējams.
- Es jau neteicu, ka ir. - viņš atkal pasmaidīja un saņēmis savā plaukstā, manu plaukstu ar kuru es biju viņam situsi, viņš to pielika sev pie lūpām. Tieši tāpat, kā pirmīt mašīnā.
Es pasmaidīju.
Atkal atbalstījusi galvu pret viņa krūtīm, es ļāvu viņa pirkstiem klejot pa maniem matiem.
Man sāka palikt siltāks, un arī nosalušie pirksti šķita atgūstam dzīvību.
- Par ko tu domā? - jautāju nepaceldama skatienu.
- Saki man vienu, ja jau Dilans tevi sita,tad kāpēc tu visu nepārtrauci jau tad? - viņa jautājums mani izbrīnīja.
- Jo es domāju, ka viņš mīl mani, un ticēju, ka vairāk tas neatkārtosies. Tomēr, lai cik smieklīgi tas nebūtu, jo biežāk viņš mani sita, jo vairāk es cerēju. - mierīgi atbildēju, lūkodamās uz debesīm, kas slejās virs kokiem.
- Kāpēc tu domā, ka viņš tevi nemīl vēljoprojām? -jau atkal jautājums mani samulsināja, bet es neļāvu to pamanīt.
Pieceldamās atkal, es vienu brīdi ielūkojos viņa sejā un tikai tad atbildēju ar pretjautājumu.
- Tu spētu nodarīt pāri cilvēkam kuru tu mīli? -
- Nē. - viņš uzreiz atbildēja.
- Tad tu pats jau atbildēji uz savu jautājumu. - nedaudz pieliekusies es uz īsu brīdi ar savām lūpām skāru viņējās. - Mums ir laiks doties. -
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-31/764668
