Čelsijas smaids /11/1

Džeika sagādātie apartamenti, kā vienmēr, bija skaisti un mājīgi. Ieejot pa durvīm, es sajutos daudz labāk, pēc tam kad kādu laiku biju pavadījusi iepazīstot dzīvokli, un redzot, ka greznajā dzīvoklī bija iebūvēts kamīns, apsildāmā grīda un pat divi stāvi, ar nošķirtām vannas istabām un guļamistabām. Mana istaba atradās otrajā stāvā, kur atradu savus koferus un mantas skapī, un sajutos daudz labāk. Apgūlos lielajā gultā un pamanīju, ka griestus greznoja kopija no Mikelandželo griestu gleznojuma Siksta kapelā. Aizvēru acis uz mirkli, un centos nomierināties.

Tēva naidpilnais zvans mani ietekmēja daudz spēcīgāk, nekā vajadzīgs. Daļa manis vēlējās izraudāties un izplosīties, bet otra manis daļa pavēlēja prātam un sirdij aizvērties, un vienkārši rīkoties un dzīvot tālāk, būdama naidpilna. Nolēmu paklausīt saprātam un aizmirst notikušo. Tā būtu pareizāk..

-Vakariņas ēdīsi?- Niks mani iztraucēja un es nobolīju acis, pieceldamās sēdus,- Emm..

-Es pati sataisīšu,- noņurdēju un izkāpu no gultas, iedama viņa virzienā,- Es tavām kulinārijas iemaņām sevišķi neuzticos, Vinčester.- paspraucos viņam garām, un pa garo halli devos uz virtuvi, aiz muguras dzirdēdama viņa pieklusinātos smieklus. Nokāpu pa kāpnēm, kur pamanīju Ziemassvētku virtenītes pie sienām, un nemanāmi pasmaidīju, atcerēdamās bērnības Ziemassvētkus, un iegāju plašajā virtuvē, pieiedama pie lielā, melnā ledusskapja, kas bija pilns ar ēdienu, kas pārsvarā bija veselīgs, kā jau modeļiem. Virtuves skapītī atradu recepšu grāmatu un, uzlēkusi uz letes, sāku to pāršķirstīt, aptverdama, ka man nav ne mazākās nojausmas, ko pagatavot. Atvēru Āzijas virtuves sadaļu, kas bija man tuvākā. Atradu liellopu gaļas recepti ar kariju un sautētiem dārzeņiem, kas bija gana sātīgs un veselīgs ēdiens. No ledusskapja izņēmu sastāvdaļas un sāku griezt gaļu, kad salēcos no pēkšņās mūzikas ieslēgšanās.

-Es nevaru gatavot bez mūzikas,- Niks sacīja, un es ar nazi rokās pagriezos pret viņu, ar dusmās piesarkušu seju.- Kas tev?- viņš iespurdzās un sakrustoja rokas uz krūtīm.

-Tu negatavo. Es gan.- noteicu un novēcināju nazi,- Izslēdz mūziku, Vinčester.

-Netaisos,- viņš noteica un demonstratīvi ielika sev pulti tur... biksēs.- Nāc un paņem pulti.- viņš ar smieklu dzirksti acīs izaicināja. Es no ledusskapja izņēmu paciņu saldēto dārzeņu, atvēzējos un iemetu pa mūzikas centru, kas vēlreiz žēli iepīkstējās un apklusa. Apmierināta ar padarīto, un redzot šoka izteiksmi Nika sejā, atgriezos pie gatavošanas.

-Es par to nemaksāšu,- viņš nopukstēja, bet es tikmēr dungoju pie sevis kādu melodiju un ritmiski griezu gaļu. Saliku visu uz pannas, apkaisīju ar garšvielām un uzliku sildīties. Kad grasījos paņemt dārzeņus, Niks nostājās ceļā.- Tev ir kādas problēmas?- viņš vaicāja, pienākdams man tuvāk,- Man uz jokiem prāts nenesas. Bet tu uzvedies kā bērns.

-Nedomā, ka esi labāks, jo nospēri man Dior,- es norūcu un pagrūdu viņu malā. Izņēmu no saldētavas brokoļus, zirnīšus un burkānus un iebēru tvaika katlā, un atstāju tos gatavoties.- Man vajadzēja būt vienai. Tāpēc tagad paciet sekas.-

-Es tev neko nenospēru,- Niks mierīgi atteica,- Tu vienkārši nokavēji desmit minūtes.

