Čelsijas smaids /2/7

1.nodaļa.

Pirms trijiem gadiem

Milāna.

Man riebās kavēt, un vēl vairāk, man riebās, ka nekas nenotika pa manam prātam. Milānā bija īpaši karsts, un smagā soma un augstpapēžu kurpes kājās nebūt nestrādāja man par labu. Pat minerālūdens, kas iepriekš šķita tik ļoti kārdinoši auksts, tagad jau bija sasilis, un nu jau mētājās miskastē. Vēl lielākas problēmas sagādāja karte, kura bija neparocīgi liela, un vietējie itāļi, kuri lauzītā angļu valodā centās man paskaidrot, kur jāiet. Taču es sapurināju sevi rokās, un centos iet ātrāk, kad mani uz pārejas pie Milānas termināļa, gandrīz nobrauca riteņbraucējs, ja vien es nebūtu pakāpusies solīti atpakaļ. Dusmīgi norūcos un devos pāri, kad jau pamanīju vietu, kur man bija jābūt.

Ieskatījos rokas pulkstenī, kas vēstīja, ka man vēl ir desmit minūtes, un lēni devos Terrazze Trienalle virzienā, kas bija iecienīts Milānas restorāns. Ēka bija masīva un grezna, radīta tam, lai piesaistītu apmeklētājus, un, cik vien biju iepazinusi šo vietu, lasot atsauksmes, arhitektūras funkcija arī bija galvenais iemesls, kāpēc šo vietu apmeklēt, nevis šeit paēst. Atvērusi durvis, pamanīju, ka telpu visvairāk pārvalda stikla un koka elementi. Stiklotās virsmas un logi laida cauri saules gaismu, bet koka grīda un galdi radīja mājīgu atmosfēru. Paņēmu smago somu rokās, izņēmu no tās savu portfolio, un devos pie galdiņa, kur varēja iegūt informāciju. Aiz tā sēdēja sieviete, nedaudz vecāka par mani, ar olīvkrāsas ādu, tumšiem matiem un mandeļu formas brūnām acīm, tērpta labi pašūtā formā, un šķita, ka viņa mani uzreiz atpazīst.

-Labdien, Jūs noteikti esat Čelsija,- viņa pārsteidzoši skaidrā angļu valodā sacīja,- Esmu Džila, Džeiks drīz ieradīsies,- viņa sacīja, un norādīja uz terases galdiņiem,- Tikmēr varat piesēst, tur.

-Pateicos,- es atteicu un devos piesēst. Te patiešām bija skaisti, un man bija prieks, ka modeļu aģentūras pārstāvis bija nolēmis veikt mūsu pārrunas tieši šeit. Pāri balkonam varēja redzēt mežu, un aiz tā – Milānas centru, kas aiz tā slēpās. Džila man atnesa ēdienkarti un minerālūdeni, kā, zinādama, ka esmu, pārkarsusi. No somas izņēmu salvetes, un cenšoties nesabojāt kosmētiku, noslaucīju sviedrus, un apslacīju ādu ar minerālūdeni, ko pēc tam kāri izdzēru, tas bija patīkami vēss, un lieliski atsvaidzināja. Noņēmu no galvas cepuri, ko akurāti uzliku uz krēsla sev blakus, sakrustoju kājas, un skata aizgrābta, skatījos uz ainu sev priekšā, kad mani uzrunāja Džakomo jeb Džeiks, ietekmīgas modeļu aģentūras pārstāvis un mans partneris biznesā. Vīrietis, kopš viņu pēdējoreiz manīju, tā arī nebija mainījies. Viņa āda joprojām bija šokolādes brūna, matu aizvien nebija un seju rotāja spilgts un spožs smaids, un dzirkstošs skatiens. Man par izbrīnu, Džeiks nebija ģērbies savā tipiskajā Armani uzvalkā, bet gan melnos džinsos un žaketē, kas viņu padarīja daudz jaunatnīgāku, nekā viņš bija.

