http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-9/779125
Čelsijas smaids /10/0
-Vispār kaunu pazaudējusi esi, ka pat vecākus Ziemassvētkos apsveikt nevari?- viņš indīgi vaicāja un es aizmiedzu acis,- Man kauns, ka esi mana meita, vai zini?
-Tad kāpēc tu man zvani?- man nācās piepūlēties, lai balsī nedrebētu bailes,- Kāpēc tu man piezvani tikai reizi gadā, lai izkliegtos? Tu neesi labāks par mani, tēt.
-Būtu labāk mirusi,- viņš atcirta un nometa klausuli. Noliku klausuli malā, un aizsedzu seju ar rokām. Nomierinies, es sev atgādināju, viņi tevi vienalga nekad nav sapratuši, Čels. Viņi paši nav sasnieguši neko no tā, kas ir tev. Tu esi malacis.
-Vai jums vēl ko atnest, Milleres jaunkundze?- stjuarte žēlīgi vaicāja, un es tikai pamāju,- Vīnu?
-Visu pudeli,- es atteicu, uz viņu pat nepaskatīdamās. Noslaucīju asaras un apsedzos ar pledu. Man priekšā bija monitors, kurā rādīja kaut kādu filmu par ziliem cilvēkiem, un centos aizmirst šīvakara sarunu.
Bet nelūgtas, ieradās atmiņas no pagātnes. Atmiņas, ko turēju siltumā, kas atgādināja par manu bērnības karalisti. Gandrīz ideālu bērnību.. izņemot..
----
-Labrīt, meitiņ,- atverot acis, man pretī raudzījās mammas mīļā seja. Viņa izskatījās gluži kā es, pat neskatoties uz mūsu astoņpadsmit gadu vecumu. Mammas roka noglāstīja man vaigu un viņa atplauka smaidā,- Kā gulēji?
-Labi,- nožāvājoties teicu un apskāvu mammu,- Es tevi mīlu, mammīt,- es sacīju un ieelpoju viņas smaržu, ko veidoja šokolādes un liliju ziedu smaržu savījums,- Vai tētis ir mājās?
Viņa atrāvās un noraidoši pakratīja galvu. Mana sirds kļuva mierīgāka.- Vai tu atkal dosies prom, mammīt?
Viņas smaids kļuva skumjš un viņa pamāja, šoreiz, pozitīvi.- Tāds man ir darbs, princesīt. Bet, vai zini?- viņa entuziastiski sacīja un apsēdās man blakus uz gultas,- Mēs šodien iesim iepirkties.- viņa ar mirdzumu acīs teica,- Tikai tu un es.
-Bet tad tu atkal dosies prom,- es sapīku un paslēpu seju rokās.- Es negribu, lai tu ej prom, mammīt..
-Viss būs labi,- viņa apsolīja un iecēla mani sev klēpī.- Tu man esi vismīļākā uz pasaules, vai zini? Reiz tu darīsi lielas lietas, es zinu,- mamma sacīja un noskūpstīja man pakausi. Viņa neredzēja, ka man pāri vaigiem ritēja asaras.
-Bet tu drīz būsi eņģelis,- es nočukstēju un jutu, kā viņas rokas mani apskauj ciešāk.
-Pat tad, Čelsij,- mamma klusi sacīja,- Pat tad es tevi pasargāšu. Es mīlu tevi, maziņā..- mamma iešņukstējās un es pagriezos pret viņu, lai apvītu rokas viņai apkārt.- Es nekad tevi nepametīšu, princesīt. Lai kas notiktu,- mamma sacīja un noskūpstīja man pieri,- Tagad gan, taisies, iesim pastaigāt pa veikaliem.- viņa ar rādītājpirkstu pacēla man zodu,- Mans ziediņš,- mamma noteica un piecēlās kājās.- Taisies nu, mums nav daudz laika.
