http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bralis-7/651684
Līdz ar to, ka Dārta sāka klusēt, šķita, ka vakars būs izbojāts. Tā nu mēs abi sēdējām uz soliņa pie greznas viesnīcas, kuras smagnējie, baroka stilam līdzīgie burti , izgaismotie burti kalpoja tik pat labi kā vairums laternu.
-Luvras viesnīca,- es norādīju uz grezno ēku un Dārta beidzot pievērsās man. Meitene izskatījās pārbijusies un satraukta vienlaikus. Cik vien sevi atceros, mūsu starpā šādi klusuma brīži nekad nesagādāja nepatiku. Šobrīd, atklāti sakot, tas mani tracināja.
-Skaista gan,- Dārta smagi nopūtās un saņēma manu roku,- Es nevaru pateikt.
-Kā tu nevari pateikt? Vienkārši, spļauj ārā,- mudināju viņu. Dārta jau pavēra lūpas, lai pateiktu iecerēto, bet tad iekodās apakšlūpā un novērsa skatienu uz mūsu sadotajām rokām.
-Es nevaru pateikt,- viņa klusi sacīja, izklausījās, ka viņa to saka sev, nevis man,- Es nevaru tev pateikt. Es gribētu vienkārši,- viņa novēcināja rokas gaisā,- bet es nevaru. To ir grūti pateikt.
-Labi, tad neko,- pateicu un piecēlos kājās. Dārta saķēra ciešāk manu roku un nosēdināja mani sev blakus,- Kas ir tāds, ko tu nevari man pateikt?
Dārta beidzot atlaida manu roku un uzlika rokas sev uz vēdera. Uzliku savu plaukstu virs viņējās un, cik vien jaudāju, pacietīgi gaidīju, kad viņa saņemsies. Pēdējo reizi, kad apmeklējām ārstu, Dārtas veselībai un mūsu gaidāmajam mazulim nekas nekaitēja. Viss bija lieliski. Kas tagad varēja atgadīties?
-Es nespēju iznēsāt bērnu, Edgar,- Dārta aizlauztā balsī sacīja,- Ja es turpināšu viņu iznēsāt, tas var beigties riskanti. Bojā iešu vai nu es, vai mūsu bērns,- viņa sāka raudāt un es apliku roku viņai ap pleciem,- Es esmu tik vāja, ka nevaru pat...
-Beidz, kuš, pagaidi,- centos viņu mierināt un vienlaikus mocījos pārdomās. Šaubos, ka kādam uz pasaules novēlētu iet cauri kam šādam. Uzzināt, ka bērns, ko gaidi, var nemaz nepiedzimt vai arī tas var būt drauds Dārtas dzīvībai. Kāpēc ar mani tas notiek, velns parāvis?
-Bet kad mēs bijām pie Smilgas,- es ierunājos, lai beidzot saņemtos kārtīgi izrunāt šo lietu,- Viņš teica, ka viss kārtībā. Ka mazulis esot vesels, ka viss kārtībā..
-Tas ir spontānā aborta dēļ,- Dārta teica, atspiedusies pret manu plecu.- Es cerēju, es tiešām cerēju, es viņu gaidīju. Joprojām gaidu.- viņai pamazām sākās histērijas lēkme un es viņu apskāvu ciešāk.
-Strīdi, vieni vienīgi strīdi un nepatikšanas,- Dārta raudot teica,- Kurš mani tā nolādējis?
-Beidz, nomierinies. Es esmu te.- iecēlu Dārtu sev klēpī un sāku viņu aijāt. Meitenes šņuksti pieklusa un viņa, pavisam noraudājusies un skumja paskatījās uz mani.
-Tu viņu tik ļoti gaidīji...- Dārta teica un uzlika plaukstas man uz vaigiem,- Un tagad...
-Beidz.. mēs tiksim ar to galā?-
-Kā gan?- viņa neticīgi vaicāja. – Linda jau piedāvājās... viņa bija ar mani..
-Ko?- es apstulbu.- Kas? Ko?
-Nu, mēs bijām ar Lindu pie ārsta. Tu biji aizņemts. Un viņa teica, ka viņa varot palīdzēt. Kompromiss, tā teikt.-
-Un ko gan viņa piedāvāja?- nicīgi vaicāju.
-Būt surogātmāte. Bet es negribu. Es gribu mūsu bērnu. Šo bērnu, tavu un manu bērnu. Bet.. es nezinu. Es nespēju..-
-Lieliski, un es tapšu par vaislas ēzeli?- niknumā noprasīju.
-Nē, bet mēs taču varam pamēģināt...Tas būtu tavs mazulis, Edgar. Daļa tevis. Šis..- viņa uzlika plaukstas uz vēdera,- Var nemaz nepiedzimt. Kas būs sāpīgāk? Es nezinu. Ko es runāju?
-Pagaidi mazliet,- pārcēlu viņu uz soliņa un izņēmu telefonu no kabatas, lai piezvanītu Danielam.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bralis-9/652664
Es ilgojos pēc komentāriem.