-Ej..- grasījos pateikt rupjību, taču gaļa sāka čurkstēt uz pannas un nācās to apmaisīt,- Vienkārši, liec man mieru, labi, Nik?

-Man ir garlaicīgi,- viņš žēlojās,- Vismaz varbūt varam kopā iedzert vīnu?

-Pirmā labā doma no tevis,- es atteicu un pagriezos pret viņu,- Kāds tev ir?

-Piecdesmit otrā gada Chardonney,- viņš svinīgi sacīja un izņēma pudeli no ledusskapja,- Tas gan ir sarkanvīns..

-Cik pudeles tev ir?- es apvaicājos. Man nemaz negribējās šovakar būt skaidrā. Niks apjuka un no ledusskapja izvilka vēl trīs pudeles,- Džeik, Džeik,- es pasmējos,- Džeiks nekad neko neatstāj pusvārdā, vai ne?

-Tieši tā,- Niks piekrita un paņēma glāzes no skapīša,- Par ko iedzersim?

-Par stipriem nerviem,- es ierosināju un skatījos, kā viņš ielej teju sarkanā satīna toņa dzērienu kristāla glāzē,- Un iespējams, veiksmīgu sadarbību.- iešķībi pasmaidīju un pieņēmu glāzi no viņa. Skatoties acīs, mēs saskandinājām un iedzērām pa malciņam,- Mmm..- es novaidējos,- tik garšīgs...

-Manai līgavai arī garšo,- Niks sacīja un mirkli skatījās uz glāzi, un tad aizvēra acis.- Piedod, es..- viņš atvainojās un izgāja no virtuves. Pēc brīža dzirdēju aizcērtamies durvis, un sajutos muļķīgi. Noņēmu gaļu no pannas, noslaucīju rokas, un devos paskatīties, kas Nikam noticis. Atradu puisi sēžam ārā pie mājas uz trepēm, ar aizdegtu cigareti. Nelielajā ielas gaismā es pamanīju, ka viņš... raud?

-Kas notika?- es apvaicājos, un apsēdos viņam blakus. Niks papurināja galvu.- Nik, tu zini, ka tu vari man visu teikt. mēs esam labākie draugi..

-Bijām,- viņš palaboja un sāpjpilnu sejasizteiksmi paskatījās uz mani,- Līdz es tev neiedūru dunci mugurā, paņemdams Dior sev.

-Tu biji labāks,- es viņu mierināju un apliku roku viņam ap plecu,- Bet tas nav tas, par ko tu skumsti, vai ne?

Viņš smagi nopūtās un izņēma cigarešu paciņu no kabatas,- Pīpēsi?

-Kompānijai,- es pateicu un paņēmu mazo stobriņu,- Pastāstīsi man?

-Tīna.. viņa..- puisis samocīti sacīja,- Viņa pateica, ka es mīlot citu, un viņa to jūtot. Es nesapratu, par ko viņa runā, bet viņa visu noliedza. Nākamajā rītā viņa bija prom, un pie atslēgām bija piekarināts saderināšanās gredzens..

-Man žēl..- es noteicu un nodūru galvu. Man bija tik žēl, ka nespēju just līdzi viņa sāpēm, jo centos to visu aizmirst, aizmirst mūsu kādreizējās attiecības, un turēt to tik tālu no sevis, cik iespējams. Es tā arī nespēju Niku iemīlēt, un mēs palikām par labākajiem draugiem.. tad.. par konkurentiem..- Aiziešu pēc tā vīna.- noteicu un patvēros mājās, atslīgdama pret durvīm. Aizmiedzu acis un steigšus devos pēc vīna, no ledusskapja paņemdama visu iespējamo alkoholu, un iznesu to uz trepēm.

-Tu traka esi?- Niks vaicāja, paņemdams pudeles no manis,- Kā tu rīt pastrādāsi?

-Darbs var pagaidīt, draugi nē,- es sacīju un apsēdos viņam blakus.- Iztiksim bez glāzēm, Vinčester.

-Kā teiksi,- Niks sacīja, un mēs reizē iedzērām pa malkam no pudeles un vērāmies pilnmēnesī, kas kā milzu balta lode glūnēja pāri pretējai mājai, novērodams mūs, divas salauztas dvēseles.

-Kā teikšu,- es atteicu un mēs viens otram pasmaidījām. Nika roka maigi satvēra manējo, un es automātiski triecu dūri viņam pret aci, izbijusies no viņa pieskāriena, zaudēdama spēju kontrolēt pār savu ķermeni.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-12/779513