Black roses (2)3

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-1/789119

Atlika man tikai pateikt, ka bērnu namā visiem vienmēr palīdzēju, kad Lusinda un Elizabete sāka mani izmantot. Tas no sākuma bija pat nepamanāmi. Vispirms viņas mani jauki uzrunāja un palūdza iznest atkritumus vai nomazgāt traukus, jo pašas kaut kur steidzoties, bet tad pieklājības frāzes pazuda un katrs lūgums bija kā pavēle, kurai pakļāvos kā tāda muļķīte. Man nebija grūti pagatavot ēst, izslaucīt māju vai mazgāt veļu, bet es labi apzinājos, ka tas nav mans pienākums, ka man ta nav jādara katru dienu, katru brīvu brīdi.

Mans pacietības mērs bija zudis, kad jau atkal Lusinda ielāčoja manā istabā ar kārtējo ‘’lūgumu’’,-Amand, mazais Rufus ir nokārtojies, aiziej iztīri kastīti!-

-Lūsij, jums kauna vispār vairs nav?-es pielecu kājās un piegāju meitenei tuvāk,-Tas nav mans trusis, man nav jāvāc viņa fekālījas, kad viņš piepilda kasti! Man nav visu laiku jāmazgā trauki un jādara viss jūsu abu vietā. Es neesmu kalpone! Nevajag izmantot to, ka esmu pieradusi citiem palīdzēt!-mana balss kļuva aizvien skaļāka un skaļāka. Es visa vārījos vienās dusmās par to, ka ir tik bezkaunīgi cilvēki, kuri neredz robežu. Es zināju, ka ir cilvēki, kuri varētu izmantot manu dāsnumu un izpalīdzību, bet nekad nebiju domājusi, ka tas būs tik grandiozā pakāpē kā šī,-Neprasi man neko!-stingri noteicu,-Un tu arī! Neko!-uzlūkojot Betu, sacīju.

-Man ir arī jāatrod darbs, kuru es nevaru sākt meklēt, kad izkalpiniet mani! Kalpiniet vien viena otru!-sacīju un novērsu skatienu.

Man vairs nebija velmes uzturēties šajā dzīvoklī, tāpēc skapī atradu savas kedas un džemperi un devos ārā. Jau iepriekš manī bija sajūta, ka ir jāizvēdina galvu, bet tam nebija laika, jo šo nedēļu visu darīju savu kaimiņieņu vietā.

Es izgāju mājas pagalmā un uzreiz ieelpoju svaigo gaisu, kas burtiski uz reiz izgaiņāja visas sliktās domas no prāta. Manas kājas veda mani uz priekšu, tālāk pa pilsētas ielām, gar vecām ēkām, pāri ielām, vērojot to, cik gan skaista ir daba, kā koku lapas jau ir pilnībā izaugušas, kā pienenes rotā zāli, kā pīles peld tur pat esošajā upītē, kā cilvēki man iet garām un kāds arī uzsmaida. Kā mazi bērni spēlējās bērnu laukumiņos, kā viņi spēlē sasaldētos vai ķerenes, kā smiekli izplatās visur. Tas viss lika smaidīt arī man.

Diena bija skaista. Spīdēja spoža saule, nebija neviena mākoņa, debesis bija tik koši zilas, cik vien tās spēja būt. Vēju knapi varēja just, likās, ka tā nemaz nav.

Es gāju pāri tiltam, kad otrā pusē ieraudzīju vecu vīru, kurš nespēja pacelt savu kruķi. Ātri pārsoļoji pāri tiltam pie vīra un uzrunāju viņu,-Jums palīdzēt?-negaidot sirmgalvja atbildi, es pacēlu kruķi un pasniedzu to viņam,-Ļaujiet, es jums palīdzēšu apsēsties uz soliņa!-

-Vai, meitēn, nevajag pūlēties, gan es pats tikšu!-viņš raupjā balsī sacīja un vārgi man uzsmaidīja.

