Čelsijas smaids /3/1

---

Pēc fotosesijas jutos pārgurusi, un viss, ko es vēlējos, bija iekrist karstā vannā ar glāzi šampanieša, un nedomāt ne par ko, klausoties Britnijas Spīrsas vecās dziesmas, un lasot labu, salkanu literatūru. Taču man bija vēl darbi, kas jāpadara, un nācās iztikt ar cukurvates frappučino no “Starbucks” un “Reeses pieces” šokolādītēm, lai atjaunotu enerģiju organismā. Džakomo bija parūpējies par to, ka man vairs nebija jānēsā smagā soma, un arī Dīns šķita izliekamies, ka starp mums nekas nebija noticis, par laimi. Mugurā uzvilku smilškrāsas ādas jaku, melnus džinsus un kediņas, sakārtoju matus pāri pleciem, ieliku austiņas ausīs, un devos uz limuzīnu. Šoferis manā priekšā novilka cepuri, un atvēra man durvis, par ko es pateicīgi pasmaidīju un apsēdos ērtajos salona ādas krēslos. Automātiski sakrustoju kājas, paņēmu rokās mapīti, un no mini-bāra paņēmu “sprite” bundžiņu, ko lēni izdzēru, kamēr pārskatīju modeļu portfolio. Šīs meitenes izskatījās tieši tādas, kādas meklēju, un atviegloti nopūtos. Nu, vismaz bildes bija labas, bet man svarīgas bija viņu personības. Man vajadzēja spēcīgas personības, kas vienlaikus spēja reprezentēt manu brendu. Skaistums jau sen vairs industrijā nebija pats galvenais, tagad klienti un uzņēmēji interesējās arī par to, vai cilvēks pats par sevi bija interesants.

Milāna lēni sāka tīties tumsā, un es nespēju neapbrīnot apgaismotās ielas, kuras rotāja krāsaini bruģakmeņi, un ziedu podi. Šī vieta bija mākslasdarbs, un es to mīlēju. Te ir viss atgādināja kā izrāvumu no pasakas, pat naktī. Villās iedegās gaismas, un cilvēki, kur nu kurais, nesteidzīgi devās mājup, vai kur nu sirds kāroja. Žēl, ka man īsti nebija māju, lai es viņus saprastu. Es tik ļoti biju pieradusi būt ceļā, ka vairs nezināju, kas ir mājas. Dīna apskāviens šodien gandrīz ielauza manī gulošo aisbergu, taču tas neizdevās. Un pagaidām tas mani apmierināja.

-Esam klāt,- šofera balss bija ļoti skaļa, un es to dzirdēju pat cauri austiņām. Izņēmu tās no ausīm, izdzēru savu limonādi un izkāpu no mašīnas. Mēs atradāmies milzīgas, baltas villas priekšā, un man aiz muguras bija milzīgi, melni grezni vārti, zemi klāja bruģis no apaļiem, mirdzošiem oļiem, un pašā mājā, jau atkal dominēja stikla elementi. Man pretī steidzās mana kolēģe, Dariana, kura izskatījās noraizējusies. Sievietes parasti nevainojamais tēls no uztraukuma bija zaudējis savu spozmi, pat viņas matu cope bija sajukusi.

-Čelsija, mīļā,- sieviete sveicināja un noskūpstīja mani uz abiem vaigiem,- Mēs jau tevi gaidījām!- viņa satraukti čivināja,- Meitenes jau gaida.

-Vai kaut kas ir noticis, Dariana?- es pieklājīgi apvaicājos, sekodama viņai uz lielo māju,- Tu izskaties sabijusies.

-Bija atbraucis viens no meiteņu tēviem, dabūju noklausīties pamatīgu lekciju,- Dariana klusi paskaidroja,- Viņi neatkāpās no sava, un tāpēc tagad te ir arī vīrietis.

-Vīrietis?- es samulsu.- Kādā sakarā?

-Tas esot vienas meitenes brālis, kas pieskatīšot visu,- Dariana nobolīja acis,- Vienkārši, izliksimies, ka viņš neeksistē.

-Es viņu pati savām rokām izsviedīšu laukā,- es noņurdēju un atvēru villas durvis, kur jau smaržoja pēc hlora un dārgām smaržām. It visur bija gaismas, un es gandrīz paslīdēju uz lamināta.- Mājas, mīļās mājas,- es sacīju un ļāvu kalponei novilkt manu jaku. Uzreiz devos uz konferenču zāli, kur mani jau gaidīja pilna zāle ar jaunām meitenēm un.. viņu.

-Tu?- vīrietis samiedza acis un pielēca kājās.- Sofija, ko tas nozīmē?- viņa acis pievērsās mazā auguma meitenei viņam blakus, kura šķita pārbijusies, un nespēja atbildēt, tāpēc vīrietis atkal atgriezās pie manis,- Iepērciet jaunu meiteņu dvēseles, Milleres jaunkundze?

-Es neko neiepērku, Tim,- es atteicu, sakrustodama rokas,- Un, vai tu nebūtu tik jauks, un neļautu man pildīt manu darbu?- es mīļi vaicāju, piešķiebdama galvu, juzdamās kā īstenākā vellata. Mēs ar Timu jau sen vairs nekomunicējām, jo es nespēju izturēt viņa pūliņus ievilkt mani gultā. Es vairākkārt centos viņam visu paskaidrot, bet nesekmīgi, tāpēc es vienkārši viņu atlaidu.

-Maita,- viņš nošņāca un kaut ko iečukstēja savai māsai ausī, un tad neapmierināti izslāja no istabas. Iešķībi pasmaidīju un uzlūkoju meitenes,- Nu, tad tagad varam sākt,- es sacīju un jutu savādu triumfu augam augumā.

Cik labi tomēr būt priekšniecei savā dzīvē.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-4/778852