http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-19/757664
Tomēr pat beidzot sarunu, es vēl nespēju noticēt tam, ka Dilans bija spējīgs uz ko tādu. Atkritusi gultā, es pārmetu roku pāri sejai un pievēru acis.
Kāpēc vienmēr ar mani notika viss sliktais? Nu labi - ne vienmēr, bet pārsvarā. Es vienmēr atrados neīstajā laikā, neīstajā vietā, bieži apkaunoju sevi publiskā vietā, jo neizcēlos ar ļoti lielu graciozitāti un visbeidzot - iepinos ar nepareizajiem cilvēkiem, kas šajā gadījumā bija Dilans. Esmu īstu problēmu iemiesojums.
Un iesaistīt policiju tikai tādēļ, jo man bija bail no mana bijušā puiša, vienozīmīgi bija absurds. Kurš gan ticēs manai liecībai pret Dilana? Neviens. " Kaut kāda greizsirdīgā draudzenīte cenšas ielikt savu draugu aiz restēm, jo viņš viņu pameta." šāda būtu Dilana teorija un protams, ka visi noticētu viņam. Kā nekā, Dilans nāk no ietekmīgas ģimenes. Viņa tēvs pats ir advokāts un visās prāvās kurās viņš ir kā aizstāvis, rezultāti vienmēr bijuši par labu Dilana tēvam.
No lielas domāšanas man sāka sagribēties dzert un es arī biju pārāk uzvilkta, tādēļ uzrausies kājās, es pārvilku drēbes un nogāju lejā uz virtuvi, lai uztaisītu tēju un paņemtu kādu smēri. Par laimi kāja īpaši nesāpēja, bet es vēljoprojām, lai gan cik vien minimāli spēju - kliboju, bet izlikos to nemanām.
Paņemdama tējkannu, ielēju tajā ūdeni un uzliku sildīties. Pa to laiku kamēr ūdens sildījās, es sameklēju arī tējas paciņu, augšējos plauktos un lielāko krūzi, kāda bija mums mājās.
- Ko tu gatavo? - kā jau allaž, savilcis seju smaidā, virtuvē iesoļoja Rolands.
- Negatavoju, bet gan sildu ūdeni. - atbildēju, pat nepievērsdama puisim uzmanību.
Verot plaukta durvis pēc durvīm, es zaudēju cerības atrast to smēri, bet pēdējā brīdī pamanīju atspīdam nelielu daļiņu no tās un atviegloti nopūtos.
- Nemaz nesāc. - atcirtu, mērķējot uz Rolandu.
Zināju, ka viņš nevar apspiest vēlmi uzzināt atbildes uz viņa jautājumiem, kas radās arvien jauni un jauni līdz ar manu nākamo kustību, bet es negrasos uz tiem atbildēt.
- Tu esi ļauna, Ember! - viņš žēlojās, pirms atbīdījis krēslu no galda, apsēdās uz tā.
- Esmu tāda bijusi vienmēr. - mīļi noteicu. Atskanot tējkannas signālam, es uzreiz to noņēmu nost un ielēju ūdeni krūzē. - Dzersi tēju? -
- Laikam gan. -
Sameklējusi krūzi arī Rolandam, es izdarīju tās pašas darbības vēlreiz un jau pēc mirkļa sēdēju Rolandam priekšā, pastumdama viņa tējas krūzi uz viņa pusi.
- Labi, labi! - visbeidzot negribīgi padevos. - Vari uzdot tikai vienu jautājumu. Vienu, ne vairāk. -
Šķita, ka viņš nevar izlemt kuru jautājumu lai jautā, un tas bija interesanti vērot, kā Rolands cenšas izlemt par labu vienam no nesvarīgiem jautājumiem.
Pielikusi krūzi pie lūpām, es iemalkoju nelielu malku. Tā nebija salda, bet tas bija tāpēc, ka man negaršo tējas, kas bija pārpildītas ar cukuru. Kafijai vai citiem dzērieniem es vienmēr lieku klāt cukuru, bet tējai nē. Tās man garšo tādas kādas tās ir.
- Izlēmi? - nedaudz iesmējusies, es painteresējos, neatraudama krūzi no lūpām.
- Laikam gan, - ieturējis nelielu pauzi, viņš turpināja. - Kas bija tas zēns? -
- Roland! -
- Kas? Tu pati teici vienu jautājumu, bet neteici kādu. Tāpēc es gaidu atbildi. - piemiedzis man ar aci, viņš ar skatienu mudināja, lai atbildu uz viņa jautājumu.
- Kamerons! - atteicu, un piecēlos kājās.
- Tas jauniņais no mūsu skolas? -
- Tie jau ir divi jautājumi. - atraucu. - Arlabunakti! - paņemdama krūzi rokās, es uzgāju augšā pa trepēm un ieiedama savā istabā, noliku to uz kumodes malas.
Pēc tam paņemdama telefonu, es no atvilknes izvilku lādētāju un pievienojusi vienu galu rozetei, otru piespraudu pie telefona.
Parasti es šobrīd sēdētu pie telefona un sērfotu internetā, bet paņēmusi vienu pledu un grāmatu, es izgāju uz balkona un iekārtojusies uz viena no atpūtas krēsliem, ietinos pledā un sāku lasīt, bet es netiku nez cik tālu..
Vakara gaiss par brīnumu nebija vēss, tas bija pats silts, lai gan ņem vērā, ka ir jau gandrīz oktobra beigas.
Es sāku domāt par Kameronu un Dilanu, pati nezinu kādēļ. Zinu, ka šis izbrauciens bija tikai draudzīga laika pavadīšana un nekas vairāk, bet tagad es nopietnāk sāku apdomāt Reičelas vārdus. Varbūt man tiešām vajadzētu satikties vairāk ar Kameronu?
Viņš ir jauks, simpātisks un lai kā es to negribētu atzīt - arī skaists. Ja godīgi, tad skaistāks par Dilanu. Un ja mēs saietu kopā, es zinu, ka viņš neuzdrišinātos pacelt roku pret meiteni, lai ko viņa būtu noziegusies, atšķirībā no Dilana.
Bet nē.. par ko gan es domāju. "Protams, ka nē - pat nedomā, Ember. " nolamāju sevi. Nekas tāds nebūs, nē.
Es negribu vēl kādu pakļaut riskam ciest no Dilana. Pirmā bija Reičela, nākamā esmu es, bet es neiesaistīšu tajā Kameronu. Tas jau būtu par traku.
Mēs varēsim būt labi draugi, bet ne pāris. Tas gluži vienkārši nenotiks. Un lai kādus mājienus man nedotu Reičela, es nepiekāpšos.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-21/759751
