http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-25/763127
Brīdi es vienkārši stāvēju, nolaidusi rokas sev gar sāniem. Es vēl pat nebiju īsti attapusies, bet tad es sapratu esošo situāciju. Kā ar aukstu ūdeni aplieta, es spēji atrāvos un automātiski, aizsardzības pēc pakāpu soli uz atpakaļu.
- Nekad vairs neuzdrošinies darīt ko šādu. - vēl joprojām cenzdamās atgūt elpu, es noskaldīju.
- Varbūt pirms dažām nedēļām tu būtu laimīga par šādu jūtu izrādīšanu. - viņš atcirta man pretī, likdams man nedaudz, bet nemanāmi sarauties.
- Varbūt, bet kā būtu bijis, mēs nekad neuzzināsim. - pasmīnējusi, es mierīgi atbildēju. - Un tagad, atvaino, man ir citi plāni. -
Satvērusi savu somu, es to uzmetu uz viena pleca un grasījos doties uz to pašu pusi, no kuras ienācu.
- Pag, pag, pag. Es vēl neesmu beidzis. - apvijis roku man ap vidukli, viņš pievilka mani sev klāt. Tik tuvu, ka es sajutu viņa smaržu aromātu. Centos izlikties imūna pret šo tuvumu, bet zināju, ka meloju pati sev.
Lai vai kā es to negribētu, es kādreiz viņu mīlēju, to es nevarēju noliegt. Par spīti tam, ko viņš man nodarīja, es viņu mīlēju un pat tagad, lai gan lielāko daļu jūtu ir aizņēmis daļējs naids un dusmas, gan uz sevi, gan puisi, kas atradās man priekšā, kaut kas tomēr bija palicis no senajām jūtām.
- Tu varbūt nē, bet es gan. - savilkusi visus spēkus, es skarbi paziņoju un centos ievērot nelielu distanci starp mūsu augumiem, bet Dilans, šķiet nopratis manu nodomu, pievilka mani sev vēl ciešāk. Ar otru roku viņš aiz auss aizlika matu šķipsnu, kas uzkrītoši krita man sejā. Kad pacēlu skatienu augšup, redzēju, ka viņa seju rotā smaids, bet tas nebija smaids, kāds rotāja viņa seju, kad es uzkāpu uz jumta. Šo smaidu es neizpratu. Bet kad es vispār esmu izpratusi pašu Dilanu?
- Tu esi skaista pat tad, ja dusmojies. - viņš noteica, bet es izlikos nedzirdam šo frāzi un atkal centos pakāpties kaut vai nelielu soli uz atpakaļu, tikai lai man sejā necirstos viņa smaržas, kas atbilda tieši viņam.
Bet viņš tikai iesmējās un nemaz nenoraustījās, kad es ar dūri iesitu viņam pa krūtīm. Viņa rīcība pamazām manī izraisīja dusmas, bet es labāk pacietu dusmas, nekā sēras par to, ka neliela daļa jūtu, joprojām mīl viņu.
- Nopietni, Dilan. Atlaid mani, ja negribi lai apvemju tevi. - dusmu iespaidā, cik vien skarbi spēju noteicu.
- No kā gan tev tik pēkšņi palika slikti? - par atbildi viņš tikai iesmējās, nesamākslotus smieklus.
- Tavas smaržas. Tās raisa manī nelabumu. - lai gan es zināju, ka ir bezjēdzīgi sist dūres pret puiša kritīm , bet es vismaz kaut ko darīju, nevis stāvēju, rokas nolaidusi gar sāniem, un ļāvu Dilanam sevi apskaut. - Un tagad esi tik laipns, un izdari to, ko tev lūdz. -
Par brīnumu, jau pēc dažām sekundēm es tiku palaista brīvībā, un soļodama cik vien ātri varu, es piegāju pie jumta malas, un pārliekusies pāri niecīgajai margai dziļi ievilku elpu.
- Man ir maisiņš, katram gadījumam. - dzirdēju sev aiz muguras atskanam Dilana zobgalīgo piezīmi.
- Paldies, gan jau, ka kaut kā tikšu galā. - nemaz nepievērsusi puisim uzmanību, es atcirtu, lūkodamās lejup uz stāvvietu, nemaz nemanāmi ar acīm meklēdama Kamerona mašīnu, bet tās tur nebija. Laikam puisis jau ir devies mājās.
Ievilkusi vēl pēdējo elpas vilcienu, es saņēmu visus spēkus un pagriezos pret Dilanu, bet sastingu.
Viņa tur vairs nebija.
Un tieši šajā mirklī man kabatā atnāca signāls par saņemtu ziņu. Izvilkusi telefonu ārā, es ātri atbloķēju ekrānu un pievērsos īsziņai. Tā, kā jau paredzams, bija no Dilana, bet teksta saturs bija visai niecīgs.