-Čelsija,- viņš mani uzrunāja ar smaidu un apsēdās man pretim,- Kā vienmēr laikā.

-Punktualitāte ir mans otrais vārds,- Es Džakomo atbildēju un paspiedu viņam roku sveicienam,- Šī vieta patiešām ir skaista.- es izteicu savas domas un atkal pievērsos vides izpētei.

-Tiesa, kas tiesa,- Džakomo atteica, piekrizdams man,- Te patiesi ir skaisti. Bet, labāk ķersimies pie lietas,- Džakomo kļuva nopietns un arī es pielāgojos viņam,- Tātad,- viņš ieminējās, izņemdams no ādas portfeļa vairākas mapītes,- Kā jau e-pastos vienojāmies, esmu tev atnesis gan savus piemērus, gan citu piemērus, kas varētu tevi ieinteresēt.

-Esmu pati uzmanība,- es sacīju,- Un es esmu atnesusi savas bildes, kuru starpā ir arī manas nākamās skices idejām.- pastūmu viņam savas mapītes un mēs apmainījāmies ar tām.

Džakomo uz mirkli apstulba,- Varbūt tomēr vajag sākumā kaut ko apēst?-

-Džeik, laiks ir nauda,- es atgādināju,- Pēc tam labprāt papusdienošu ar tevi.

-Sarunājuši,- Džeiks atgriezās pie svarīgākā un ieklepojās.- Tātad,- vīrietis sacīja,- Esmu tev sagādājis dažādu aģentūru paraudziņus, kas izrāda par tevi interesi,- viņš norādīja uz pirmajām divām mapītēm,- Tur ir viņu aptuvenais biznesa plāns Ziemassvētku Modes nedēļai.- viņš pievērsās pārējām,- Šīs divas ir saistītas ar cilvēkiem, kas vēlas iesaistīties tavas pašas firmas darbībā, un šīs trīs, izrāda interesi par abiem kopā.

-Teicami,- es noteicu un atvēru pirmo mapīti, kura bija visbiezākā.- Kas viņi ir?

-Tie ir Doreani,- Džeiks paskaidroja,- Doreani grasās izdarīt apvērsumu modes industrijā, kā jau vairums,- vīrietis par sevi pasmējās,- Bet viņu idejas ir... diezgan..

-Trulas,- es noteicu un aizvēru mapīti,- Garlaicīgas, utopiskas un tirgū tādas nederēs.

-Esi pārliecināta,- Džakomo noprasīja, būdams mazliet šokēts.- Tur ir visai labas idejas..

-Parādi man kaut vienu,- es viņu izaicināju,- Man vispār riebjas ideja, kad tiek mainīti standarti, piemēram, kad vīriešiem jānēsā kleitas. Tas nav normāli.

-Tas ir..- Džeiks grasījās iebilst, bet es pacēlu roku,- Labi, kā teiksi,- viņš samierinājās.- Doreani, prestižu noteikti, ietekmēs tavs atteikums.

-Man vienalga,- es atteicu un paņēmu nākamās mapītes, kuras jau izskatījās daudzsološāk. Šīs firmas pārstāvēja man līdzīgu ideoloģiju, kas palīdzēja cilvēkiem, un tas man patika. Es pat tajās saskatīju potenciālu, un atplauku smaidā,- Šīs gan man ļoti patīk,- es sacīju un atvēru vienu no atvērumiem,- Šie man ir snieguši diezgan inovatīvu ideju jaunai līnijai.

-Klausos tevī,-

-Viņi sadarbojas ar bērnunamiem un palīdzības dienestiem jauniešiem,- es stāstīju,- Tad nu es iedomājos, kāpēc gan neradīt bērnu radītu dizaina līniju? Tādu, kur viņi paši būtu, ielikuši pūles, un kas viņiem būtu vērtība. Piemēram, izmantot bērnu zīmējumus kā materiālu dizainam? Līdzīgi kā Andželīnas Džollijas līgavas kleita ar viņas bērnu zīmējumiem. Kā arī, izmantot daudz, daudz lētākus līdzekļus, un padarīt šo visu pieejamāku ikvienam.

