http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bloodline-8/861609
Bloodline #91
Šķiet, ka mani bija sākusi vajāt neveiksmju līkne. Četrdesmit astoņu stundu laikā, mana dzīve bija sagriezusies kājām gaisā. Vien turējos pie vienas domas- sev biju tikai es, un mans mērķis. Pārējais viss, kas notiek, labs vai slikts, ir tikai šķēršļi tam, ko es vēlos. Es nedrīkstēju atkāpties un būt vāja.
Tieši tāpēc, kā rēgs, es nekavējoties savācu savas mantas skolā, un devos prom, taisnā ceļā uz sporta zāli, vēloties pozitīvā veidā izlādēt visas sakrājušās emocijas. Izvairoties no kādreizējiem draugiem, es ierāvu galvu kapucē un centos neskatīties apkārt, lai gan jutu dedzinošus skatienus mugurpusē.
Nu vairs atpakaļ ceļa nav.
**
-Tev uz zāli vajadzētu nākt biežāk,- Indra, viegli pietupies man blakus sacīja, kad kārtējo reizi pumpējos.- Tavi muskuļi ir par mīkstu, lai rāptos augstās vietās,-
-Es neesmu profesionāle,- es noņurdēju un nosēdos sēdus,- Man vajag laiku!
-Nē,- Indra pavīpsnāja,- Tev vajag pieredzi. Pašlaik galvenais nav tavs ķermeņa spēks.- vīrietis pieslējās un pastiepa manā virzienā roku, ko es spēcīgi satvēru, un uzrāvu sevi augšā,- Vai tavs prāts ir gatavs?
-Ir,- bez liekas domāšanas atteicu. Indra mazliet pielieca galvu, bet neko neteica.- Hm.
Viņš atkal neko neteica. Man nudien sāka šķist, ka no šī vīrieša jelko izdibināt ir faktiski neiespējami. Viņš vai nu atbildēja uz jebko, viņu tēmētu, ar pokera spēlmaņa seju, vai ar kādu neko neizsakošu skaņu vai troksni. Indra bija klusie, dziļie ūdeņi, kas bija absolūts pretstats man, un mani kaitināja.
Šoreiz nolēmu veikt pietupienus. Indra atspiedās pret sienu man blakus, un mani vēroja kā ērglis, kas nopētījis medījumu.- Tu neapzinies, ko tu dari, vai ne?- vīrietis vaicāja, atkal ar to viltīgo smīnu sejā.
Es neko neteicu, vien turpināju iesākto, un koncentrējos uz miera saglabāšanu prātā.
-Tu esi pārāk saspringta,- vīrietis turpināja komentēt. Šoreiz es apstājos, un pievērsos viņam.- Tu tagad savā nervozitātes uzplūdā centies tvert pie katra salmiņa, kas tev sniegtu iespēju sasniegt atlēta formu, bet, patiesībai acīs skatoties, tu esi maza meitenīte, kura nesaprot laika konceptu,-
Šoreiz es nenovaldīju mēli,- Ko tu man piekasies? Pats neesi labāks,- nomurmināju un devos uz ģērbtuvēm,- Tu mani pazīsti knapi divas dienas,-
-Un tomēr,- Indra aizstāvējās,- Tu esi kā nolasāma grāmata. Tu nemāki izmantot dusmas, lai sevi motivētu,-
-Kā tad,- es salūzu, un dusmās pagriezos pret viņu. Dusmu liesmas laizīja manas rokas, un es savilku pirkstus dūrē,- Tu neko par to visu nezini, tu nezini, kā ir zaudēt savu labāko draugu, kā ir saņemt ziņu no viņa mātes, ka esi kuce, bez paskaidrojumiem, klausīties no mātes un bijušā, ka esi nenormāla, un nesaņemt nekādu atbalstu ne no viena, izņemot svešinieku, kuram ļāvi tikt sev klāt..- nu jau manu balsi smacēja asaras un es aizgriezu seju prom.- Es vienkārši esmu nogurusi, man vajag laiku.
-Beidz meklēt attaisnojumus, tad tev varbūt kas izdosies,- Indra uzlika roku man uz pleca. Es pacēlu galvu, lai paskatītos uz vīrieti man blakus, kura smaids šoreiz bija.. mierinošs.- Es domāju, ka tev vajag ballīti.- Viņš ierosināja,- Jā, ballīte būtu laba ideja. Turklāt, tu sapazītos ar mums visiem pārējiem,-
-Un ja nu viņi mani nepieņems?-
-Nu, ja tu tā domā,- Indra noņēma roku man no pleca,- Tad tā tas arī būs.- viņš sacīja.- Gļēvule.
-Ko, lūdzu?-
-Gļēvule,- Indra apsaukāja,- Mīkstmiese. Zaķpastala. Mazule.
-Izbeidz tā teikt!- es iesaucos, gatava viņam uzbrukt,- Es tāda neesmu!
-Neesi? Tad pierādi.- Indra izaicināja, ar ļaunu vīpsnu sejā,- Kur ir tavs telefons?
-Ģērbtuvē, kāds tam tagad sakars?-
-Ja reiz tu neesi gļēva, tad tu varēsi piezvanīt tiem, kuri tev dara pāri, un pielikt tos pie vietas, vai ne?-
-Es.. emm.. es, nu..-
-Tad esam vienojošies,- Indra triumfējoši atbildēja,- Kolīdz tu saģērbsies, gribu redzēt, ka tu piezvani tai Vesa mātei un visiem citiem, un parādi, kas tu esi.