" Es ar nepacietību gaidu mūsu nākamo tikšanās reizi. P. S. Nekas nav beidzies. "
Es pieliku plaukstu priekša pierei un smagi nopūtos. Kad viņš mani vienreiz liks mierā? Drīzāk jājautā vai tas vispār kaut kas notiks.?
Bet man viņš būs jāsarūgtina, jo tādas nākamās reizes nemaz nebūs. Šī bija pirmā un pēdējā reize, kad es satikos ar Dilanu divatā. Nākamreiz, ja tāda tomēr pienāks, es nolīgšu veselu miesasargu rindu, lai viņš man neuzdrošinātos tuvoties.
Uzmetusi somu plecā, es sāku doties uz kāpņu pusi, pa ceļam jau rakstīdama Reičelas numuru.
*
- Pag, ko? Nopietni? - viņa pārjautā, kad es beidzot esmu viņai sīki atstāstījusi visu, ko pirms dažām minūtēm piedzīvoju uz jumta. Nu labi, ne visu. Es izlaidu dažas nianses, kuras Reičelai nenāktu par ļaunu nezināt.
- Jā, nopietni. - savilkdama jaku ciešāk ap sevi, es nosaku.
Dilana dēļ man šobrīd uz mājām ir jāiet ar kājām, jo autobusu es jau sen esmu nokavējusi un vecāku vēljoprojām nav mājās, kas man varētu atbraukt pakaļ.
Protams ir arī Kamerons, bet es negrasos zvanīt viņam, lūgdama lai aizved mani mājās. Es pat nezinu cik tālu viņš pats dzīvo, un vai viņam ir izdevīgi tā braukāt.
Pats Dilans šobrīd noteikti jau ir mājās un smejas pilnā kaklā. Šī doma man liek noskurināties.
- Īstenībā jāatzīst, ka es biju gaidījusi ko vairāk. - dzirdēju draudzenes balsī vilšanos.
- Nu, man pilnībā pietiek ar šo pašu situāciju. Un fakts, ka iespējams man viņu nāksies redzēt vēlreiz, nemaz neiepriecina. - varbūt tikai nedaudz.
Pārlikdama telefonu otrā rokā, es uzreiz nosalušo roku iebāžu kabatā, lai kaut cik sasildītu sasalušos pirkstus.
- Tev nebūs nekas pretī, ja es pārtraukšu sarunu? - cerīgi ievaicājos. - Jo man pašlaik nākas soļot mājās ar kājām, un āra nav vasara, tādēļ arī nav silts. - uzreiz paskaidroju, lai viņa nepārprastu manu vēlēšanos tikt no viņas pašlaik vaļā.
- Ā, labi. Čaau. - lai gan es to neredzēju, zināju, ka draudzene pašlaik smaida.
- Čau. - atsveicinājusies, es uzreiz telefonu iemetu somā un abas plaukstas ieliku kabatā, paātrinot gaitu.
Kad aiziešu mājās es uzreiz uzsildīšu sev tēju un tikai tad ķeršos pie mājas darbu pildīšanas. To nebija daudz, bet tas nemainīja situāciju, ka tie bija jāizpilda.
Apstādamās pie viena no daudzajiem luksaforiem, es sāku mīņāties uz vietas. Kāpēc ir tik, sasodīti, auksts? Bet galu galā ir gandrīz vai rudens mēneša beigas.
Pametusi skatienu apkārt es secināju, ka neesmu vairs tālu no mājām. Tikai bija vēl daži pagriezieni un tad jau es būtu mājās. Pārgājusi pāri gājēju pārejai, es turpināju ceļu pa ierasto taku.
Kas beidzot pēc piecpadsmit minūtēm, es nosalusi līdz kaulam, ieskrēju pa ārdurvīm iekšā siltajās telpās, es atviegloti nopūtos un atstājusi somu turpat uz grīdas, iesoļoju virtuvē, lai uzsildītu ūdeni.
Izņēmusi krūzi un iemetusi tajā tējas maisiņu, es palūkojos laukā pa logu, atbalstīdamās uz izlietnes.
Laiks bija tāds, it kā kuru katru mirkli var sākt līt, bet tajā pašā laikā - spīdēt saule. Paldies Dievam, ka es diez gan ātri nokļuvu mājās.
Apņēmusies izpildīt fizikas mājas darbu, es no somas izvilku ārā mācību grāmatu. Tai sekoja klade, penālis un telefons.
Iemetusi īsu skatienu telefona ekrānā, es pārliecinājos, ka neviens nav centies ar mani sazināties un neviens arī nav rakstījis. Lieliski!
Satvērusi pildsspalvu rokā, es sāku pārlasīt šodienas tēmu, pamazām iedziļinoties tekstā, it kā es lasītu kādu romānu nevis fizikas grāmatu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-27/763672
