Ciešanu valgi. #191

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-18/757247

Atpakaļ ceļu es atcerējos, kā pa miglu. Ne es, ne Kamerons nebildām neko un ceļu pavadījām aizdomīgā klusumā, bet es jutu, ka puisi kaut kas nomāc. Šurp ceļā viņš daudz jokoja, smējās, smaidīja.. bet tagad puiša seja bija nopietna un neizdibināma. Un iemeslu šai pārvērtībai es nezināju, tikai mani nepameta nojausma, ka tas ir saistīts ar mani. Kā nekā ir puiši, kas visu ņem tieši pie sirds, un varbūt nelielais atgadījums ar manu kāju.. nē! Viņš nav tāds. Iemeslam ir jābūt kam citam.

Kad mēs jau bijām apstājušies pie manas mājas, es uzreiz nekāpu ārā, kā būtu darījusi, ja puiša garastāvoklis nebūtu šāds.

- Pagaidi. - visa šī ceļa laikā, šis bija pirmais vārds, ko viņš pateica, pirms atstāja mašīnu. Apgājis tai apkārt viņš apstājās manā pusē un atvēra durvis, ļaujot man izkāpt.

Neapdomādama ko daru, es izkāpjot no mašīnas, apliku savas rokas viņam ap kaklu un apskāvu viņu.

- Es nezinu kāpēc, tu, pēkšņi paliki tik nopietns, bet paldies. - runāju lēnām, - Man tiešām ļoti patika. - pakāpusies soli uz atpakaļu es pasmaidīju. Kamerons veltīja man īsu smaidu un papurināja galvu.

- Domāju, ka tev būtu jāiet iekšā. Negribētos, lai tavs brālis vēl iznāktu ārā. - viņš jau klusāk piebilda.

Pametusi skatienu pār Kamerona plecu, es tik tiešām ieraudzīju Rolandu vērojam mūs. Labi, ka Kamerons šobrīd stāvēja ar muguru pret logu, tādējādi Rolands nevarēja ieraudzīt viņa seju.

- Akdievs! Viņš ir vienkārši nepārspējams. - ar roku atbalstīdama pieri, es lēni papurināju galvu.

- Gan jau, ka nav tik traki. -

- Priecājies, ka tev nav vecāko brāļu. - neveikli iesmējos, bet tad atcerējos, ka es jau neko nezinu par Kameronu. - Tev jau nav, vai ne? -

Viņš smaidot, papurināja galvu. - Bet man ir māsa, kas arī nav labi. -

- Tad jau laikam, ka abi esam vienādā stāvoklī. - pametusi vēl pēdējo skatienu uz Rolandu, kas vēljoprojām, it kā neuzkrītoši vēroja mūs. - Man laikam gan tiešām ir jāiet. Savādāk viņš vēl iznāks ārā. -

- Jā, labi. Nu tad līdz rītam. - pateicis, viņš sāka iet uz savas mašīnas pusi. Vērodama, kā puisis iekāpj mašīnā un pamazām sāk braukt, es, jau otro reizi nezinot kādēļ – pamāju ar roku, lai gan šaubos, ka viņš ieraudzīja.

Tikai tad, kad mašīna nogriezās aiz pirmā krustojuma, es sāku vilkties uz mājas pusi. Mani īpaši neiepriecināja doma palikt vienai mājās ar Rolandu, jo zinot Rolandu.. tagad mani sagaida jautājumu burzma, neatkarīgi no tā vai es izlemšu atbildēt vai nē. Tāpēc man pēc iespējas ātrāk ir jānokļūst savā istabā un jāaizslēdz durvis, ko es parasti nekad nedaru.

Atvērusi ārdurvis, visas manas cerības noplaka un smagi nopūtusies, es tomēr iesoļoju iekšā, aiz sevis aizvērdama durvis.

- Nē. - pat neielūkojusies Rolandam acīs, es noteicu.

- Nē? -

- Atbilde uz visiem taviem jautājumiem ir nē . - paskaidroju, novelkot apavus un cenzdamās neizrādīt to, ka esmu atsitusi kāju.

- Es tev tikai gribēju pateikt, ka tev visu laiku zvana Reičela. - viņš noteica, bet pēc īsa brīža uzdeva nākamo jautājumu. - Kāpēc tu klibo? -

- Nokritu no zirga. - automātiski atbildu un paātrinu gaitu ejot augšā pa trepēm.

- Kopš kura laika, tu, proti jāt ar zirgu un kur tu vispār tiki pie zirgiem? - izlikos nedzirdam Rolanda jautājumus no lejasstāva.

