http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-2/789214
-Vai visu saprati?-Antons man vaicāja.
-Jā, protams! Tējnīca jāver vaļā deviņos no rīta, bet pašai ir jāierodās stundu agrāk. Pirmdienas man ir brīvas, bet visas citas dienas jāpavada šeit. Un vēl darba laiks beidzas sešos, bet man vēl viss ir jāsakārto, jāsatīra un tad varu doties mājup. Par apģērbu runājot… Kājās jābūt melnām biksēm vai svārkiem, kas nedrīkst atsegt ceļus, un kājās – ērti apavi, mugurā vienkraisains krekliņš!-
-Malacis, Amand!-viņš pasmaidīja, izceļot ikkatru grumbiņu uz sirmgalvja sejas. Noteikt viņa vecumu man nebija iespējams, jo tas nekad nepadevās, un jautāt to viņam negrasījos, tas nebūtu pieklājīgi,- Aizej pie Lailas,-pēc brīža viņš sacīja,- Viņa tev ierādīs vietu aiz letes, bet es nu došos. Tiksimies rīt,-vecais vīrs vēlreiz pasmaidīja, bet šoreiz vēl platāku smaidu, parādot jaunas grumbiņas, kuras iepriekš pat nepamanīju, un devās uz izejas pusi.
Es jau atkal uzlūkoju telpu, kurā atrados. Tur bija mājīgāk kā pašas dzīvoklī. Piecēlos kājās un raitā solī aizgāju līdz letei, kur jau mani gaidīja Laila. Sieviete ar drūmu skatienu vēroja mani, kas ļāva man saskatīt viņas acu krāsu. Tās bija pelēkas. Viņas garie, blondie mati krita pār viņas pleciem, skarot tējas tasīti, kurā bija ielieta tēja. Mūsu blondais tonīs matos atšķīrās, kas lika man nedaudz par ilgu pētīt viņas matus.
-Vai vēlies kumelīšu tēju? Uzlēju sev, bet tagad negribas..-viņa iesmējās un pasniedza uz manu pusi tasīti.
-Es tikko izdzēru krūzi tējas, varbūt vēlāk,-es nemanāmi uzsmaidīju Lailai un apsēdos pie letes,-Antons man teica, lai atnāku pie jums, jo jūs varētu man izrādīt visu, kas atrodas te un kas kā ir jādara,-nobēru vārdus kā pupas, ka pašai šķita, ka viņa neko nesaprata, ko nupat sacīju, jo pati to nespētu aptvert.
-Amm, nāc šurp,-sieviete sacīja un norādīja uz vietu sev blakus,-Stāvot otrpus letes, tu neko nesapratīsi,-viņa iesmējās,-Un nekādas jūsošanās,-es tikai piekrītoši pamāju ar galvu un piegāju pie viņas. Sieviete sāka pēc kārtas rādīt visu, kas man būs jādara, lai pagatavotu gardas tējas un spētu tās pienācīgi pasniegt. Laiks skrēja vēja ātrumā, aiz loga satumsa, bet tējnīcā neviens pa šo laiku nebija ienācis.
-Te vienmēr ir tik kluss?-raugoties tējnīcas telpās, vaicāju Lailai.