Pāri Džakomo sejai pārslīdēja mulsuma ēna,- Kopš kura laika tu tik ļoti interesējies par bērniem?- būdams mans ilgstošs partneris, uzņēmējdarbībā, Džakomo šo to zināja par mani, un viņam noteikti tas bija izbrīns. Turklāt Džakomo bija vieds, pavecs vīrietis, kurš bija sešreiz precēts, un noteikti labi pārzināja sievietes.

-Tāpat vien,- es vēsi atteicu,- Vai es šos varu paskatīties viesnīcā?- es apjautājos.

-Jā, protams,- Džeiks uzreiz atteica,- Varbūt apdomā par Doreani?

-Apdomāšu,- sarkastiski atteicu un saliku mantas somā.- Tātad,- es saliku rokas jumtiņā un uzlūkoju viņu ar tiešu skatienu,- Kas ir mani nākamie darbi, un cikos būs fotogrāfs?- es jautāju, jo zināju, ka tas ir efektīvākais veids, kā veikt pārrunas ar Džakomo.

-Ēriks būs klāt tikai trijos,- Džakomo mierīgā tonī atteica,- Tev šodien ir jābūt vēl trīs aģentūrās. Divas no tām tev pat nebūs jāpapūlas, jo viņiem nosūtīju tavu portfolio.

-Un kas ir ar to vienu?- es saraucu uzaci. Nebija vēl bijis, ka Džakomo nebūtu pārliecināts par manām spējām. Tas nekas. Man patīk izaicinājumi, es nodomāju,- Un vai tur ir saistība ar manu biznesu, vai ar mani?

-Ar biznesu.. un tevi,- Džakomo nomurmināja,- Redzi, viņus interesē nevis tavs portfolio, bet tu. Viņi nav tik ļoti saistīti ar modi, kā ar.. plašāku redzējumu.

-Plašāku redzējumu,- es atbalsoju,- Un kas tas būtu?

-Viņi grib tavu biznesu, veiksmīgu pārrunu rezultātā, izvirzīt tālākās perspektīvās. Viņi vēlas tevi sev.- Džakomo pastāstīja un es apmierināti sakrustoju rokas.

Man tas nebija pārsteigums.

Mani nereti gribēja pārņemt citas kompānijas un firmas, taču es paliku nelokāma. Ja man no tā nebija labuma, mani tas nesaistīja.- Viņi ir sasodīti ietekmīgi. Viņiem ir kontakti ar vīndariem, lopkopjiem un zemniekiem visā pasaulē.

-Ekofrīki,- es iespurdzos un arī Džakomo pasmīnēja.- Lai nu būtu.

-Tu esi malacis, Čelsija,- Džakomo piepeši paliecās man tuvāk,- Tu vienmēr tiec ar visu galā.

-Vienmēr,- es pašpārliecināti atteicu, un paskatījos uz somu,- Domāju, ka tagad varam ēst, ja reiz mums ir tik daudz laika līdz fotogrāfam, vai ne tā?

-Uz mana rēķina,- Džakomo, kā džentlmenis, sacīja,- Nosvinēsim.

-Uz tava rēķina,- es piemiedzu ar aci un saskandināju minerālūdeni ar viņu.

Abi paņēmām ēdienkartes, un vien tad es apjautu, ka neesam šeit vieni. Kā jau ikreiz darba pārrunās, es fokusējos vien uz sarunu par darbu, un bieži pazaudēju pasauli sev apkārt, taču tagad, kad biju atslēgusies no pienākumiem, es pamanīju kādu itāļu ģimenīti, kur meitenīte sēdēja uz krēsla, tērpusies baltā, volānu kleitiņā un lūkojās uz mani ar savām lielajām, brūnajām acīm. Kaut kādā mērā viņa man atgādināja mani un es steigšus novērsos.

