›

Ciešanu valgi. #25 1

100 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-24/762236

Asaras beidzās tik pat ātri, cik bija sākušās un jau pēc brīža,es atrados pie izlietnes, lai nomazgātu noraudāto seju.
Kad mans acu skatiens sastapās ar spogulī esošo meiteni, es smagi nopūtos un izlaidusi pirkstus cauri saviem matiem, cenzdamās tos kaut kā piekārtoto, atgriezos atpakaļ gaitenī.
Mans garastāvoklis ir nemaināmi noslīdējis uz leju. Lai gan no rīta tas nebija tik labs, kā citās dienās, bet tomēr es spēju to paciest. Bet šobrīd es jutos, kā izkāpusi no gultas ar kreiso kāju.
Vienmērīgā tempā soļodama uz klasi, es domāju, kas vēl var notikt vienas dienas laikā. Bet atbildi uz šo jautājumu es nemaz negribēju uzzināt - notikt varēja daudz kas, bet ko es gribu, kas lai notiek? Bet soļodama pa tukšo gaiteni, es uzzināju atbildi uz savu jautājumu. Es esmu nokavējusi stundu.
Iesoļodama klasē ar nokavēšanos, es jutu sev pievērstus visus skatienus un varu apzvērēt, ka kļuvu sarkana kā biete, kad skolotāja sāka pacelt balsi teikdama, ka cilvēkam svarīga ir punktualitāte, bet dažiem tā acīmredzami nav iedzimta.
Neko neatbildēdama, es vienkārši, paātrinātā tempā soļoju uz savu vietu, kur jau sēdēja Reičela.
Lai nebūtu jāuzklausa draudzenes daļēji pārmetumi par to, ka es vienkārši uzreiz aizskrēju prom, pat nepaziņojot uz kurieni es dodos, es pacēlu plaukstu tādējādi apklusinādama Reičelu.
- Nevajag, labi? - čukstus lūdzu.
Viņa noteikti pamanīja, ka esmu raudājusi, jo pēc neilga brītiņa uz manu pusi tika pastumta glīti apgriezta lapiņa. Palūkodamās uz skolotāju, es pārliecinājos, ka netikšu pieķerta lasām lapiņu, un kad biju droša - pievērsos lapiņai.
Bet tur nebija rakstīts tas, ko es gaidīju:

" Dilans grib ar tevi runāt, pēc šīs stundas. "

Manas acis iepletās un es uzmetu īsu skatienu Reičelai, kuras sejā arī atspoguļojās tas, ka viņa nav iepriecināta par kaut ko šādu.
Apgriezusi lapu otrādi un uzrakstījusi īsu atbildi, es pastūmu lapiņu uz viņas pusi, neizlaizdama no acīm cilvēku, kas rosījās klases priekša. Divus rājienus, vienā stundā, man negribētos saņemt.

" Kāpēc? "

Iekšējā balss vēstīja, ka šī gaidāma saruna nebūs nekas jauks. Vienmēr jau atlika cerība neaiziet un uzreiz atskanot zvanam, doties mājās, ieslēgties savā istabā un pildīt mājas darbus. Bet es nebiju muļķe. Zināju, ja es neaiziešu, tad Dilans tik un tā atradīs iespēju kā piedabūt mani runāt ar viņu.
Tāpēc man atlika viens - iet un runāt ar viņu.
Piebakstījusi man pie elkoņa, Reičela man rokās iespieda nākamo lapiņu un tēlodama, ka pierakstu kladē to, kas rakstīts uz tāfeles, es klades malā zīmēju visādus ķeburus, lasot Reičelas iedoto lapiņu.

" Nezinu taču. Viņš vienkārši mani pārtvēra starpbrīdī, kad gāju meklēt tevi, un pateica, lai nododu tev ziņu. Bet saki, ka tu nemaz neapsver šo iespēju iet?! "

