http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-4/778852
Katrīnai tas bija viegli, viņa bija pieradusi pie randiņiem un sociālās dzīves, un viņas augums un aprises bija dabiskas, tās nediktēja modes pasaules nosacījumi, un tas bija viņas augums. Meitenei mugurā bija melni, apspīlēti džinsi, balta blūzīte un manis darināts, samta žabo asins sarkanā tonī, bet matus es meitenei biju ieveidojusi lokās, kas kā atsperītes krita pāri viņas kalsnajiem pleciem. Viņa bija skaista. Acīs viņai bija mirdzums, kuru nespētu radīt nekāda kosmētika. Un tā man nebija, un nebūs..
-Paskat tik,- draudzene nosvilpās un aplika man rokas ap pleciem,- Tu izskaties tik labi,- meitene paslavēja un pagrieza mani pret spoguli,- Atver acis, Čelsija.
Es paklausīju un pieskāros velveta kleitai, kas izcēla manu augumu. Kleitiņa bija tik apkaunojoši vienkārša, ka to nekad no skapja nebiju izņēmusi. Tā vienkārši tur gulēja, un es neapzinājos, ka tā būs tik skaista un piemērota. Korsetes daļa izcēla manas krūtis un vēderu, pateicoties pareizi iešūtām vīlēm. Augums augšpusē mirguļoja, saņemot gaismu un es izskatījos kā princese. Kleitas svārku daļa atgādināja zīmuļveida piegriezumu ar kropītēm. Kleitas svārku garums lika manām kājām vizuāli garākām, un kā kurpes biju uzvilkusi Kristiana Laboutina augstpapēžu kurpītes pieskaņotā krāsā, kas bija vienreizēji ērtas un skaistas, pat ilgi pavadot laiku uz kājām.
-Viņi drīz būs klāt,- es atgādināju un pieskāros copei, ko draudzene bija sapinusi no maniem matiem. Bija tik nepierasti, ka mani mati bija savākti, un ka es neģērbos sesijai, bet gan parastam vakaram ar draugiem. It viss bija dīvaini un neparasti. Tik vienkāršām situācijām dzīve mani nebija sagatojusi.
-Mums vēl ir laiks,- Katrīna atgādināja un saņēma mani aiz rokas, viltīgi smaidot,- Mīļā, vai tad tu nezini, ka sievietēm ir pieklājīgi kavēt?
-Ne manā darbā,- es atteicu un izrāvu savu roku no viņējās.- Piedod,- es atvainojos,- Esmu nervoza.- es atzinos un ar labo roku noglāstīju kreiso, sakrustojot tās uz krūtīm,- Neesot lietas kontrolē, es nejūtos labi.
-Jēzīt, Čels, tā ir tikai ballīte.- Katrīna mierīgi sacīja,- Tev vajag šad un tad atpūtu no darba. Tu visus šos gadus to vien dari, kā strādā, un strādā. Ir brīnums, ka es tevi te noķēru, tāpēc, skuķi, saņem sevi rokās, un vienkārši izbaudi vakaru.
-Izbaudīt. Vakaru.- es monotoni atsaucos un ļāvu smaidam pasprukt,- Vai es izskatos labi?
-Tu izskaties fantastiski,- draudzene mani pārliecināja,- Vai tev rīt ir brīvs?- viņa pēkšņi cerīgi pajautāja, un es novērsos. Viņas klātbūtne man tik ļoti bija radījusi laika rituma zudumu, ka jautājums mani atsauca realitātē. Es papurināju galvu,- Darbs?- viņa apvaicājās un es atkal papurināju galvu.- Kas tad?
-Londona,- es sacīju,- Rīt jau mani gaida Londona,- es noformulēju teikumu un apsēdos uz gultas, izbraukdama ar matiem cauri pirkstiem,- Zini? Dažreiz es nogurstu no sevis. Esot ar tevi šeit, es vienkārši... es zaudēju laiku, saproti? Nav steigas, nav domu..
-Bet, Čels,- Katrīna saskuma un apsēdās man blakus, apliekot rokas man apkārt,- Tu taču esi savas dzīves noteicēja. Tu esi galvenā darbā, vai ne?- viņa pasmaidīja,- Tad jau tu vari nebraukt,-viņa ierosināja un es sāji pasmaidīju.
-Nevaru,- godīgi atteicu,- Rīt sākas Londonas Modes nedēļa, un es esmu žūrijā.- es atteicu un pavērsu seju pret draudzeni,- Un tad mēs atkal netiksimies..
-Pasaki, ka saslimi,- Katrīna nerimās,- Reāli, kad tu pēdējo reizi esi mani satikusi? Bijusi ārā ar draugiem, nevis dizaineriem un modelēm? Varētu būt apnicīgi visu laiku tusēt ar lellēm.-
-Nu...-
-Tas nebija jautājums,- draudzene noņurdēja un, pirms es paspēju ko teikt, viņas telefons iezvanījās,- Ko jūs esat izdomājuši?- viņa sarauca pieri un piecēlās kājās,- Kur tad tas ir?
Varbūt man sasodīti paveiksies, un viņiem beigsies benzīns.