---
Mums nekad nav gana daudz laika, mammu. Es nodomāju un atvēru acis. Pilots rācijā ziņoja, ka grasāmies nolaisties Lutona lidostā, un piesprādzējos. Pie krēsla pamanīju vīna pudeli, kas šķita kā īstākais glābiņš, un, atvērusi pudeli, izdzēru krietnu malku tā, it kā tā būtu vīnogu sula.
Pa logu varēja redzēt, ka laukā ir tumsa, un lidmašīna lēni apstājas. Rokās turot vīna pudeli, piecēlos kājās un devos uz izeju, uzsmaidīdama stjuartei, kura bija man tik daudz palīdzējusi. Lielā steigā izkāpu no lidmašīnas, un devos uz sagaidīšanas termināli, pa ceļam izdarīdama visas formalitātes, un vēlējos ātrāk nonākties gaismā un siltumā. Izgājusi cauri ielidošanas sektora durvīm, pamanīju, cik daudzus cilvēkus sagaida no lidojuma. Centos atrast kādu, kam būtu plāksnīte ar manu vārdu, taču nekur nevienu nemanīju. Paspraucos garām pūlim, un jau centos sameklēt telefonu, kad mani kāds apskāva.
-Pārsteigums!- Niks sacīja un noskūpstīja man pieri. Manas acis šokā iepletās. To nu gan es negaidīju.- Tu neizskaties diez cik priecīga,- viņš konstatēja, zaļajām acīm mirdzot uzjautrinājumā.- Tu raudāji?
-Nav tava darīšana,- es norūcu un pakāpos nost no viņa,- Man vajag manu sagaidītāju.
-Te viņš ir,- Niks teatrāli paklanījās,- Ar Ferrari, tikai bez rozēm un.. tu esi dzērusi?- viņš pamanīja vīna pudeli man rokās, bet es viņam uzmetu nīgru skatienu,- Labi, nejautāšu.
-Paldies,- nīgri atcirtu un sāku iet prom no viņa,- Kā tas nākas, ka mani sagaidi tieši tu?
-Džeiks,- puisis īsi atteica, kad es nobolīju acis. Nu protams.- Man šķita, ka tu būsi..
-Nik, aizveries,- es atteicu, zaudēdama pacietību,- Nopietni! Man nav ne mazākās nolādētās vēlmes ar tevi runāt. Skaidrs? Es tikai gribu nonākt savos apartamentos, pārģērbties, uztaisīt kaut ko treknu ēst, un skatīties “Šerloka Holmsa” seriālu, tad aizmigt, un doties uz darbu. Viss.
Niks domīgi pakasīja pakausi.- Tad tāds šovakar plāns, ja?
-Kāda tev daļa?- es nesapratu. Nepietiek ar to, ka Niks manā vecumā bija sasniedzis tieši to pašu, ko es, un pat vairāk, un bija te mans konkurents, te sabiedrotais, viņš vēl man krita uz nerviem, Nesaprotu, kā viņa līgava spēj viņu izturēt.
-Nu, vispār.. dzīvokli dalām mēs. Un arī uz Japānu mēs dodamies kopā,- viņš neveikli paskaidroja, un es gandrīz izlaidu pudeli un planšeti no rokām no izbrīna,- Džeiks uzskata, ka tevi nedrīkst atstāt vienu, turklāt, tā kompānija, ko tu tik ļoti alki iegūt, sastrādājas ar mani, un, ja es aizlikšu labu vārdu..
-Nespekulē ar mani,- es aizrādīju un centos samierināties,- Kopš kuriem laikiem Džeiks ir atbildīgs par mani?- labi zināju, ka esmu piesarkusi no dusmām, un priecājos, ka mani aizsedza tumsa.- Liekat taču reiz mani mierā.
Niks pacēla rokas - Labi, likšos mierā,- viņš apsolījās klusēt, un jau pēc īsa mirkļa mēs apstājāmies pie viņa mašīnas. Puisis palaida mani pa priekšu un tad apsēdās pie stūres pats.
Piesprādzēju drošības jostu, ieslēdzu mūziku un pagriezu skatienu pret logu prom no Nika, pret biedējoši lietaino un svešo Londonu.