Bloodline #113

Pēc smagās sarunas, es devos mājup. Jau otro, vai pat trešo dienu es jutos absolūti izsmelta. Par laimi, mana ģimene bija aizbraukusi, un mājas bija visas manā rīcībā. Šķiet, viss sāka pamazām nokārtoties. Novilku apavus, ko nekārtīgi atstutēju pret sienu, un devos uz viesistabu, kur mūzikas centrā ieslēdzu Beyonce mūzikas disku, ko klausījos brīžos, kad jutos ne kā es pati, un atgāzos dīvānā.

Tik ļoti, ka esi gatava kļūt par viņa rēgu?

Indra bija ar mieru man palīdzēt. Vai viss varēja izkārtoties vēl labāk? Es pasmaidīju spilvenā. Man bija kāds sabiedrotais, kas mani saprata, un pāris stundu laikā bija man kļuvis par tuvāku cilvēku tēvam, kā mans bioloģiskais tēvs. Indra bija mans draugs. Mans sabiedrotais. Kā glābiņš negaisa laikā.

Izvilku telefonu no kabatas un atradusi Indras numuru, piespiedu zaļo klausulīti.

***

Ballītes mūzika bija dzirdama jau pa gabalu, un mēs to dzirdējām mašīnā, pa atvērtajiem logiem. Indra pagrieza mašīnu uz kādas villas piebraucamo ceļu, kur bija ļoti daudz cilvēku. Daži smēķēja, daži dzēra, citi sarunājās, citi dejoja, kā jau ballītēs. Piepeši mans izskats nešķita gana labs.

-Ejam,- Indra sausi noteica, un izlēca no mašīnas. Saņēmu dūšu rokās, izkāpu no mašīnas un ieliku rokas džempera kabatās. Kokainiem soļiem es steberēju blakus Indram, nespēdama ar acīm un prātu uztvert visu, kas notika apkārt.

Māja bija milzīga. Lielāka, kā citas mājas mūsu ciemā. Kokos un krūmos, kas ierāmēja piebraucamo ceļu, bija samestas ziemassvētku lampiņu virtenes, kas izstaroja ļoti romantisku gaismu. Tālāk, kur akmeņainā taciņa beidzās, pa kreisi atradās milzīgs baseins, ar piepūšamām rotaļlietām, kas bija lielākas par mani. Gar to stiepās rinda pludmales krēslu, kas nu tika izmantoti tāpēc, lai balstītu gulošus ķermeņus, novārgušus no alkohola.

Indra apmeta man roku ap pleciem, un beidzot pasmaidīja. Sasodīts. Indra prot SMAIDĪT?- Kura ir tava mīļākā dziesma?- Indra pārkliedza pūli. Es samulsu,- Pateikšu dīdžejam, lai uzliek, atslābinies, jaunā,- Indra jautrā balsī sacīja un palaida mani vaļā, pieiedams pie kāda pulciņa, ar ko lustīgi sasveicinājās.

Es apliku rokas sev apkārt un centos piesiet acis vietai, kur varētu apsēsties, taču tādas nekur nebija. Prieks par ballīti kā veidu nosvinēt, vairs nešķita tik lieliska. Es nebiju sociāla persona. Nemaz nevēlējos tāda būt, bet kaut kur dziļumos es apzinājos, ka man vajadzētu pārkāpt sev pāri, un sākt runāties, lai mani pieņemtu. Es vienkārši nezināju, kā sākt.

-Še,- kāda meitene grīļīgi pielāčoja man blakus, pasniegdama man persika toņa māla glāzīti. Divreiz viegli paklapējusi man pa muguru, meitene aizlīgoja tālāk, teju deju solī. Vienubrīd apdomājos, vai viņai sekot, taču tad pārdomāju. “Neesi gļēvule”, es pie sevis nodomāju, un, atmetusi galvu, ļāvu šķidrumam ieplūst rīklē.

Sajutos mazliet drošāk, un devos baseina virzienā, kad pamanīju Indru. Viņš turēja rokās divas glāzes, no kurām vienu pasniedza man,- Kur tu pazudi?- Indra vaicāja,- Izklaidējies?

-Nezinu, ar ko sākt,- kautrīgi atbildēju un paņēmu glāzi no viņa,- Paldies.

-Mans padoms tev ir,- Indra nopietni uz mani palūkojās,- Beidz domāt.

-Beigt domāt,- es nomēdījos un padzēros malciņu, kas šķita pārāk skābs un negaršoja pareizi.- Fuj, kas tas ir?

-Vienkārši izdzer,- Indra iedrošināja,- Un tad dosimies izklaidēties pēc pilnas programmas!

-Par ko ir runa?- es apjuku,- Indra, kas ir šis dzēriens? Vai tas ir sazāļots?

Indra pasmaidīja un apmeta man roku ap pleciem,- Beidz domāt.- viņš atteica un piepalīdzēja man iedzert malku dzēriena, vienu pēc otra. Pēc tam mēs devāmies pie baseina bariņa, kur, izrādās, bija ļoti jauki un jautri jaunieši. Viss šķita kā pa mākoni, un es pamazām sajutos miegaina. Varbūt es biju saaukstējusies?

-Tagad sāksies jautrība,- es dzirdēju Indru sakām, un atbalstījos pret drauga plecu.- Dārgie draugi, iepazīstieties, mūsu jaunais biedrs, Mikaela.

-Indra,- sievietes balss sacīja. Es atvēru acis, un, nezinu kāpēc, viss šķita izplūdis. Krāsas, ko redzēju, nebija pareizas, tās drīzāk bija krāsas kā eļļa izplūdusi ūdenī. Viss šķita palēnināts. Viss šķita nepareizi. Mani pārņēma panika un es pieķēros Indras rokai,- Tu taču negrasies viņu tādā stadijā pārbaudīt, ne?

-Viņa par daudz domā,- Indra vieglprātīgi attrauca,- Un mums būs izklaidējoši paskatīties, cik ļoti viņa grib būt viena no mums,-

-Viņa vēl ir jauna, Indra,- sieviete sacīja un es jutu vēl vienu roku uz savas,- Mikaela, vai tev ir slikti?

-Nē, nē,- Indra ierunājās manā vietā. Mana galva atkārās pāri krēsla malai, uz kura sēdēju,- Mikaelai ir labi, vai ne saulīt?

-M...- es nespēju pateikt. Bars man blakus iesmējās un es ieķēros Indras rokā. Viss aizvien šķita nepareizs un baiss. Man sāka drebēt kājas.- Indra..

-Ir laiks,- Indra vien izsaucās, un pielēca kājās, satvēris mani aiz rokām,- Braucam uz klinti, dzirdēju, ka ūdens esot silts,- 

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bloodline-12/862326