-Ar tevi kaut kas ir citādāk,- Džeiks sacīja, pētīdams mani, un mūsu skatieni sastapās,- Tu esi tramīgāka, vai naktī slikti gulēji?- vīrietis par mani raizējās.

-Jā.- es samelojos,- Daudz domāju. Galu galā, man jau pēc nedēļas ir jābūt Japānā.

-Tu pati šādu ceļu izvēlējies, Čelsija,- Džakomo sacīja,- Un neviens neteica, ka tas būs viegli. Es atceros, kādu izbrīnu izraisīja tavi panākumi. Ne katru divdesmit gadus vecu pusaudzi uzaicina uz Ņujorkas Modes nedēļu, un interviju “New York Times”. Es atceros pirmo reizi, kad tevi satiku, jau tad, ar stingru nostāju, un nogurumu acīs. Bet es zināju, ka tu esi uzticams partneris. Un tu mani ne reizi neesi pievīlusi,-

Es pasmaidīju,- Atceros tās naktis, kad šuvu tos tērpus.. Ja Aleksandra nebūtu mani izvēlējusies par savas kleitas dizaineri, diez vai es spētu uz ko tādu,- es atcerējos sievieti, kura man palīdzēja iedzīvoties biznesā. Pie viņas es īrēju dzīvokli, un viņa manī sāka saskatīt potenciālu. Viņa man iemācīja gājienu pa mēli, attieksmi un raksturu. Un tagad.. Man iesāpējās sirds, apzinoties, ka viņa bija prom.- Vismaz mediji ir no viņas novērsušies.

-Tas gan, - Džeiks man saprata,- Meitiņa viņai piedzima ļoti vēlu.. Noteikti Aleksa zināja, uz ko parakstās, tāpēc aizmuka. Toties viņa atstāja sev  mantinieku.

Es neatbildēju uz viņa sacīto, un atkal atgriezos pie ēdienkartes. Pasūtīju salātus un baltvīnu un tikmēr knibinājos gar nagiem, cenšoties neskatīties uz meitenīti. Pievēru acis, un domās noteicu “Lai kas ar tevi notiktu, nedari to, ko izdarīju es”, cerībā, ka meitenīte kaut kā to sadzirdēs, taču zināju, ka tas ir nereāli. Man priekšā tika nolikta tasīte kafijas un es atgriezos realitātē.

-Tu nu galīgi neesi savā ādā,- Džakomo komentēja, būdams patiesi satraukts,- Vai ir kaut kas, ko tu man vēlies pateikt?

Es papurināju galvu.- Vēl ne,- es atteicu un sakniebu lūpas,- Pagaidām nē.

-Tu nudien esi neparedzama jauna sieviete,- Džakomo nošūpoja galvu,- Bet vienu gan es tev teikšu..- viņš paliecās man tuvāk, un viņa balss pārgāja čukstā,- Neatdod to, ko esi sasniegusi, ne par kādiem līdzekļiem. Kur nu vēl attiecībām.

Kafija, ko es dzēru, tika izspļauta no šoka, un es aizrijos, sākdama mežonīgi klepot, un smieties vienlaikus. Džakomo mani nepavisam nesaprata un es kaunā paķēru salvetes, ar ko noslaucīju seju un pati.- Džakomo, es neesmu attiecībās. Tās ir muļķīgas.

-To tu saki tagad,- Džakomo izklausījās pēc tēva,- Pēc laika tev to vienkārši vajadzēs, un tad tu pazaudēsi visu, ko esi dabūjusi. Tu vēlēsies bērnu un mieru, un bizness tev vairs nebūs vajadzīgs.- Džakomo stāstīja un es aizdomājos,- Bērns, tas nav suns, ko tu vari izlaist paskraidīt un viss.. Tas ir uz mūžu.

-Es negrasos atteikties no biznesa, Džeik,- es stingri sacīju, taču redzēju, ka viņu tas nepārliecināja.

-Tu pat iedomāties nevari, cik daudzi ir gatavi tevi gāzt no pakāpiena, uz kura tu esi,- Džakomo sacīja un ielēja mums abiem vīnu glāzēs,- Tāpēc, esi uzmanīga, mana dārgā.

