http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-17/756759
Tev viss kārtībā? - viņš šaubīgi pārjautā un es atbildes vietā pamāju ar galvu, bet kad grasos celties kājās - manu labo kāju caurstrāvo sāpes un es atkrītu atpakaļ uz zemes.
- Tu tiešām zini, ka tev viss ir kārtībā? - palīdzējis man piecelties, viņš aizliek man aiz auss attirušu matu šķipsnu. Ielūkojusies viņa sūnu zaļajās acīs, es atbalstos uz pirkstgaliem un novēršos.
- Jā. - pārliecināti atbildēju, bet pati īpaši pārliecināta nebiju. Ja man viss būtu kārtībā, tad es varētu nostāvēt normāli un varētu piecelties bez kāda palīdzības.
Taustot sāpošo kāju, es centos atklāt vietu, kur man sāpēja visvairāk un kad biju tikusi jau līdz potītei, atklāju sāpju cēloni. No kritiena es biju kritusi daļēji uz labās kājas un atsitusi potīti, kas sāpīgi smeldza.
-Parādi. - pietupies, viņš satvēra manu potīti, un veicot tās pašas darbības, ko pirmīt darīju es, to pārbaudīja.
- Tu zini, ko dari? - ironiski piebildu, nedaudz palekdamās, jo man šobrīd bija jāatbalstās uz vienas kājas.
- Tici man, zinu gan. Darbi vasarā dažreiz lieti noder. - patlaidis manu kāju, viņš piecēlās kājās un piebilda: - Nekas nav lauzts vai izmežğīts - tikai esi atsitusi, bet dzīvosi. Tikai varbūt tev kādu laiku sāpēs. -
- Tu vasarā strādāji slimnīcā? - ignorējot viņa teikto attiecībā par manu kāju, es iejautājos, un tāpat kā iepriekš atbalstījos uz labās kājas pirkstgaliem.
- Par kaut kādas medmāsas palīgu. Bet varu teikt godīgi, nebija diez ko interesanti. - viņš iesmējās.
Piegājis pie tā zirga ar kuru es jāju, Kamerons satvēra tā pavadu un sāka vest uz mūsu pusi.
- Mums tagad jāizdomā, kā mēs nokļūsim atpakaļ. Jāt tu nevarēsi.. -
- Tad iesim ar kājām. - pavisam ikdienišķi atraucu, jo ko gan citu var darīt. Tāpat mums būtu vai nu jājāj, kas šobrīd manis dēļ nebija iespējams, vai iet ar kājām.
- Tu varēsi? - uzmetis šaubīgu skatienu manai kājai, viņš jautāja.
- Jā. - apstiprinoši atbildēju, un paņēmusi Kamerona zirgu aiz pavadas, sāku iet.
Paldies Dievam, viņš vairs neko nebilda un pavisam drīz sāka soļot man blakus.
Par spīti tam, ka gandrīz uz katru otro soli manu kāju saķēra sāpes, es neapstājos, bet mērķtiecīgi soļoju uz priekšu. Arī Kamerons vairs neko nebilda, tikai es zināju, ka viņš mani vēro.
Pēc vairākām minūtēm, kas šķita, kā mūžība, es tālumā saskatīju Kamerona mašīnu un pavisam drīz mēs jau atradāmies ārpuss meža.
Nemaz nezināju, ka mēs bijām tikuši tik tālu, lai gan mēs tikai soļojām.
- Vari atdot man. - pārtvēris pavadu no manas rokas, savā, Kamerons ar abiem zirgiem devās uz stalli un es lēnām viņam sekoju. Kad iegāju stallī, viņš jau otram zirgam noņēma seglus un ieveda tur,kur tas stāvēja visu šo brīdi.
- Es aizvedīšu tevi mājās, kļūst vēls. - pametis skatienu uz debesīm, kas bija kļuvušas tumšākas, viņš iebilda.
Un patiešām.. kad ielūkojos pulkstenī, es sapratu, ka mēs šeit jau esam bijuši vairākas stundas, lai gan šķita, ka esam tikai dažas minūtes.
- Labi. - atbildu un dodos uz mašīnas pusi.
Īstenībā, es nemaz negribu mājās. Jau doma vien, ka es mājās esmu tikai ar Rolandu, man uzdzen drebuļus. Un zinu, ka pirmais jautājums ko jautās Rolands būs saistībā ar manu kāju, bet tad kad atbildēšu, jautājumu burzma nerimsies.
Kad esmu iesēdusies priekšējā sēdeklī un piesprādzējusies, Kamerons iekārtojas man blakus.
Ielicis atslēgu aizdedzē, viņš iedarbina dzinēju un sāk braukt. Bet es atbalstu galvu pret stiklu un veros laukā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-19/757664
