http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bloodline-11/862134
Bloodline #120
Grīļīgā meitene knapi spēja nostāvēt, ja ne vien divi Indras rokas puiši nepalīdzētu viņu dabūt laukā no mašīnas. Pats pasākuma iniciators apmierināti vēroja savu veikumu no malas. Būdams bezsirdis un monstrs pēc dabas, kā pats uzskatīja, jutās ļoti apmierināts par to, kādā stāvoklī jaunā meitene bija.
Puiši viņu nostatīja uz kājām, taču tas nešķita droši, tāpēc Indra pasniedza savai meitenei pudeli, ko turēja rokās, un piegāja pie meitenes, paņemdams viņas roku pāri savam plecam, lai noturētu svaru. Mikaelas galva gandrīz nedzīvi pārkārās pāri viņas kreisajam plecam. Viņa ļodzījās vēl trakāk par veciem dēļiem senās mājās. Indra bija pārliecināts, ka ar devu nepārspīlēja. Droši vien tas bija vienkārši veids, kā viņas ķermenis uz to reaģēja.
Indra sevi uzskatīja par varoni, un tas vīrietim lika justies vairāk kā labi. Ja ne viņa meitene, kura meta uz vīrieti apvainojušos glūnus, viņš svinētu savu ģenialitāti. Indra gan nebija no cilvēkiem, kuri sevi teju skūpstīja spogulī. Taču, sev pasist pa plecu viņš arī neatturējās.
-Khm,- Indra uzrunāja klātesošos, kuri nekavējoties pievērsās barvedim. Tas bija viņa vilku bars. Viens vārds, un viņi bija gatavi Indras dēļ tiltus dedzināt un pasauli demolēt. Viņš šiem pamestajiem bērniem, siržu salauztajiem pusaudžiem, un atstumtajiem pieaugušajiem, bija parādījis jaunu veidu kā dzīvot.- Mums te ir maza problēma,- Indra komiski sašūpojās uz sānu, liekot Mikaelas ķermenim gandrīz nokrist, taču to laikus uzķēra,- Šķiet, ka kaut kas šai nogājis greizi, un tā vietā, lai būtu jautra, viņa ir lupata.
-Pārmetam pāri klints malai,- Trojs ierosināja. Daži atzinīgi ieūjinājās,- Mums nevajag nevienu!
-Varbūt pārmest tevi pāri malai?- Indras draudzene Gabija īgni pavaicāja. Gabija bija sakrustojusi rokas pāri krūtīm, un izskatījās gaužām ne savā ādā.- Indra, es vedīšu to meiteni mājās, vienā Trojam gan es piekritīšu, viņai te nav jābūt,-
Indra sakoda zobus. Alkohols iztvaikoja aizkaitinājumā,- Es šeit dodu pavēles,-
-Bet viņai pat nav divesmit gadu,- Gabija pacēla balsi,- Viņa ir tikai cilvēks. Viņa nav viena no mums.
-Aizveries,- Indra zaudēja pacietību un pacēla roku. Gabijas acīs bija redzamas sāpes, taču viņa palika savā vietā. Ne reizi vien viņi ar Indru bija strīdējušies. Reizēm, Indrasprāt, Gabija vienkārši nezināja savu vietu.
Mikaelas ķermenis saļima viņam pret sānu,- Mikaela, vai tu ļoti gribi būt ar mums?- Viņš cukursaldā balsī nodūdoja. Apmulsusī meitene izdvesa kādu neizteiksmīgu troksni, kas varēja būt piekrišana un noraidījums, taču tas Indram neko nenozīmēja. Tomēr visas acis bija uz viņu, atlika vien rīkoties.
Viņš nolika meiteni status, un, iekams palaist viņu vaļā, pārliecinājās, ka viņa turas kājās. Viņas skatiens vairs nebija tik miglains, un, šķiet, pat viņas kakla muskuļi bija atguvušies, jo meitene spēja kontrolēt savu galvu pati. Daži no sanākušajiem nosmīkņāja, citi sačukstējās, bija skaidrs, ka pārējiem šī bija izrāde, un viņi negaidīja redzēt no Mikaelas to, ko vīrietis bija redzējis pats.
Viņas motivācija saglabāt viņas mirušā labākā drauga piemiņu. Veids, kā meitenes ķermenis kustējās, kad viņa bija dzimusi ar klinšu kāpēja muskuļiem, bet neprata tos izmantot, jo bija kontrolfrīks, kura nespēja likt smadzenēm aizvērties. Viņā bija tik daudz dzīvesspēka, ka Indra jutās savādi fascinēts ar šo meiteni, kas viņam bija kā skolniece. Ja pārējie bija viņa draugi un paziņas, tad Mikaela bija viņam kā meita. Un pēc savas tumšās pagātnes, Indru pat tas iepriecināja. Bija jauki par kādu rūpēties.
-Kur es esmu?- Mikaela ievaicājās un ar pirkstiem izbrauca cauri matiem- Kas notiek?
-Ūdens ir silts,- Indra aicinoši sacīja un viegli pagrieza meiteni ar muguru pret ainu, kas pavērās priekšā. Kāds aizmugurē centās apslāpēt smieklus, kas Indru būtu aizkaitinājis. Bet viņš bija pārliecināts par Mikaelas spējām. Un viņai būtu jāienāk viņa ģimenē, parādot visiem to vietas.
-Ūdens.. silts..- meitene atkārtoja un saberzēja acis,- Bet.. ko.- Indra viņu viegli stūma uz priekšu, arvien tuvāk klints malai,- Indra, kas notiek, kur mēs esam?
Nu viņi bija pašā klints malā. Lejup stiepās milzīgs augstums, no kura vien reiba galva. Bet Mika bija tik apstulbusi, ka šķiet to pat nesaprata. Un tad Indram galvā iešāvās doma, kas vieglā veidā piespiestu Mikaelu izdarīt visu, ko viņš vēlējās.
-Indra, auksti..- meitenes žoklis noklabēja,- Es gribu mājās..
-Šovakar tu mājās nebrauksi,- Indra sacīja un atkal uzlika roku uz meitenes kalsnajiem pleciem,- Šeit es satiku tavu draugu Vesu,- Indra samelojās. Mikas narkotiku iespaidā esošās acis pavērsās viņa virzienā,- Šādi viņš tika uzņemts.. Tagad ir tava kārta.
-Vess noleca?- Viņa neticīgi vaicāja,- No šejienes? Viņš tomēr tevi.. es nesaprotu..
-Vienkārši nolec, tad zināsim, ka tu tiešām gribi būt ar mums,- Indra sāka zaudēt pacietību. Mikaela dziļi ieelpoja, uzmeta vienu skatienu un paspēra soli uz priekšu. Kad Indram šķita, ka viņa atkāpsies, meitene ieskrējās, un, īsu brīdi atrāvusies no zemes, pazuda aiz skatiena. Indram atkārās žoklis, un viņš juta draugus sev apkārt saskrienam, kuri bija tikpat izbrīnīti kā viņš.
-Vai viņa iznira?-
-Tur taču ir akmeņi,-
-Viņa neiznirs, ar viņu ir cauri,-
-Aizverieties, dzīvnieki,- Gabija paspraucās visiem garām, un novilka kreklu,- Ja viņa būs savainota, jūs arī sēdēsiet aiz restēm,- viņa pagrūda Indru malā, un, izstiepusi rokas uz priekšu, ar galvu metās meitenei pakaļ, pazusdama tumšajā ūdenī.