http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-26/763453
Pa to laiku kamēr es pildīju uzdoto mājas darbu, es biju saņēmusi vairākas ziņas no Reičelas un dažus neatbildētus zvanus no Kamerona. Jēziņ! Pirms tam es nebiju vajadzīga nevienam.
Ātri pārlaizdama skatienu saņemtajām īsziņām, es nobolīju acis un nemaz negrasījos atbildēt. Pārsvā visas ziņas bija ap vienu un to pašu tēmu. Sameklējusi kontaktos Kamerona numuru, es uzsāku zvanu.
- Nu tad beidzot. - pēc dažiem signāliem, atskanēja puiša balss. - Es jau apsvēru iespēju, ka tevi iespējams nolaupījuši ciplanētieši. -
- Es tikai gribēju pajautāt, ko tu gribēji? - īsi paskaidroju, cenzdamās nesmaidīt izdzirdot puiša piezīmu. Pie reizes, ar otru roku aizvērdama grāmatu un arī kladi. Ielikama pildsspalvu atpakaļ penālī es aiztaisīju arī to.
- Vai tad tāpat bez iemesla, nav atļauts zvanīt? - viņš iesmējās.
- Tev un bez iemesla? Kaut kā neticās. - par atbildi tikai noteicu un iesmējos.
- Nu labi. Pieķēri. - viņš kā apvainodamies atbildēja, bet lai gan es to neredzēju, nojautu, ka viņš smaida.
- Kā jūtas tavs deguns? - atcerēdamās notikušo incidentu, es painteresējos.
- Par laimi nav lauzts. - uzreiz atskanēja izvairīga atbilde. Saraucu pieri. Bet tomēr nesāku izsprašņāt. Tā jau ir vairāk Reičelas metode, kā uzzināt visu pēc iespējas sīkāk.
- Tad jau tev ir paveicies. - vienkārši, bez emocijām, noteicu.
Tu pat nenojaut, kā paveicies , nodomāju.
- Ja nebūtu tevis, tad nē. - viņš uz mirkli apklusa. - Bet man tev ir jautājums - ko tu domāji ar to, ka man vajadzētu uzmanīties? -
Es sastingu. Neko neatbildēdama, es vienkārši stāvēju, lūkodamās laukā pa logu un domāju atbildi. Tas ir loģiski, ka viņš nesaprata. Neviens nesaprastu, jo neviens cits nezināja to, ko zinu es.
- Ember? - Kamerons iesaucās, izraudams mani no pārdomām.
- Ja tu tiešām gribi zināt, tad tā nav telefona saruna. - klusi noteicu, pati neticēdama tam ko tikko pateicu.
Es nevienam vēl neesmu šo visu stāstījusi. Es pat nevarēju to pastāstīt savam brālim, un pret manu gribu, to izdarīja Reičela. Bet Kameronam es nesaprotami uzticējos.
- Nu mēs varam tikties šodien, tas vispār ir mans iemesls kāpēc es zvanīju. - viņš atzinās un es atplauku smaidā.
Tajā mirklī es izdzirdēju, kā atveras un aizveras ārdurvis. Tātad mājās ir atnācis Rolands.
- Nuu.. īstenībā es esmu aizņemta. - veikli aizbildinājos, izskriedama gaitenī.
- Ja? Un ja var zināt ko tad tu darīsi? -
- Man ar Rolandu ir jāiet uz kīno. - atbildēju ar pirmo, kas man ienāca prātā.
No Rolanda puses es saņēmu jautājošu skatienu. Es paraustīju plecus un neveikli pasmaidīju.
- Nu labi. - es izlikos nedzirdam vilšanos, kas bija labi dzirdama viņa balsī. - Tad līdz rītam. -
- Paliec sveiks. - atbildēju un beidzot zvanu, atviegloti nopūtos.
Man bija vajadzīgs laiks, lai kārtīgi izdomātu, kā to visu pastāstīt. Bet es zināju vienu - es nemainīšu lēmumu un izstāstīšu visu. Varbūt tad kad Kamerons zinās iemeslu, tad arī paklausīs mani un izvairīsies no Dilana.
Akdievs, kāpēc tas viss ir tik sarežģīti, žēlojot sevi, es pieliku plaukstu priekšā pierei.
- Tātad, kopš kura brīža mums ir domāts šodien kaut kur iet? - viņa acīs bija pamanāmas humora dzirkstis.
- Kopš šī brīža. - atsmaidījusi, es atgriezos atpakaļ virtuvē, lai savāktu mantas. Kā jau nopratu, Rolands man sekoja.
- Man jau laikam jājūtas pagodinātam, ka tu esi izlēmusi parādīties ārā kopā ar mani. - viņš aizskustinoši atbildēja un es iesmējos.
- Bet tu nāksi? - kļuvu nopietna.
Vispār es gribēju iziet kaut kur kopā ar savu brāli, jo jau šogad viņš beidz divpadsmito klasi un pēc tam turpinās mācības augstskolā, un es viņu redzēšu tikai pa brīvlaikiem vai tad, kad viņam būs brīvs brīdis.