-Es būšu,- es sacīju un saskandināju glāzes ar viņu,- Par mūsu firmu ilgtspēju!

-Tosts!- Džakomo saskandināja un mēs abi atplaukām smaidā.

---

Pēc pusdienām es tiku ar mašīnu (paldies dievam!) aizvesta uz villu, kur bija paredzēta fotosesija, un nespēju vien to sagaidīt. Izrādījās, ka fotogrāfs bija kaut kur aizķēries, un man pat pietika laika, lai izdzertu ledus karameļu frappi, un tiktu uzkrāsota. Man patika būt mākslinieku rokās, kuri izpaudās uz manas sejas, ķermeņa un matiem. Es jutos kā princese un to izbaudīju pilnībā, taču šoreiz, kad ielūkojos spogulī, es ieraudzīju.. skumjas. Manas acis bija dūmakaini melnas, taču tajās bija skumjas. Mani mati bija ieveidoti smalkās lokās, kas kā atsperītes nokarājās pāri maniem pleciem, un lūpas bija burvīgā persiku tonī. Manas skropstas izskatījās kā vēdekļi un es aizvēru acis.

-Kaut kas noticis?- Mana meikapa māksliniece vaicāja, pamanīdama, ka esmu tuvu asarām. Papurināju galvu un atguvu savu veco pozīciju,- Tev vajag vairāk vaigu sārtuma,- viņa sacīja un uzklāja to man uz vaigiem,- Nu re. Kā īsta lellīte.

Lelle. Es tik tiešām biju tik ļoti līdzīga lellei, ka šī doma mani mēdza sagraut. Taču es neļāvu sev pie tā aizķerties, un fokusējos uz galveno. Pasmaidīju māksliniecei un piegāju pie mūzikas centra, lai atskaņotu mūziku, un pie reizes sagatavotos fotosesijai. Lai cik ironiski izklausītos, pirmā dziesma, kas sāka skanēt, bija Selīnas Dionas- “My Heart will go on”. Apsēdos uz krēsla un izņēmu telefonu no somas, pārskatīdama ģimenes albumus interneta portālos, un nospiedu visām bildēm “man patīk”, cerībā, ka viņi to pamanīs. Noliku telefonu malā un devos pastaigāties. Varbūt tomēr Džakomo bija taisnība, un man nevajadzēja padoties kārdinājumam. Turklāt, vai es spētu uzaudzināt bērnu viena pati? Vai es spētu apvienot to visu ar darbu, un būt laba mamma?

-Čelsija!- kāds mani pasauca un es pamanīju kādu jaunu puisi, kurš, kā izskatījās, būs mans partneris sesijā,- Sveika, esmu Dīns,- puisis sveicienam paklanīja galvu un saņēma manu roku, ko piespieda savām lūpām,- Tu izskaties satriecoši, bet esi bēdīga. Varbūt vēlies par to parunāt?

-Ne īpaši,- es atteicu un sakniebu lūpas.- Bet parunāt mēs varam.

-Teicami,- Dīns pasmaidīja,- Ejam tur,- viņš norādīja uz soliņa zem ozola, kur bija paēna, un stāvēja soma ar našķiem, kas bija paredzēti mums.- Vai esi satraukusies?

-Neesmu,- godīgi atteicu un apsēdos,- Un kā ir ar tevi?- es apvaicājos un nopētīju puisi. Viņš noteikti bija daudz jaunāks par mani, taču, neapšaubāmi, izskatīgs. Viņa acīs es redzēju, ka viņš ir nupat, nupat šajā biznesā un pārbijies. Viņam bija sportisks augums, melni mati un melnas acis, kas viņu padarīja līdzīgu kaut kam pārpasaulīgam,- Vai tev ir lēcas?

-Jā,- Dīns atteica,- Uz abiem jautājumiem. Vai tu zini, ka viņi izdomājuši filmēt video?

