Black roses (1)5

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses/786558

Viens elpas vilciens. Otrs elpas vilciens. Man bija jāsaņem drosme un jāpārkāpj pāri slieksnim.

Viens elpas vilciens. Otrs elpas vilciens. Es speru nedrošu soli pāri slieksnim un nonācu savās jaunajās mājās. Tas bija trīsistabu dzīvoklītis, otrajā stāvā, pilsētas centrā, kuru dalīšu vēl ar divām meitenēm. Tas, es ceru, man nesagādās grūtības, jo visu dzīvi esmu ar citiem dalījusies visā. Problēma var rasties jaunajos kaimiņos.

-Sveika!-mani sveicināja kāda meitene. Viņa staroja kā maija saulīte, kas mani nedaudz pārsteidza.

-Sveika!-atsaucu sveicienam un pieraduma pēc arī pasmaidīju.

-Nāc, es tev ierādīšu tavu istabu,-meitene sacīja un ar roku norādīja virzienu, kurp man doties. Tas bija pa kreisi no gaiteņa, kurā atrados. Mēs iegājām kādā košā istabā, kur uz tapetēm bija melnu rožu zīmējumi, kas likās tik neparasti, jo vienīgais, kas rotāja sienas bērnunamā, bija vecais skapis, kuram jau durvis lūza ārā, kad tās atvēra. Gulta bija tik plaša, ka tajā varēja iegulties vismaz trīs cilvēki. Pie sienas bija liels, balts skapis, bet blakus tam melns galds. Tikai tad es sapratu, ka viss ir melnbalts.

-Vai istaba apmierina?-meitene pēc brīža ievaicājās.

-Tā ir lieliska!-

-Mēs pēc pusstundas uzklāsim svētku galdu par godu tev, iepazīsimies,-viņa vēlreiz pasmaidīja un izgāja no istabas.

Kad noliku somu uz gultas malas, es vēlreiz aplūkoju savu istabu. Man vienmēr bija patikusi doma par to, ka reiz man būs pašai sava istaba, bet tās es vienmēr dzinu prom, jo es negribēju cerēt uz lietām, kas var nepiepildīties.

Es iesēdos gultā un klusi ievaidējos. Matracis bija gluži kā mākonis. Nespēdama atturēties no kārdinājuma, iegūlos gultā un aizvēru acis. Kaut katra meitene varētu ko tādu kaut reizi mūžā izdzīvot. Ātri piecelos sēdus, jo atcerējos, ka mani pēc brīža gaida svētku pusdienas, tāpēc ātri izkrāmēju somu, saliku savas drēbes skapī un sīklietiņas uz galda. Man bija maz mantu, tāpēc iekārtošanās aizņēma nieka desmit minūtes. Mans skapis nebija pat uz pusi aizpildīts – tajā uz pakaramā karājās tikai divas kleitas, viens džemperīts un plauktā bija ieliktas džinsa bikses un apakšveļa, viens mētelītis un daži pāri apavu. Un vairāk man arī nevajadzēja.

-Amand?-

Es pagriezos pret saucēju.

-Mēs tevi gaidām!-tā vairs nebija tā pati smaidīgā meitene, kas mani sagaidīja iepriekš. Viņas acu skatiens bija drūmāks un tukšāks, arī viņas sejas izteiksme liecināja, ka ar šo meiteni joki būs mazi.

Es tikai piekrītoši pamāju ar galvu un sekoju meitenei. Viņas garie, melnie mati šūpojās no vienas puses uz otru, kas lika man uzlūkot savus blondos matus, kuri bija tikai par pāris centimetriem īsāki kā viņai.

Mēs iegājām lielākā istabā, kura bija brūnos toņos. Pie divām sienām bija viens dīvāns, gar pretējo sienu bija sekcija, bet pašā istabas vidū – liels galds, kurš tagad bija pārbāzts ar kūciņām un citiem našķiem.

-Sēdies!-

-Es esmu Lusinda,-melnmateinā meitene sacīja,-Bet viņa ir Elizabete,-viņa parādīja uz bruneti, kura vēl joprojām smaidīja,-Un tu esi Amanda, to mēs zinām,-viņa īsi iesmējās un apsēdās blakus Elizabete.

-Bet vari mani droši saukt par Lūsīju, jo tā būs ērtāk un vienkāršāk,-

-Un mani par Betu,-viņas smaids kļuva šaurāks, kas likās nepierast, kaut meiteni redzu tik īsu laiku.

Es piekrītoši pamāju ar galvu un uzlūkoju to kvantumu, kas atradās uz galda.

-Kāds vēl ieradīsies?-klusi vaicāju.

-Nē, tikai mēs,-Lusinda atbildēja.

-To pie mums likvidēja nedēļas laikā vesels bars,-klusi iesmējos, kad norādīju uz galdu.

-Vai pa tiešām? No kurienes tu esi?-Beta interesējās.

-Es iepriekš dzīvoju netālu no šīs pilsētas,-

-Kur tieši?-

-Piepilsētas bērnu namā,-vārgi pasmaidīju,-Vai drīkstu?-sniedzoties pēc smalkmaizītes, vaicāju.

-Vai, piedod, protams! Ņem, ko vēlies! Tas jau ir domāts tev!-Elizabete sacīja.

-Tu nāc no bērnu nama?-Lusindas sejas izteiksme pēkšņi izmainījās. Tur vairs nebija nolasāms tas tukšais, drūmais skatiens, tajā bija jaušams žēlums pret mani. Man tas nebija vajadzīgs, man bija labi tur, kur es biju.

-Jā, nāku gan.-

-Bet kur gan tu dabūji tādu naudu, lai samaksātu īri? Šis nav tas lētākais variants! Un studijas? Tās taču arī maksā naudu!-

-Tas, ka nāku no bērnu nama, nenozīmē, ka man nav nekādu dzīves iespēju. Katru brīvu brīdi es piestrādāju par ko vien varēju, sāku ar poda tīrītājas amatu, sētnieci un sazin vēl ko, tad man vjadzēja aprūpēt vecus cilvēkus un pēdējo gadu es palīdzēju visiem bērnu nama darbiniekiem, kā algota strādniece, darot visu vairāk. Es nepirku mantas, kuras man nav vajadzīgas, kaut gan naktīs par tām sapņoju. Man bija augstāki mērķi, kurus sasniedzot es iegūšu visu, ko vēlos. Tagad man nav moderns telefons, bet gan pogainīts, man nav zīmolu drēbes, vai pat normālas veikala drēbes. Es iepērkos humpalās, bet neviens to nekad nav spējis pateikt. Un ir arī budžeta grupas, kur skatās nevis uz tavām drēbēm, bet gan smadzenēm. Es cenšos jau vairākus gadus. Arī tagad es strādāju, man nauda ir diezgan, bet es to netērēju, jo man tā būs nepieciešama, kaut vai lai nomaksātu komunālos rēķinus, man vismaz būs iekrājumi, kad būs grūtāki laiki.-šī tēma mani vienmēr uzsvilināja. Man riebās, ka vārdu bārenis pielīdzina nabagam. Man bija viss, ko man vajadzēja, nevis ko es vēlējos, un man vienmēr ar to pietika, jo tā biju ieaudzināta.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-2/789214