- Laikam par laimi tev, man šodien nav nekas cits ieplānots. - viņš paraustīja plecus, un mīļi pasmaidīja.
Apgājusi apkārt galam, es piegāju pie brāļa un cieši apskāvu viņu. Lai vai kāds kretīns viņš nebūtu, es viņu mīlēju. Protams, ne tā, kā sieviete spēj mīlēt vīrieti, bet gan kā jaunākā māsa mīl savu vecāko brāli. Aplicis savas rokas man ap pleciem, Rolands ieslēpa seju manos matos.
- Bet maksāsi tu. - viņa sakāmais man lika uzreiz atrauties no viņa.
- Tu gan proti sabojāt mirkli. - iesitusi viņam pa plecu, es noteicu. Bet viņš tikai iesmējās un atkal pierāva mani sev klāt.
Pēc pusstundas mēs jau atradāmies ārā un bijām ceļā uz kinoteātri.
Uz mirkli ieskriedama savā istabā, es pārvilku savas drēbes un nedaudz siltākām. Pūkainu, pusgaru džemperi ar garajām rokām un melniem legingiem, bet kājās uzvilku pugarus zābakus ar zelta rāvējslēdzējiem abās pusēs.
Es pat neatcerējos to dienu, kad mēs ar Rolandu bijām darījuši ko kopīgu, pat ja tā bija vienkārša kīno apmeklēšana. Un tāpēc es biju iepriecināta, kad Rolands piekrita kaut kur iet.
Ceļš no mūsu mājām līdz kinoteātrim nebija tāls. Mums vispār bija paveicies, ka dzīvojam pašā Desanēlas centrā, jo apkārt bija viss tas, ko vajadzēja. Jau sākot ar pārtikas veikaliem un beidzot ar izklaidēm paredzētām vietām.
- Uz ko mēs iesim? - jautāju, kad pāri ielai jau atradās mūsu galamērķis. Atlika tikai pāriet pāri ielai, un ieiet iekšā, lai nopirktu biļeti.
- Tikai, lūdzu, iztiksim bez romantiskajām filmām. - viņš lūdzoši noteica, un es nespēju noturēties neiesistdama viņam atkal.
- Tas, ka vairumam meiteņu patīk romantiskās filmas, nenozīmē, ka es esmu pieskaitāma pie tās grupas. - aizstāvoties atbildēju.
- Bet man likās, ka tu esi meitene. Labi, labi, miers. - viņš uzreiz iesaucās saņemdams nākamo sitienu. - Ja man tur būs zilums, tad es tev likšu par to maksāt. -
- Domāju, ka mammai tas patiktu. - pavīpsnāju, iedama pie kases, bet es redzēju, kā Rolands no sākuma nobolīja acis, pirms sekoja man.
Nopirkdama divas biļetes uz komēdijas filmu, es vienu pasniedzu Rolandam.
Es pildīju savu uzdevumu - es maksāju par biļetēm, bet Rolandam bija jānāk kopā ar mani. Manā sejā atplauka šis smaids. Man šī ideja varētu iepatikties..
Atrasdami savas vietas, mums nācās paiet garām dažiem cilvēkiem, pirms mēs beidzot tikām apsēsties savā vietā. Pirms seansa sākuma bija jāgaida vēl pusstunda. Kāpēc es nevarēju izvēlēties filmu, kas sākās ātrāk?
Dziļi ieraudamās sēdeklī, es uz īsu brīdi uzmetu skatienu apkārt esošajiem cilvēkiem. Telpa nebija gluži pilna, bet nebija arī pustukša.
Bet kad Rolands sāka smieties, es palūkojos uz viņu. Un līdz ar to pamanīju, ka mums priekšā sēž daži zēni no mūsu skolas. Vienkārši pasakaini!
- Kas tad tev, Ember? - izsmējīgi jautāja Ēriks. - Brālis tevi atvilka sev līdz un neļāva paspēlēties ar lellēm? -
- Aizveries, Ērik. - es vienkārši nomurmināju. Negrasījos atcirst, ka īstenībā bija otrādi.
- Kur tad Reičela? - šoreiz es viņa balsī saklausīju interesi.
- Kāpēc tu to nepavaicā viņai pats? - indīgi pasmaidot, es atbildēju ar pretjautājumu.
- Bet kāpēc tu nevarētu man gluži pateikt? - viņš tomēr nelikās mierā, un mans, jau tā indīgais smaids, kļuva vēl indīgāks.
Es nesapratu Reičelu - kā viņš viņai varēja patikt? Vai pat vēljoprojām patika?
- Ērik, liec taču meitēnu mierā. - uzsisdams puisim pa plecu, viņam blakus sēdošais puisis uzsmaidīja man. - Nepievērs viņam uzmanību, viņš brīžam ir tik, sasodīti, kaitinošs. -
- Manuprāt, man tas nesagādās grūtības. - es pasmaidīju vēlreiz, bet šoreiz tas bija parasts smaids, bez nekādas indes.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-28/764093
