local-stats-pixel fb-conv-api

Brālis 60

Esmu atpakaļ.emotion

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bralis-5/651117

Kad piegāju brālim klāt, saķēru Rasu aiz kakla siksnas un pavilku nost. Suns man uzrūca, bet ļāvās sevi aizvilt. Kā es varēju būt tik neapdomīgs? Tikko Rasu Daniels izveda pastaigā, vienmēr sunim kaut kas bija noticis. Danielam es viņu negribēju atļaut pat noglaudīt.

-Sunītis..- Daniels nomurmināja un centās noglaudīt suņa purnu, bet es dzīvnieku atrāvu nost no viņa. Daniels apmulsis skatījās uz suni, bet ne uz mani.

-Ko tu te dari bez aprūpētāja?- es dusmīgi prasīju un parāvu Rasu aiz siksnas, kura visiem spēkiem centās tikt pie Daniela,- Kur viņa ir?

-Dārta...aiziet...veikals...kafija..- Daniels teica un centās kaut ko žestikulēt. Strauji manī uzliesmoja dusmas. Dārta vēl aiz vien pavadīja laiku ar to nicību?

-Kur viņa ir?- skarbi vaicāju un, atbildi nesagaidījis, pamanīju Dārtu, kura nāca mūsu virzienā, turot rokās divas papīra glāzītes un viņai elkonī, tā kā labākā draudzene, ieķērusies, līdzi blakus gāja Linda.

Nu būs mēsli.

-Nu, sveika, mana mīla,- sarkastiski noteicu un pagājos abām meitenēm pretim. Rasa izrāvās no mana tvēriena un uzreiz skrēja pie Dārtas.

-Rasa, neapgāz mani, miers, lūdzu, - Dārta smejoties centās izvairīties no tā, ka suns viņai uzlektu virsū. Paņēmu krūzes no viņas un mūsu skatieni savijās. Dārta vienkārši skatījās man acīs klusēja, it kā viņa kaut ko meklētu.

-Sveika,- es beidzot pateicu un, aizmirsis visu apkārt, pieliecos pie suņa. Dārta noliecās man pretim un saņēma manu roku savējā.

-Linda man pateica, kā tu jūties,- draudzene klusi paskaidroja,- Es nezināju, ka tā ir, Edgar. Es nezināju, ka tevi tas...aizskars.-

-Tiešām? Nu gan brīnumi,-

-Beidz smieties, es cenšos tev atvainoties,- Dārta teica un mēs abi piecēlāmies kājās. Pāri Dārtas plecam redzēju, kā Linda aiziet pie Daniela.—Paklau, kāpēc mums viss sarežģījās?- mana meitene mani apķēra.- Mēs taču taisījāmies dzīvot kopā. Būt kopā.- viņa ieskatījās man acīs,- Es tevi mīlu, tu idiot. Es tevi ne pret ko uz pasaules nemainītu. Un, ja tu negribi, lai palīdzu tavam brālim...lai iet.- viņa paraustīja plecus un klusi pasmējās,- Atminos, ome reiz teica, ka sāpinām tos, kurus mīlam...

-Muļķīte mana,- noglāstīju viņas seju,- Tu esi mana visstulbākā, bet visfacionējošākā meitene uz visas pasaules.

-Tava?-

-Mana, mana,- saķēru viņu aiz rokas un devāmies Daniela un Lindas virzienā. Abi glaudīja suni un šķita sarunājamies bez vārdiem. Kaut kā tas man atgādināja mammas un tēta attiecības. Lindas acīs bija manāms tāds...mirdzums... kad viņa skatījās uz manu brāli.

-Labi, mēs nu iesim,- Linda teica, mūs uzlūkojusi,- Ā, Edgar,- viņa pienāca man blakus un apskāva mani, lai iečukstētu ausī.

-Kāda ir sajūta, kad ar tevi izspēlē to pašu, ko tu izspēlēji ar mani?- viņa čukstus pavaicāja un piemiedza man ar aci. It kā nekas nebūtu noticis, viņa pagriezās un ar Danielu pie rokas aizgāja prom.

Ko tad tas nozīmēja?

-Edgar, ko viņa teica?- Dārta bažīgi vaicāja.

-Lai izsargājamies,- smejoties teicu, bet iekšēji mocījos pretrunās. Es vakar neko neatceros. Attapos gultā. Viņas sacītais... mēs nedzērām daudz..

-Es uz brītiņu iziešu, aiziešu pēc kaut kā garšīga..- es teicu un izgāju pa durvīm.

-Droši, mēs ar Rasu pagaidīsim,- Linda līksmi iesaucās. Kad atgriezos, viņa bija pielējusi abas glāzes pilnas. Viņai bija laiks.

Velns. Linda mani sazāļoja tāpat, kā to savulaik es sazāļoju viņu. Dots devējam atdodas..

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bralis-7/651684

221 1 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000