http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bralis-6/651559
Visu ceļu līdz Francijai es nespēju rast mieru. Pa ausu galam brīžam dzirdēju, par ko diskutē Monta un Dārta, bet sarunas nebija tik vilinošas un saistošas, lai novērstos no realitātes. Linda man pamatīgi atspēlējās, tikai es nesapratu vienu, kāpēc? Kam tas bija vajadzīgs? Viņai bija Daniels, man vajadzēja atgūt Dārtu. Kur bija viņas labums? Biju tiktāl aizdomājies, ka nemanīju, ka jau ir satumsis un esam „iečekojušies” viesnīcā.
-Edgar, parunā ar mums,- Dārta mani bikstīja pie pleca, kamēr es stāvēju pie viesnīcas loga un lūkojos ārā pa logu, kur tālumā, starp mazām mirdzošām gaismiņām kā jāņtārpiņiem izcēlās Parīzes gods- Eifeļtornis. Abas sievietes sēdēja uz gultām un našķojās ar viesmīles atnestajiem augļiem un vīnu. Es turpretī niekojos ar kameru un centos uzņemt kaut vienu labu bildi, bet visas šķita tukšas.
Pie vainas nebija fotoaparāts. Es nespēju beigt lauzīt galvu par to, kāpēc Lindai tas bija vajadzīgs. Lai vienkārši atriebtos, viņa to nedarītu. Lai izpostītu manas attiecības? Lai mani pārmācītu? Paskatījos uz Dārtu, kura nu jau ar smaidu uz lūpām rādīja plānu Montai, kura ar aizrautību klausījās meitenes teiktajā.
Vismaz tas bija nokārtojies.
Beidzot manas acis piesaistīja dabas fenomens- virs eifeļtorņa paslēpies starp mākoņiem, kas kaut kādā veidā atgādināja plandošus svārkus, bija pilnmēness, neparasti spilgtā bronzas un zelta toņa sajaukumā. Kaut ko tādu es redzēju pirmo reizi.
-Dārtu, panāc šurp,- saņēmu meiteni aiz rokas un nosēdināju sev klēpī. Parādīju viņai uz mēnesi un noskūpstīju meitenes galvvidu.
-Izskatās kā nofotošopēts,- meitene apbrīnā sacīja un paskatījās uz Montu,- Monta, paskaties, kaut kas neredzēts,- viņa norādīja uz apaļo bumbu virs debesīm. Monta, tā vietā, lai paskatītos uz reālo dabas fenomenu, bez prasīšanas paņēma manu kameru un pārskatīja bildes.
-Edgar, neesi domājis aiziet no mazā biznesiņa un uzsākt kaut ko lielāku? Tavas bildes izskatās kā no žurnāla izkopētas. Tās ir burvīgas,- sieviete slavināja, kameras podziņai tikšķot. Nobolījos un apliku rokas ap Dārtas pleciem.
-Edgaram tepat labi, vai ne?- Dārta sabozusies vaicāja. tiesa, kādreiz tikai viņa bija iemesls, kāpēc es paliku mūsu uzņēmumā. Montas despotiskums varēja pamatīgi krist uz nerviem.
Dārta strauji pielēca kājās un gandrīz norāva mani no palodzes.
-Kas ir?- es nesapratu meitenes pēkšņo dedzību.
-Laižam izbaudīt Parīzes nakti, lūdzu..- viņa satvēra mani aiz rokas un izvilka ārā no numuriņa. Izgājām ielās, kur, kā filmās, skanēja mūzika un divi cilvēki varēja netraucēti baudīt vientulību. Tomēr man šķita, ka aiz tā slēpjas kas dziļāks.
-Es biju pie ginekologa..- Dārta čukstus iesāka sarunu un ieķērās man elkonī.- Ziņas nav labas...—viņa saknieba lūpas un novērsās. Pat tumsā es redzēju pār viņas vaigu ritam asaru.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bralis-8/652236