Es negribīgi palūkojos uz Reičelu, cerēdama likt, viņai saprast, ka man ir jāiet, bet viņa uzreiz manā skatienā nolasīja, ka es šo iespēju tik tiešam apsvēru.
- Nemaz nedomā. - nedaudz skaļāk par čukstu, viņa noteica, nedaudz pieliekdamās uz manu pusi.
Dziļi ievilkusi elpu, es centos nomierināt pati sevi. Lai cik ļoti man tas negribētos, es nevarēju to nedarīt.
- Man ir jāiet. - veidoju vārdus bez skaņas, un palūkodamās uz skolotāju, kas šobrīd kaut ko rakstīja uz tāfeles, es pagriezos atpakaļ.
- Tu nedrīksti iet. - viņas skatiens bija piekalts manai sejai, it kā uz tās būtu rakstīts viss ko es plānoju un grasos darīt.
Neko neatbildēdama, es iekodu apakšlūpā, lai pēkšņi kāda frāze neizlauztos āra. Kaut kas tāds, ko es vēlāk nozēlošu.
- Ember, tagad nemaz netaisies ignorēt mani. - satvērusi manu elkoni, viņa to parāva uz savu pusi, tādējādi likdama man nedaudz sakustēsties.
- Nikolass jaunkundz. - pēkšņi atkanēja skolotājas balss, klases priekša, kas lika mums abām nedaudz salēkties.
Uzreiz uz mūsu pusi pagriezās vairāki acu pāri, un es sāku gribēt, lai grīda zem manis pēkšņi atvērtos un aprītu mani, paglābjot no visiem acu pāriem.
- Es atvainojos. - ja viņa šo frāzi būtu teikusi klusāk, es to būtu uztvērusi kā murmināšanu. Viņas skatiens bija nodurts un pirksti savīti kopā sev klēpī. Un matu cirtas efektīvi nosedza viņas seju, kā aizskars, kas uzlikts pie loga, lai no citiem paslēptu sevi.
Pārējo stundu, ne es, ne Reičela neko neteicām. Manas domas visu laiku aizņēma pieņēmumi, par ko Dilans var gribēt runāt ar mani. Bet vienu gan es varēju zināt uzreiz - tas nebūs nekas jauks vai patīkams, pēc ka es mājas pāradīšos ar platu smaidu uz lūpām.
Visdrīzāk tas būs saistīts ar manu rīcību gaitenī, kad es metos aizstāvēt Kameronu. Bet es nevarēju mierīgi nostāvēt malā, kad Dilans, ar acīmredzamu pārspēku piekāva Kameronu. Lai gan arī viņš pats bija cietis ārēji, vairāk par Kamerona izskatu sagrauts bija viņa tituls. Tas izgaisa tajā mirklī, kad es skaļi paziņoju, ka viņš mani ir sitis.
Daži, pa visu šo laiku, ko mēs pavadījām kopā, bija pamanījuši, ka es bieži aizbildinos ar to, ka esmu kaut kur ieskrējusi, atsitusi vai pakritusi, kad kāds nejauši pieskarās vietai kur man bija apslēptais zilums un es uz mirkli sarāvos. Bet visi noticēja manam aizbildinājumam, jo es nebiju īpaši gracioza, un līdzsvara sajūta man nebija goda vietā. Es biežu kritu un tādējādi bērnībā bieži biju nokļuvusi slimnīcā.
Kad atskanēja zvans, es centos īpaši neuztraukties, bet mana sirds uzreiz sāka sisties straujāk. Man nebija bail, bet es arī nevarēju aprakstīs šo sajūtu - kaut kas starp bailēm un uztraukumu.
Paņemdama grāmatas rokās, es ātri piesoļoju blakus Reičelai un gāju uz skapīšu pusi, lai noliktu grāmatas.
- Kur man ir jāiet? - es klusi pajautāju, kad Reičela bija nostājusies pie sava skapīša un ielikusi tajā grāmatas, uzmeta plecā savu somu.
- Tātad tu tomēr iesi? - aizcirtusi durvis, viņa pagriezās pret mani.
- Man ir jāiet, un tu to labo zini. - apskāvusi draudzeni, es atbalstīju zodu pret viņas plecu un aizvēru acis. - Mēs abas zinām, kāds ir Dilans. Un ja es neaiziešu, viņš mani vai tevi neliks mierā, kamēr es aiziešu. -
Viņa smagi nopūtās, un apskāva mani ciešāk.
