Čelsijas smaids /4/2

-Mans vārds ir Sofija Rosa,- meitene ar sevi iepazīstināja un pasmaidīja.- Esmu absolvējusi dizaina koledžu, un esmu gatava stāties pretī jebkam, lai piepildītu savu sapni par modeles karjeru.- meitene pasniedza man savu portfolio un nervozi sakrustoja rokas uz krūtīm,- Varbūt jums ir kādi jautājumi?

-Man drīzāk ir komentāri,- es sacīju,- Tavas bildes ir labas. Teiksim tā, bet nevienu no šiem fotogrāfiem es neatpazīstu. Tas ir gan labi, gan slikti. Otrkārt, tev, neapšaubāmi, vajag apmeklēt sporta zāli, lai atjaunotu ķermeņa tonusu. Treškārt, visticamākais, mums būs arī jāmaina tavs matu tonis, jo tas nesaskan ar tavu bālo ādu,- es sacīju,- Kas tevi padara par vērtīgu kandidāti, kā manai modelei?- es vaicāju un stingri uzlūkoju meiteni.

Sofija bija ļoti jauka, taču trausla meitene. Man vairs nešķita, ka būtu jēga viņu ņemt, jo zināju, ka industrija šo ziediņu salauzīs. Es jutu, ka viņa bija apņēmīga, taču viņa bija pārāk mīļa un nevainīga šai industrijai. Mugurā viņai bija melni šorti ar augsto jostas vietu un melns krekls, kas ļāva nopētīt viņas augumu, kas neizskatījās gana veselīgs.

-Es esmu es pati,- meitene pēc brīža sacīja,- Es nevēlos mainīties, un ienākt industrijā ar kaut ko savu,- viņa pamatoja savas domas,- Es nevēlos būt kā Žizele, Naomi vai kāda cita. Es vēlos būt Sofija, un savu brendu pārstāvēšu.

-Kāds ir tavs brends?- šāda vārdu izvēle mani ieinteresēja.- Katrai modelei ir savs brends. Žizelei ir viņas augums, Naomi- viņas gaita, bet tas nav viss. Ir ļoti grūti būt unikālai, kad visas grib būt unikālas.

-Es saprotu, bet..- meitenes acīs parādījās asaras, un tas bija galējais punkts. Ja viņa nespēja izturēt mani, viņa nespēs. Es pacēlu roku,- Lūdzu...- viņa lūdzās un uzlika rokas uz galda man pretim,- Es jūs lūdzu, dodiet man iespēju.

Kā man nepatika, kad meitenes tā rīkojās.- Sofija, lūdzu. Iztiksim bez puņķiem un asarām. Tu esi vienreizēji jauka meitene, taču, pirmkārt, tev gandrīz nav zināšanu ne par fotogrāfiem,  ne dizaineriem. Tu esi ļoti trausla, un..

-Es neesmu trausla,- viņa iespītējās,- Dodiet man vienu iespēju. Vienu. Lūdzu...- viņa mani no tiesas lūdza, un pat nezinu, kāpēc es izlēmu viņai šo iespēju dot. Uz lapas uzrakstīju adresi, un pastūmu to viņai,- Kas tas ir?

-Ja tevi paņems šī dizainere, tu esi pieņemta,- es sacīju, un silti pasmaidīju,- Izgulies kārtīgi, Sofija. Un es ceru, ka tad jau tiksimies,- es paspiedu meitenes vēso roku un jutu sirdī siltumu, kad viņa apraudājās.

-Es jūs nepievilšu,- viņa nosolījās, un, paņēmusi savas mantas, izgāja no telpas, kur paliku vien es un Dariana, kura bija izīdusies datora ekrānā. Uzliku kājas uz galda un nožāvājos, palūkodamās uz kolēģi.

-Viss beidzies,- es priecīgi sacīju un izberzēju miegu no acīm. Dariana tikai pamāja.- Kaut kas noticis, Dariana? Vai tu man nepiekrīti?