Lai nesēdētu uz vietas un neklausītos sarunā, piegāju pie plauktiņa, kur man glabājās viss, lai pagatavotu tēju, un sāku likt sastāvdaļas krūzē. Kad biju Taivānā, man kāda meitene, kas strādāja par kosmētikas mākslinieci, parādīja granulēto tēju, ko varēja vienkārši pagatavot, ieberot granulas krūzē un pārlejot ar ūdeni. Un tējas garša faktiski no tā nemainījās. Kopš tā laika, es dzēru tikai granulēto tēju.
Tēja man tiešām noderētu labāk nekā alkohols, es nospriedu un piegriezu klāt tējai citronu un ieliku kanēļa standziņu. Iededzu arī svecīti, apsēdos uz pufa ar tējas krūzi rokās un padzēros malciņu vēsā dzēriena, un paralēli novēroju draudzeni, kura skatījās uz sevi atspulgā un virpināja matu šķipsnu. Aptvēru, ka atkārtoju viņas kustības un aizdomājos par to, kā ir būt normālai meitenei. Kurai nav darbs un ceļošana. Kura var ēst, ko vien vēlas, un kurai nav mājas visās pasaules malās. Kurai ir draugi un mīļotais cilvēks.. Kurai ir tas, ko ne par kādu naudu nevar nopirkt. Padzēru tēju un sakrustoju kājas. Man vajadzētu sākt samierināties ar savu dzīves izvēli. Es tik daudz biju tajā ziedojusi, ka man iespējas atkāpties nebija.
-Mums ir augstpapēžu kurpes, Damien!- Katrīna šķita patiesi dusmīga,- Es tev tādu tecēšanu pa bruģīti parādīšu, ka laimīgs nebūsi,- draudzene rotaļīgi sacīja,- Nu tad atsūti Naelu mums pakaļ,- viņa nobolīja acis un es nosmīnēju. Tāda mana draudzene bija. Lai gan viņā bija daudz īpašību, kas piederējās pieaugušam cilvēkam, viņa mēdza būt ietiepīga un bērnišķīga, atšķirībā no manis.- Tad brauc tu,- viņa ņurdēja un es no bļodiņas paķēru cepumu. Šis nu dien sāka šķist uzjautrinoši. Viņa atvienoja telefonu un triumfējoši uzsmaidīja man.
-Damiens brauc,- viņa sacīja,- Tu dzer tēju? Pirms dzeršanas...?
-Jā,- es samulsu,- Kas tur tāds?
-Neviens. Nedzer. Tēju. Pirms. Dzeršanas.- Katrīna noskaldīja.- Neviens tā nedara!
-Kāpēc ne?- es viņu ķircināju,- Vai ir kādi pierādījumi?
-Tāpēc, ka neviens nestaigā ar ģipsi pirms salauž kāju,- draudzene noburkšķēja un no gultas paņēma savu clutch somiņu,- Starp citu, mēs braucam uz kaut kādu festivālu pie Naviglio Pavese vai kaut kas tamlīdzīgs. Tur notiekot diezgan foršs pasākums.- viņa pastāstīja, un arī apsēdās uz pufa.- Tev vajag atpūtu, Čelsija,- draudzene pārliecināja, pamanot manas sakniebtās lūpas.-Nopietni, meitene.
-Labi jau labi,- es atteicu,- Ko nu runāsim par mani.. Pastāsti par tevi un Damienu.- es mudināju, un šoreiz mani tas tiešām interesēja. Draudzenes acīs iemirdzējās laime.
-Tas bija koledžā,- viņa sapņaini stāstīja,- Todien es izskatījos šausmīgi... Lija lietus, es aizgulējos, un, pagrābusi pirmo, kas pagādās, skrēju uz metro, jo mašīnai neielēju benzīnu,- viņa pasmējās,- Man mugurā bija skeitotāju svārciņi, un īsais topiņš, un uz vidukļa sasiets flaneļa pogājamais krekls. Kājās es uzvilku smagnējos zābakus un pāri tam visam savu parku. Iedomājies, cik briesmīgi tas bija?- es atbildēju draudzenes smaidam,- Es nogriezos uz Edisona avēnijas, kur ir tieša izeja uz metro, un mani no galvas līdz kājām nošķiež ar dubļiem melns BMW...- viņas seja piesarka,- Es viņam izsmērēju sviestmaizi pret stiklu.. Un no tās izkāpa.. Damiens,- viņa paķēra spilvenu no grīdas un pieglauda to sev pie sirds,- Mans Dievs, man likās, ka tanī brīdī eņģeļi dzied. Viņam mugurā bija žakete un skaists melns krekls, kas izcēla viņa augumu..- draudzene sapņaini atcerējās visu detaļās,- Viņš pasmaidīja un neko pat neteica par to, ko izdarīju. Tikai iedeva man žaketi un atvainojās. Līdz skolai mēs netikām, jo man palika auksti,un viņam bija karsti, un..- draudzene sāka runāt arvien ātrāk un viņas vaigos iesitās sārtums.- Sekss bija fantastisks..
-Tu pārgulēji ar čali, kas nošķieda tevi ar dubļiem?- es saraucu uzaci, cenšoties valdīt smieklus.