-Te īpāši vairāk cilvēku kā es un Antons nav bijis. Dienā pamanās ienākt divi-trīs cilvēki, un tas ir labākajā gadījumā. Ir daudzu dienu, kad neienāk neviens. Citreiz ienāk kāds bars jauniešu, pārskata piedāvājumu un aiziet, neko nepasūtot,-viņa norādīja uz tāfeli,- Tev gan jau ienākot šeit viss likās tik jauks un pūkains, sakopts un moderns, bet paiet laiks un tu pamani to, ka galdi ir kļuvuši šķībi, durvis čīkst, kēsli šūpojas no vienas kājas uz otru, bet uz krūžu iekšējām sieniņām paliek tējas pleķi. Nevienam vairs neinteresē tējas namiņš, kur pasniedz kumelīšu, piparmētru un klinģerīšu tēju, protams, ir vēl daudz citu tēju, bet kam gan tas interesē? Kad sāku šeit strādāt biju uzticīga Antona strādniece, apkalpoju viesus tik žigli, cik vien spēju, bet tad mans možums pagaisa un sapratu, ka tas nav vajadzīgs, jo cilvēki, kas atnāk uz šejieni ir vienkārši ieradušies, lai ieurbtos savos datoros un iemalkotu pāris malkus tējas. Cilvēki ar katru dienu parādījās ar vien retāk un retāk. Jā, te ir miers un klusums, bet tas nomāc un liekas, ka sāc jukt prātā. Tu esi jauna meitene – tev šī vieta ir jāatdzīvina!-to sacījusi, sieviete man viegli uzsita pa plecu, pasniedza tējnīcas atslēgas un devās prom,-Savādāk šī vieta pazudīs nebūtībā,-vēl aizejot noteica, un bija prom.
Es atslīgu atpakaļ krēslā un vēlreiz uzlūkoju telpu. Ādas košie dīvani tiešām bija ieplīsuši, krēsls, uz kura sēdēju, šūpojās pie katras manas kustības, zem galdiem pamanīju pielīmētas košļājamās gumijas, uz lustrām bija plāna putekļu kārtiņa. Kur gan es biju iepinusies? Pacēlu skatienam tasīti un aplūkoju to no visām malām. Jā, viņai bija taisnība, krūzes iekšpuse bija kļuvusi dzeltenīga un bija pāris pleķi. Šī vieta bija jāatdzīvina.
Piecēlos kājās un devos uz izejas pusi, vēl pēdējo reizi uzmetusi skatu uz savu jauno darba vietu. Viegli nopūtos un izgāju laukā, vēl aizslēdzot durvis.
* * *
Kad biju nonākusi pie dzīvokļa, mani atkal pārņēma tās pašas bailes, kuras sastapu, kad pirmo reizi atrados pie tām. Tās pašas koka durvis, aiz kurām slēpjas vēlvienas, bet no dzelzs. Mans elpošanas ritms atkal izmainījās, bija grūtāk elpot, jo atcerējos iemeslu, kāpēc šodien aizgāju. Tikšanās ar Antonu un Lailu izmainīja manu dienu, viņi man ļāva aizmirst mājās notiekošo, pašiem to nemaz nezinot.
Ieklausoties tajā, kas notika mājās, sadzirdēju rūkoņu, kuru radīja skaļi uzgrieztā mūzika. Ak, pareizi, viņu piektdienas ballīte. Vakars bija sabojāts, lieliski.
Atslēdzu dzīvokļa durvis un iegāju tajā. Viss bija vienos dūmos, smaržoja pēc karameles un pa visu dzīvokli skanēja mūzika. Sienas un grīda drebēja. Bija dzirdamas skaļas runas un daudz smieklu. Man gribējās bēgt, bet šīs bija arī manas mājas, tāpēc karidorā nometu savas kediņas un ātri ieskrēju savā istabā.
Es iekliedzos.
-KO JŪS DARĀT MANĀ ISTABĀ?-kliedzu virsū diviem jauniešiem, kuri uzdrošinājās izbaudīt vienam otru manā gultā.
Viņi kā idioti blenza uz mani un sāka rēkt pilnā balsī.
-ĀRĀ!-uzbrēcu un uzmetu viņiem virsū segu, kura atradās pie manām kājām,-ĀRĀ NO MANAS ISTABAS!-
Abi ietinās manā segā un vienā solī izgāja no manas istabas. Aiz viņiem es aizcirtu durvis un iebrēcos. Kāda necieņa, kāda nekrietnība!
Vai es arī būtu kļuvusi tāda, ja man būtu bijusi ģimene? Mamma un tētis?
Nē, tas bija atkarīgs no cilvēka, jo, dzīvojot bērnu namā, es varēju kļūt tieši tāda pati, bet es tāda nebiju, man pastāvēja robežas.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-4/789285