-Nemuļķojieties, es jums palīdzēšu!-to sacījusi, es viegli pasmaidīju un saņēmu vīru aiz rokas, un vedu apsēsties uz soliņa.

-Nu re!-klusi iesaucos, kad bijām abi apsēdušies,- Kāpēc jūs viens pats dodaties pastaigās? Jums jābūt kādam pavadonim, jo varat pāragri nogurt!-

-Ak, meitēn, es jau gāju tikai uz savu tējnīcu pārbaudīt, vai tur viss kārtībā. Tas arī nemaz nav tālu. Agrāk to darīja mans dēls, bet tagad jau viņš ir pievērsies savam biznesam un mana tējnīca vairs neinteresē!-viņš klusi iesmējās un uzlokoja mani ar savām lielajām, zilajām, nogurušajām acīm.

-Kaut varētu jums palīdzēt un katru dienu pārbaudīt, vai nekas nav nogājis greizi, bet man pašai ir jāmeklē darbs,-ātri nobēru un iesmējos. Tas nu noteikti nebija jāsaka kādam garāmgājējam, ka meklēju darbu.

-Nāc strādā pie manis! Man tieši ir vajadzīga kāda jauka, saprātīga meitene, kura būs laipna pret klientiem un mācēs ieliet krūzēs tēju un pasniegt kūciņu,-

-Jūs to nopietni?-mana balss viegli drebēja. Vai tiešām pasaule aiz bērnunama žoga bija vēl ar saules stariem, kas izgaismo ceļu nākotnē? Ja šis vīrs man piedāvās darbu, man nebūs jāatvadās no saviem iekrājumiem, bet gan ar algu būs jāapmaksā viss vajadzīgais un paliks vēl pāri naudiņa.

-Protams! Kāpēc, lai tas nebūtu nopietni? Nāc, es tev parādīšu tavu jauno darba vietu,-vecais vīrs mani sauca un piecēlās kājās,-Starp citu, sauc mani par Antonu, ne par kungu vai vecīti,-viņš iesmējās un atsāka gājienu pāri tiltam.

-Bet vai tad jums nav jau darbiniece?-attopoties vaicāju.

-Ir, bet viņa jau sen vēlējās aiziet, bet es lūdzu, lai paliek līdz brīdim, kad atrodu tevi,-

Visu ceļu līdz tējnīcai viņš stāstīja par noteikumiem, kas tur jāievēro – cikos jābūt darbā, kāds apģērbs ir pieļaujams darba vietā, kā apieties ar nelabvēlīgiem klientiem, kā rīkoties tad, kad tējnīca ir pilna ar cilvēkiem un nav kur apsēdināt tējas mīļus. Visu ceļu es uzmanīgi klausījos runātājā un ik pa brīdim uzsmaidīju un piekrītoši pamāju ar galvu, lai pierādītu, ka patiešām klausos. Es nevēlējos pārtraukt Antonu vai uzdot kādu jautājumu, jo uz katru atbildi, kas bija manā galvā, viņš atbildēja pirms spēju pat iedomāties, ka tas būtu jāpajautā.

Jau no liela attāluma es ieraudzīju koka celtni, kura bija papildināta ar lieliem stikla logiem visās mājas pusēs. Ēkai bija divi stāvi, bet tā tik un tā nebija diži liela, gluži kā tējnīca, par kuru stāsta princešu grāmatās.

Mēs iegājām iekšā. Mani pārsteidza tas, ko redzēju. Viss bija moderni iekārtots – koši, mazi dīvāniņi gar sienām, mazi, apaļi galdiņi starp katru otro dīvāniņu, lielas lustras, kuras bija ļoti zemas. Sienas bija apstrādāti koka dēļi, kuri salikti cieši viens otram blakus. Pretī ieejai atradās kase, virs kuras uz sienas bija pakarināta liela tāfele, kur ar krāsainiem krītiņiem, glītiem burtiem bija uzrakstīts piedāvājums.

Tur es jutos kā mājās.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-3/789273