Bloodline #103

-Nu neesi taču tāda mīkstčaule,- Indra sacīja un uzlika savu plaukstu virs manas. Droši vien bija pagājušas jau minūtes desmit, kopš es nespēju saņemties izdarīt to, ko viņš lūdza. Taisnību sakot, man tiešām bija bail. Bet Indras vārdos bija daudz taisnības, man vajadzēja atlaist vaļā visu, kas mani mocīja.

Šoreiz, dziļi ievilku elpu, un pieliku telefonu pie auss. Sirds sitās paralēli katram savienojošam pīkstienam, un man dūša saskrēja papēžos. Kad dzirdēju, ka otrā galā, kāds paceļ, sajutu kamolu kaklā, un intuitīvi liku mutei darboties pirms smadzenēm,- Pati tu kuce,- es nospļāvu un   jau grasījos nomest klausuli, kad Indras roka aptvēra manu plaukstas locītavu. Viņa stingrais skatiens vēstīja par dusmām.

-Neatkāpies,- viņš mēmi sacīja. Es atguvos no īsā apjukuma un ieklausījos, ko Tesa saka klausulē.

-Kā tu uzdrošinies ko tādu teikt,- sieviete rupji cirta klausulē,- Tu pazudināji manu dēliņu, un visu laiku spēlējies ar viņu.. Tev nepietika ar to, ka atņēmi man..

-Es neko neatņēmu,- es aizstāvējos, valdot asaras acīs,- Tas bija nelaimes gadījums,- es iekliedzos. Indra mani apskāva no mugurpuses, tik stipri, ka man bija grūti elpot,- Ir gļēvi vainot mani tajā!

-Ja nebūtu tevis, Vess nebūtu noslīcis,- Tesa indīgi atcirta,- Es negribu tevi redzēt Daniela tuvumā. Aizmirsti, ka apvīsi ap pirkstu manu dēlu, skaidrs?

-Viņiem pat nav viena tēva, tu padauza,- es ļāvu dusmām runāt.- Un nedomā mani par tādu saukt, jo labi zini, ka tavi dēli mani mīlēja vairāk par tevi.

-Kuce,- Tesa noteica un atvienoja sarunu. Indra mani atlaida un vienkārši uzlika roku man uz pleca. Triumfa sajūta no viņa staroja kā radiācija.

-Tu uzvarēji,- Indra sacīja. Es palūkojos uz pašapmierināto vīrieti. Manī kaut kur vārījās žults, taču es neko nespēju pateikt. Es negribēju sastrīdēties ar Tesu, kur nu vēl likt viņai ciest par vārdiem, ko es nedrīkstēju teikt. No otras puses, viņai nebija tiesību mani norakt.- Es domāju, ka tagad vajag vēl ko.-

-Ko tad?- es nogurušā balsī vaicāju. Indra pasita man pa plecu.- Nu ko vēl?

-Tici man, tev patiks,- Indra sacīja un uzlicis roku man uz muguras, veda mani laukā no zāles.

***

Man drebēja viss ķermenis. Ceļi kļuva ļengani, un es turējos vien tāpēc, ka Indra bija uzlicis rokas man uz pleciem, un veda arvien dziļāk kapsētā. Es ļāvu sev raudāt, un aizvēru acis, nevēloties redzēt simtiem kapakmeņus, starp kuriem nu bija mana vissvarīgākā cilvēka vārds.

-Te tas ir,- Indra sacīja un mani atlaida. Es satvēru ciešāk ziedus sev rokās, un ļāvu asaru pilnam šņukstam izlauzties pāri lūpām. Sajutu, ko slapjui un cietu pret ceļiem, kad atskārtu, ka esmu notupusies. Pasaule savijās vienā tunelī, un viss, ko es redzēju, bija viņa vārds uz marmora plāksnes, kopā ar dzimšanas datumu un miršanas datumu.

-Piedod.- man izlauzās pāri lūpām. Pastiepu rokas, kas nu bija kļuvušas ledaini aukstas, un noliku ziedus kaudzē, kura aizvien bija ziedpilna. Reti kurš zieds bija apvītis.- Piedod, ka tevi neizglābu..- es iepīkstējos un nolaidu galvu. Jutu, ka Indra notupjas man blakus, un jau atkal uzliek roku man uz pleca.

-Tu saproti, kāpēc es tevi atvedu šurp?-

Es nošņaukājos,- Lai es saprastu un atcerētos iemeslu, kāpēc es to visu sāku?-

-Nē,- Indra saprotoši sacīja un ar plaukstu paberzēja man plecu,- Es tevi atvedu šurp, lai tu viņu atlaistu.

-At..- es nespēju pateikt to vārdu. Noliegumā papurināju galvu,- Nekad.

-Ko tu saki?-

-Es viņu nekad neatlaidīšu,- es paglūnēju uz vīrieti, sajūtot jaunu spēka vilni sevī. Tas bija kaut kas starp naidu, dusmām un sakāves sajūtu. Taču tā liesma, kas mani plosīja no iekšpuses, bija nepierasti patīkama.- Es viņu mīlu aizvien, un turpināšu, līdz pēdējam sirdspukstam, skaidrs?

Indra ko gribēja sacīt, bet tomēr neko neteica. Es atkal palūkojos uz kapakmeni, kad manā acu priekšā nozibnīja aina no Vesa bērēm. Viņa bālais, nedzīvais ķermenis zārkā, ko apraudāja viņa ģimene un draugi. Viņa zilās lūpas un sakrustotās rokas uz krūtīm.

-Ejam,- Indra mudināja. Viņš man palīdzēja piecelties, un tad negaidot, gandrīz apskāva. Nu, ja par apskāvienu var uztvert satveršanu aiz delmiem un pagriešanu aiz sevis,- Saki man, Mikaela,

-Ko?-

-Vai tu esi gatava uz visu, lai viņu saglabātu?-

-Par ko tu runā?-

-Vienkārši atbildi,-

-Visu.- nedomājot teicu, un samirkšķināju acis,- Bet, kāds tam sakars?

-Tik ļoti, ka esi gatava kļūt par viņa rēgu?- Indra nopietni vaicāja,- Vai esi gatava dzīvot viņa dzīvi?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bloodline-11/862134