- Labi. Tev jāiet uz skolas jumta, bet ejot pa rezerves izeju. Viņš tevi tur gaidīs. - atkāpdamās soli uz atpakaļu un uzlikusi rokas man uz oleciem, piekodināja, - Bet tad kad jūs beidzat runāt, obligāti uzzvani man, labi? -
Pamājusi ar galvu, es noskūstīju draudzeni uz vaiga, un nonākdama pie sava skapīša iemetu tajā grāmatas un paķerdama visu vajadzīgo, es aizvēru durvis un uzsāku ceļu uz kāpņu pusi.
Visi pašlaik virzījās uz izejas pusi, bet es vienīgā spraucos cauri visam baram, iedama pretēja virzienā.
Kad sasniedzu kāpnes, es burtiski lēkdama, izlaižot pa pakāpienam, metos uz augšējo stāvu un nogriežoties gaitenī pa kreisi, nonācu pie nelielām trepēm, kas veda uz jumtu. Šīs trepes neviens nekad neizmantoja.
Ja kāds sagribēja uzkāpt augša uz jumta, tad viņš izmantoja avārijas kāpnes, nevis mēroja visu šo ceļu, lai nokļūtu pie rezerves ieejas.
Un es nemaz nebrīnos kāpēc Dilans satikties vēlējās tieši šeit.
Sperdama soli pa solim, es jutu sev sejā iesistdamies vēso rudens gaisu un arī spožos saules starus. Mirkļa iespaidā es cieši aizmiedzu acis.
- Es tevi gaidīju, dārgā. - atskanot šai balsij, manas acis uzreiz atsprāga vaļā un es pagriezos pret runātāju.
Atspiedies pret elektrības skapi, viņš caur saulesbrillēm uzlūkoja mani un smēķēja. Lai gan es neredzēju viņa acu skatienu, zināju, ka tas ir vērsts pret mani. Ievilcis un izpūtis pēdējo cogaretes dūmu, viņš to nometa zemē un uzkāpa virsū ar kāju.
- Ko tev vajag, Dilan? - atspiedusies pret trepju margām, es bezpalīdzīgi nopūtos.
Jo ātrāk viss būs sācies, tad ātrāk arī beigsies.
- Kur tad izpaliek sasveicināšanās frāzes? - savilcis lūpas smaidā, viņš no acīm noņēma brilles un to kājiņu aizlika aiz krekla.
- Izpaliksim bez visa šī, labi? Labāk uzreiz sāc ar to, ko tev no manis vajag. -
- Ak jā, - atliecis nedaudz galvu uz atpakaļu, viņš pagriezās pret mani ar muguru. - Tev taču jāskrien pie sava draudziņa. -
Es dziļi ievilku elpu. Man pat nebija jājautā ar ko viņš domāja vārdu draudziņs. Tas bija skaidri zināms, ka ar to bija domāts Kamerons.
- Kamerons nav man nekāds draudziņš. - es pat nezinu kāpēc man šķita svarīgi aizbildināties, jo Dilans bija no tiem cilvēkiem, kas saprata tikai to, kas pašam bija izdevīgi.
- Tā man gan šodien nešķita. - spēji apcirties riņķī viņš man pievērsa savu tēraudcieto skatienu.
- Tas ir viss ko tu no manis gribi? Paldies, bet apvainojumus es varu saņemt arī no citiem, tam man obligāti nevajag tevi. - uzgriezusi puisim muguru, es apgāju apkārt margai un uzsāku ceļu lejup, atpakaļ gaitenī.
Es netaisījos klausīties, kā viņš mani apvaino saistībā ar Kameronu.
Bet līdz ko es uzliku kāju uz pirmā pakāpiena, kāds mani satvēra aiz elkoņa un pārmesta pār plecu. Papildus Dilans satvēra manas kājas, lai es nespētu ar tām iespert viņam.
- Tūlīt pat novāc savas rokas no manis. - sistdama ar dūrēm viņam pa muguru, es kliedzu. Man bija vienalga, ja kāds sadzirdēs un pieķers mūs te augšā. Man pat bija vienalga, ja nokļūšu direktores kabinetā.
- Sasodīts, Dilan. - es nokliedzu jau skaļāk, tomēr brīdī kad es grasījos sist vēlreiz viņam pa muguru, viņš pieliecās un es pēkšņi noslīdēju lejup no pleca, ar kājām skardama zemi. Bet es pat nespēju normāli attapties, kad Dilana lūpas skāra manējās.