-Es piekrītu par Elsu, Naiki un Hristenu, bet ne par Sofiju,- Dariana izteica savas domas,- Viņa ir bērns. Vera nekad mūžā viņai neļaus piedalīties couture modes šovā. Nekad.- Dariana šausminājās,- Tu devi meitenei veltas cerības, Čelsija.

-Viņai ir potenciāls.- es centos kolēģi pārliecināt,- Ko var zināt? Viņa ir ļoti jauka.

-Vai tikai tam nav sakars ar Timotiju Rosu?- Dariana samiedza acis, un es novaikstījos,- Lai gan dziļi šaubos. Atceros, kā tu viņam uz galvas izlēji moet šampanieti Jaungada ballē,- to atceroties mēs abas iesmējāmies.- Bet nav taču?

-Protams, ka nav,- es atcirtu un izņēmu telefonu no kabatas.- Neviens vīrietis nekad mani nenovērsīs no darba.- es to pateicu niknā tonī un pamanīju, ka telefonā ir seši neatbildēti zvani no manas kādreizējās labākās draudzenes. Tos redzot, mana sirds nemierīgi iepukstējās, un es jutu, ka man no sejas pazūd visas asinis.- Es iziešu laukā,- es tikai noteicu un pieliku telefonu pie auss. Katrīna man nebija zvanījusi piecus gadus.. Nervozi gaidīju, kad viņa pacels, un atspiedos pret sienu.

-Čelsija!- meitene gandrīz iečivināja klausulē, un es piešāvu plaukstu pie mutes,- Tu pacēli!

-...- es neko nespēju pateikt, un iekodu lūpā, lai neraudātu,- Sveika...

-Ak Mans Dievs,- arī Katrīna raudāja,- Es uzzināju, ka tu esi Milānā, un iedomājos, ka mēs varētu satikties! Man tev ir tik daudz stāstāmā..

-Kā tu uzzināji?-

-Facebook.- viņa īsi paskaidroja un es sapratu,- Nu, tad kā būs ar to?

-Piebrauc pie manis,- es sacīju un nosaucu viņai adresi. Meitene solījās jau šovakar atbraukt, lai sastādītu man kompāniju un es jutos ļoti priecīga. Atvadījos no Darianas un devos uz limuzīnu, pa ceļam sazvanīdama personālu, kas man sagādātu našķus vakaram, lai vakars būtu izdevies.

----

Ar Katrīnu mēs runājām visu nakti, un pat sacepām zemeņu velveta torti, ko pa abām notiesājām, un dalījāmies sarunās par to, kā mums dzīvē gājis. Un tas bija tieši tas, kas man vajadzīgs, līdz mūsu saruna ievirzījās tipiskajā “draudzeņu” gultnē.

-Man tev ir kāds, ar ko es gribu tevi iepazīstināt,- Katrīna ar pilnu muti sacīja un pielika klausuli pie auss. Laikam uz viņu iedarbojās šampanietis, jo to jau bijām iedzērušas krietni daudz,- Sveiks, Nael.,- viņa sveicināja, un aizspieda man muti, lai es neko neteiktu,- Ko jūs ar Damienu darāt?- viņa koķeti vaicāja un piemiedza man ar aci,- Mums ir daudz našķu un filmas.. Un vientuļi,- es iekniebu viņai kājas ikrā un viņa man maigi iespēra,- Au, Čelsija!- viņa iespiedzās un iesmējās,- Ok, mēs jūs gaidām,- viņa atvienoja sarunu un atplauka platā smaidā.- Viņi pēc pusstundas būs.

-Kas pie velna ir Naels?- es īgni vaicāju, būdama mazliet ērcīga. Man riebās Katrīnas bērnišķīgais raksturs, taču ziņkāre ņēma virsroku,- Un kas tev ļāva te aicināt kaut kādus vīriešus?