-Video?- es apjuku,- Kāpēc?

-Kaut kādai jaunai dziesmai. Tas Ēriks esot lauzis līgumu, un tagad mums ir cits pasūtītājs. Vai nav forši?- Dīns izklausījās daudz entuziastiskāks par mani. Es tikai nopūtos. Video nebija mana specialitāte. Tur vajadzēja klausīties tajā, ko vēlas klients, un nekā citā. Bildēs bija citādi, es jau zināju, ko jādara, bet šeit klients bija uz vietas.- Mēs būsim mūzikas video.

-Un kāds ir scenārijs? Kāpēc man pie velna nav scenārija?-

-Jo tas tiks improvizēts.- Dīns mani mierināja,- Viņi vēlas, lai viss ir dabiski.

-Dabiski,- es atbalsoju,- Un kas tad mums būs jādara?

-Jāapprecas,- Dīns nopietni atteica un es sāku smieties.- Par ko tu smejies?

-Dzīves ironija,- atteicu un nošūpoju galvu,- Kur tad mana kleita?

-To turēšot noslēptu līdz pēdējam mirklim,- Dīns teica,- Tāpat kā manu uzvalku.

Interesanti gan.. Piešķiebu galvu un uzlūkoju puisi, iekožot lūpā,- Es tiešām ceru, ka tu labi skūpsties,- to pateikusi, es apgriezos un devos pēc savas kleitas. Ja man tas nebija ļauts izbaudīt pašai, tad es vismaz spēšu to realizēt fantāzijās. Ar to man pietiks. Pagaidām.

Man pretī skrēja kāda maza auguma meitene, kurai rokās bija balts drēbju pārvalks, un puķu vainadziņš.- Čelsija!- viņa uzsauca un es pieliecos pie viņas,- Te ir tava kleita un puķu kronis.. Ir jau jāsāk..- meitene aizelsusies sacīja un izņēma kleitu no pārvalka. Tā bija lavandas krāsā un neticami skaista. Tik skaistas kleitas es sen nebiju redzējusi, un šī bija kā ziedlapiņa. Uzliku galvā kroni un ļāvu komandai sevi izģērbt un ietērpt kleitā un apavos, kas man lika justies kā princesei.

-Viņa izskatās fantastiski,- Andrea, fotosesijas koordinatore sacīja, pielikusi plaukstu pie mutes,- Ak, Čelsija, kad tu redzēsi, cik skaisti tu izskaties, tu apraudāsies. Nudien, kā kāzās.. Nāc nu,- Andrea mani saņēma aiz rokas un pieveda pie milzīga apaļa spoguļa, kā malas rotāja inkrustācijas no ziediem un metāla kaluma zvaigznēm un ērkšķiem. Spogulī es knapi atpazinu sevi. Mans augums kleitu izrādīja visā tās krāšņumā, un es izskatījos, kā būtu tai radīta.

-Tu reiz būsi skaista līgava – Andrea uzlika galvu man uz pleca,- Laimīgais tas, kurš tevi apprecēs..

-Tā gan nesaki,- es viņai aizrādīju un pasmīnēju,- Drīzāk, otrādi. Bet tagad gan,- es pakniksēju,- Mani gaida mans topošais vīrs.- es ironiski pasmaidīju un devos uz filmēšanas lauku, vēlēdamās, kaut spētu raudāt. Man bija jāstāv trepju augšdaļā un man rokās tika ielikts lauku ziedu pušķītis un mani pie rokas veda kāds aktieris. Viss šķita tik reāls, ka es gandrīz apraudājos, un, klausoties, kā skan mūzika, pielāgoju soļu ritmu tam. Un tur, pie altāra, mani jau gaidīja Dīns, kurš tiešām izskatījās tā, it kā gaidītu mani kā savu sievu. Es samirkšķināju acis, un tad tika izziņots pārtraukums, lai mēs pārģērbtos.

-Hei,- Dīns piesteidzās pie manis,- Gribēju tev iedot šo te,- viņš pasniedza man lapiņu,- Tev kā sievietei, noteikti ir viedoklis par šo,- viņš neskaidri noteica.