Visbeidzot iesoļodama savā istabā, es uzreiz aizslēdzu durvis un izvilkdama no kabatas telefonu, uzrakstīju tajā Reičelas numuru. Un man nemaz nav jāgaida signāls, kad zvans jau uzriz tiek savienots. It kā viņa gaidītu manu zvanu.

- Jēziņ, nu tad beidzot. Es tevi centos sazvanīt visu laiku, bet nepārtraukti pacēla Rolands un man nācās klausīties, to, ka neesi mājās un tā tālāk. Kur tu vispār biji? - viņa iesāka bez nekādas sasveicināšanās frāzēm, bet gan runā uzreiz, nerunājot aplinkus.

- Es tiešām nebiju mājas. Biju izbraukusi. - izlēmu paturēt noslēpumā, ka izbraucu kopā ar Kameronu, jo tad sāktos laimes histērijas un teksti: “ es zināju, ka tas notiks. “ vai “ man vienmēr ir taisnība, Vai es tev neteicu? “

- Viena pati? -

- Jā. Ar ko tad tavuprāt es varēju braukt, ja tu biji aizņemta? - centos aplinkus mainīt tematu.

- Nu skaidrs. Bet ne to es tev gribēju teikt, klausies... - klausīdamās viņas stāstītajā par notikušo pēc matemātikas stundas, es īsti nespēju tam noticēt. Ir bijis tā, ka Reičela pie gardarobes ir gaidījusi Džeiku, kas kavējās, jo abi izlēma iet reizē mājās, bet tad nezin no kurienes parādījās Dilans un sācis pārmest Reičelai, par to, ka viņas dēļ es esmu pametusi Dilanu un īsāk sakot, sācis lēkt augumā. Bet zinot Reičelu, viņa nekad nav bijusi no tām, kas visu pacieš, tāpēc arī viņa ir strīdējusies pretī, ka tā esot tikai viņa vaina un kurš zēns ir spējīgs pacelt roku pret meiteni. Galu galā, abi strīdoties ir nonākuši tik tālu, ka Dilans ir pacēlis roku arī pret Reičelu jeb iepļaukājis. Tagad viņai viss vaigs ir sarkans, bet tas jau nebūtu tas trakākais. Viņa ir cilvēks, kam pat no mazākā sitiena var uzmesties zilums, un ja, piemēram, sporta stundā kāds viņai trāpa pa galvu – viņa var nomirt. Tādēļ, noteikti, ka viņai šobrīd uz vaiga ir ne tikai sarkans laukums, bet arī zilums.

- Tu to visu šobrīd nopietni? - es šo jautājumu atkārtoju jau ceturto reizi, jo nespēju tam noticēt, bet atbilde atskan tā pati.

- Kāda es biju muļķe. - apsēdusies uz gultas malas, es pieliku roku pie pieres. - Kā es varēju nepamanīt kāds viņš ir? -

- Ember, es tev šo visu nestāstīju tikai tāpēc, lai tu tagad žēlotos. Kas bijis, bijis. Viss. Tā ir pagātne. Vienkārši centies aizmirst to. Es tev šo stāstīju, lai tu uzmanītos. Tu zini, ka tieši tu vari būt nākamā. Un nezinu, vai tu tiksi tik viegli sveikā, kā es. -

Apdomādama Reičelas vārdus, es atceros, cik daudz reižu man Dilans nav teicis, ja es šo kādam pastāstīšu, ka viņš mani sit – no sākuma cietīs cilvēks, kam es to stāstīju un tad es.

- Manuprāt vajadzētu aiziet uz policiju un ziņot. Tas jau nav normāli! -

- Nē. Nevajag policiju, lūdzu. -

- Ember, Dieva dēļ. Vismaz šobrīd domā ar prātu. Tu mūžīgi gribi baidīties? Turklāt Dilans ir pilngadīgs, viņu var iesēdināt par nepilgadīgo piekaušanu. -

- Bet ko teikšu es? - jautāju ar pretjautājumu. - Viņš mani sita jau diez gan ilgi. Un es to pacietu, nevienam neko neteicu, tavuprāt ko policija padomās? Viņi domā uztvers šo visu nopietni? -

Es dzirdēju, kā viņa nopūšas. - Labi, policiju nevajag. Bet ko tad? -

- Es nezinu. Pagaidām atstājam visu, kā ir. Rīt visu izdomāsim, labi? - cerīgi ievaicājos.

- Labi. Tad arlabunakti. - viņa noteica un atbildējusi ar to pašu, es pārtraucu zvanu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-20/758726