Beigu titri (1)9

Smieklīgi ir tas, ka tas viss ir nopietni.

Te nu tas bija. Viņš stāvēja nomaļus no visiem, kā neredzamu bagāžu vilkdams sev līdzi ik atmiņu, ik pieskārienu, un izteiktu vārdu, kas mūs vienoja, kad bijām pāris. Nespēju noticēt, ka Edijs uzdrošinājās te ierasties pēc tam, kad bija bez pēdām pazudis. Atceros, kā kliedzu uz viņu, un cik daudz asaru nebiju izlējusi viņa dēļ. Raiens mani piecēla kājās, kad Edijs mani gremdēja. Un te nu viņš bija. It kā nekas nebūtu noticis.

Nikni glūnēju uz viņu, cenšoties palikt incognito. Tas bija muļķīgi, bet es ienīdu to, ka kāds viņam bija pateicis, ka šodien ir mans izlaidums. Tas smaids, kuru es agrāk mīlēju, tagad piesildīja telpu ar nepatīkamu, sen aizmirstu siltumu. Bija tik ļauni, it kā viņš atplēstu vaļā visas rētas, ko pats bija man iegriezis ar robotu nazi. Lai gan pat tas būut vieglāk paciešams.

-Man jūs atstāt divatā?- Sintija nedroši vaicāja. Draudzenei tā bija sensācija. Viņa tomēr tikās ar Edija brāli un joprojām cerēja, ka puisis atgriezīsies un mēs atkal būsim divi pāri kopā. Žēl, ka tā domāja tikai viņa. Edijs pats pielika visam punktu, bet tagad, pēc pusgada, izlēmis likt komatu. Nē, tā tam nebūs būt.

Kaut es šobrīd varētu nolīst kaut kur stūrītī, paslēpties segā un runāt ar Raienu visu nakti un augu dienu. Kaut es zinātu, kā skan viņa balss. Nu kāpēc es to nevarēju izdarīt iepriekš? Pamāju ar zodu uz izejas pusi un ļāvu Edijam uztvert mājienu. Ievilku plaušās gaisu un aizvēru acis.

Madara, nomierinies, es sev iegalvoju, It viss ir kārtībā. Raiens, kad atbrauks, izsitīs tam idiotam visus zobus par to, ka tas mani sāpinājis. Man tikai mazliet jāpagaida.

Aizvēru aiz sevis durvis un uzlūkoju atnācēju ar naidu acīs,- Ko tu te pazaudēji?

-Atbraucu tevi apsveikt ar izlaidumu,- puisis sacīja, pasniedzot man baltu rozi ar ziliem spīgulīšiem,- Un apsveikt arī pārējos draugus.

-Tieši šodien?- es nīgri vaicāju,- Kam šis teātris?

-Kāds teātris?-

-Ierodies, smaidi, it kā nekas nebūtu noticis,,- es uzskaitīju nu jau valdīdama asaras,- Tu atbrauc un izliecies, ka nekas nav noticis. Tas ir tik nožēlojami slimi!

-Kāpēc tu domā, ka tu esi visas pasaules centrs?- puisis samiedzis acis, jautāja,- Un par ko man būtu jāizliekas? Es aizbraucu, lai būtu labāk gan man gan tev. Neba es tevi mīlēju, neba tu mani. Tāpēc nepūt šeit pīlītes sev, ja?

-Nu ko tu tagad runā?- dzirdot, ko viņš teica, es mazliet sašļuku,- Kā tu vari tā teikt?

-Tā vienkārši varu un viss,- Edijs pacēla balsi. Man sametās bail no cilvēka, kas stāvēja man tik tuvu un es pagriezos un devos atpakaļ, kur notika balle. Labi, ka māsa bija iedevusi man tos sasodītos kabataslakatiņus, jo tagad es varēju paslēpties pūlī un noslaucīt acis. Apsēdos uz soliņiem gar sienu un izņēmu telefonu. Raiens bija rakstījis divreiz.

“Sveika , mazā. Kā izlaidies?”

“Nerunāsi ar mani? :C”

-Stulbais idiotiskais mūdzis!- es noņurdējos un steigšus uzrakstīju atbildi.

“Piedod, sanāca kašķis ar to Ediju, par kuru es tev teicu. Neraizējies. Viņš ir pagātne, bet tu, cerams, esi mana nākotne. Šodien varēsim parunāt pa telefonu? LŪDZU? *kucēna actiņas*?

Atbilde atnāca nekavējoties. “Tu taču zini, ka nē, Madī. Esmu aizņemts.”

“Bet tikai minūtīti, nu lūdzu.”

“Es teicu, ka nē un viss. Man jāiet. Atā.” Raiens uzrakstīja. Uzņēmos iniciatīvu un pieliku klausuli pie auss. Signāls savienojās un mana sirds gandrīz izlēca pa muti.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Beigu-titri-2/705344