-Kas tas ir?- es apvaicājos.

-Tie ir dziesmas vārdi kādai īpašai meitenei,- Dīns sacīja.- Lūdzu.. man tas tiešām ir svarīgi..

-Ok, es paskatīšos,- es apsolīju un paņēmu lapu sev līdzi. Iegāju busiņā, ielēju sev glāzi aukstas limonādes, un apsēdos gultā, lai izlasītu, ko Dīns tik ļoti vēlējās, lai novērtēju. Es taču nebiju eksperte mīlestības lietās.. Taču es puisim apsolīju, un tas nebija nekas traks.

 “Apklust pilsētas, un ielas, un cilvēki, bet es skatos uz tevi. Tu esi satinusies segā un sakniebusi lūpas. Fonā mums iet televizors, kurā jau atkal rāda tavu mīļo “Piezīmju grāmatiņu”, bet tu man čuči. Es baidos tev pieskarties, jo tu man esi kā mana mazā lellīte. Tu esi trausla, un tāpēc es gribu tevi sargāt, turēt un mīlēt. Piedod man, ka es tik bieži pazūdu lidostās, un tu mani nesatiec no rīta, bet ikreiz, kad es eju prom, es tev atstāju konfektes uz spilventiņa, un noskūpstu tevi. Tu čuči, un reti to pamani, bet es vēlos tev uzdāvināt visu pasauli. Lai gan esmu nez cik kilometrus tālu, zini, ka reiz, kad tu atvērsi savas burvīgās zaļās actiņas, es būšu ar tevi. Tikai mazliet pagaidi. Un es gaidīšu.”

-Salkani gan,- es noteicu un izdzēru glāzi,- Taču skaisti,- es atzinu un salocīju lapiņu. Pie manām durvīm kāds pieklauvēja un es devos tās atvērt, kur pamanīju Dīnu, kurš tramīgi stāvēja pie durvīm. Laukā bija sācis līt, un puisis bija pavisam izmircis. Taču kaut kas nešķita pareizi.- Dīn?-

-Ielaidīsi? Pie manis nav elektrības,- Dīns sacīja,- Pārcēlām uz stundu vēlāk.

-Nu labi,- es noteicu un pametu viņam dvieli no galda. No ledusskapja izņēmu “Pop Tarts” paciņu un apsēdos gultā,- Nāc, piesēdi.

-Paldies tev,- Dīns pateicās un apsēdās man blakus,- Kā tev patika vēstulīte?

-Tā bija skaista,- es samelojos un tad jutu, ka Dīns saņem manu roku, un kļuvu paralizēta. Automātiski, mans ķermenis izliecās viņam pretim, un man nebija ne jausmas, ko es daru. Viņš mani vienkārši apskāva un sasildīja ar siltumu, atdzīvinādams manas vēnas, kurās esošais ledus sakustējās. Taču, kad es jau sāku atkal just tik pazīstamās sajūtas, mani pārtrauca iekšējā balss,- Ko tu dari?- es mulsi pajautāju.

-Es nezinu,- Dīns pēkšņi attapās un pasēdās krietnu gabalu tālāk no manis,- Piedod man.. Tu vienkārši izskatījies tik skumja, ka es nespēju noturēties...

-Tas nekas,- es atteicu,- Tu noteikti ilgojies pēc viņas,- es paskaidroju un Dīns pamāja.- Neuztraucies, es neko neteikšu.- es vāji pasmaidīju un Dīns it kā nomierinājās.- Neraizējies.

-Es nu došos,- Dīns divreiz nedomājot sacīja,- Paldies tev, Čelsija.

-Nav par ko,- es atteicu, un Dīns aizvēra durvis aiz sevis. Apgūlos gultā, apķēru spilvenu un skatījos sienā, atcerēdamās savas iepriekšējās attiecības, un izplūdu asarās, juzdamas tik sen nejustās sajūtas.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-3/778850