-Naels nav kaut kāds vīrietis, - viņa taisnojās un telefonā kaut ko meklēja galerijās,- Viņš ir līdzīgs tev, turklāt nesen kļuvis par brīvu puisi. Viņš ir Damiena vecākais brālis,- meitene ar mīlestību sacīja sava vīrieša vārdu, un es sajutu greizsirdības dūrienu sirdī, jo, būdama cīnītāja, man riebās, ka kādam, ir kaut kas, kā nav man, pat ja šis cilvēks bija mans draugs, - Skaties,- viņa man piebāza telefonu pie sejas, kur bija vīrieša bilde. Manas acis uzreiz pievērsās viņa koši zilajām acīm, tumsnējai ādai un trenētajam augumam,- Viņš ir modelis, turklāt vienreizējs cilvēks.- draudzene ar aizrautību stāstīja,- Nu nepūcējies, tev viņš noteikti patiks!

-Noteikti,- es atbalsoju un izkāpu no gultas, lai pieietu pie skapja. Piepeši mani aizķēra neaicināta doma par sapni, ko biju nosapņojusi. Katrīnai redzot, es pasmaidīju un atvēru skapi, izpētīdama tā saturu. Uz randiņiem gājusi nebiju sen, jo man tam vienkārši nebija laika, tāpēc apmulsu. Man nebija ne mazākās sajēgas par randiņiem.- Ak nē..- es noelsos un iekodu rokas īkšķī, lai nesāktu ārdīties.- Man nav, ko vilkt..- es skumji noteicu un sāku pārskatīt apģērbus, no kuriem neviens nešķita gana labs un svinīgs. Sāku skatīties drēbes, un lēnām uz mana biroja krēsla sāka veidoties akurāta kaudzīte dizaineru un manis pašas radītu apģērbu. Aizvēru skapja durvis, atspiedos pret to, sakrustojusi kājas noslīdēju un skumji nopūtos.

-Kas noticis?- Katrīna pavaicāja,- Tu raudi?- viņa apvaicājās, un es noslēpu nodevīgo asaru, kas izspraucās cauri acs kaktiņam. Draudzene pārkāpa pāri gultai un notupās man blakus, noņemdama matu šķipsnu man no sejas.- Viss būs labi,- viņa mani samīļoja un plati pasmaidīja,- Saki man, kas ir par problēmu..

-Man nav ko vilkt,- pa pusei mēmi sacīju un draudzene iesmējās,- Kas ir?

-Un par to ir jāraud?- viņa mīļi vaicāja un sabužināja man  matus,- Ieej dušā, es tikmēr atradīšu kaut ko tev, un, ja neiebilsti, kaut ko arī sev. Viss būs labi,- viņa nosolījās un piecēlās kājās,- Čels, duša.- viņa, kā komjaunatnes leitnante noteica un es valdījos, lai nepasmaidītu.

-Eju,- atsaucos un piecēlos kājās,- Protams, paņem arī sev kaut ko,- es ieteicu un, paņēmusi divus dvieļus un apakšveļu, devos uz vannas istabu. Aiz sevis aizslēdzu durvis un piegāju pie spoguļa, zem kura bija marmora lete, kas bija noklāta ar visdažādāko kosmētiku un skaistuma precēm. Atgriezu krānu un pasmēlu saujās ūdeni, ar ko noskaloju seju, un ieskatījos savā spoguļattēlā.

-Es to varu,- es sev sacīju un savilku pirkstus dūrēs,- Es varu izturēt vienu randiņu. Tas arī viss. Es dabūšu, ko man vajag, un ar to viss beigsies. Naels vai vienalga kas... Viņam vairs nebūs nozīmes manā dzīvē. Man būs tas, ko es vēlos un dzīve turpināsies. Nav. Pamata. Uztraukumam.

Novilku drēbes, ieslēdzu ūdens padevi vannai, ielēju veselu lērumu aromātisko eļļiņu un putu un ieslīgu ūdens piedāvātajā mierā. Es to varēšu.

Es ceru.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-5/778853