Beigu titri.13

Prologs.

Nespēju noticēt, ka nupat absolvēju divpadsmito klasi. Stāvot ģimeņu un radu priekšā ar ziedu klēpi rokās, blakus šiem divdesmit četriem burvīgajiem cilvēkiem, ar ko kopā bijām pavadījuši divpadsmit akadēmiskos gadus, emocijas ņēma virsroku un bija tikai normāli, ka gandrīz puse vai nu valdīja asaras vai ļāvās mirkļa emocijām. Manas rokas sāka drebēt un laikus piesteidzās mana māsa, lai paņemtu ziedus no manis. Apzinīga būdama, Melānija man pasniedza paciņu salvetīšu, ar ko noslaucīt degunu.

Direktors teica atvadu uzrunu, un visapkārt varēja dzirdēt ovācijas. Ar šiem vārdiem, ka mūsu dzīves vārti nu ir atslēgti jauniem ceļiem, es apjautu, ka reāli ir visa beigas. Es vairs nebiju mazā meitenīte, kura atnāca uz skolu un baidījās no rājiena. Es šeit izaugu par sievieti ar zināšanām, ieguvu draugus kā ģimeni, iepazinu skolotājus un guvu dzīves pieredzi. Šie gadi bija vislabākie, kādus vien var vēlēties.

Nokāpu lejup pa kāpnītēm un steidzos pie savas ģimenes, lai pabūtu ar mīļajiem. Mammas acīs bija laimes asaras, bet mans mazais brālis ziņkārīgi lūkojās apkārt, nesaprazdams, kas par jezgu. Ko gan divgadnieks var saprast no tik liela pasākuma?

-Kādi ir jūsu plāni šovakar?- tētis tēlotā ziņkārībā jautāja. Paraustīju plecus,- Tikai rīt neaizmirsti, ka tev ir darbiņš.

-Tēt...- es žēlojos,- Vai tiešām to vajag?

-Jā, vajag,- tētis noteica, un mani apskāva,- Tev šodien ir svētki. Atpūties, piedzeries un izsargājies.

-Vairi!- mamma aizrādīja, ar brīvo roku uzsitot tētim pa pakausi,- Ko tu meitai māci?

-Vai tad viņa jau to nezina?- Melānija smaidot jautāja,- Kur tad dosieties?

-Vēl nezinu,- es godīgi atteicu,- Ir doma atpūsties kempingā. Laiks šodien ir lielisks, tāpēc domāju, ka pie šīs izvēles arī paliksim.

-Kādas ir tavas sajūtas pēc skolas beigšanas?- māsa mīļi jautāja. Es pat nezināju, ko atbildēt.

-Emocijas ir milzīgas. It kā prieks, bet skumjas, ka viss beigsies.

-Tas nekas, mazo mās, tev vēl priekšā koledža,- māsa pasmējās.- Mammu, nofotografē mūs!

Paņēmu no mammas brāli, apliku brīvo roku ap Melānijas pleciem un jutu, ka tētis mani apskauj no mugurpuses. Visi smaidījām objektīvā, un mamma, uzņemot vēl vienu bildi, “ielīda” kadrā, radot visu situāciju teju komisku. Uztaisījām vēl pāris bildes, un es jutu, ka man kabatā novibrē telefons.

-Man steidzami jāiziet,- es noteicu un somiņā atradu telefonu, kur bija atnākusi īsziņa no Raiena. Raiens bija puisis, ar ko es iepazinos internetā, kurš nebija no Latvijas. Tas pat bija mazliet komiski, jo viņš vienkārši atzīmēja, ka viņam patīkot visas manas bildes. Ja sākumā bija jokains flirts, tad tagad viņa īsziņas gandrīz radīja atkarību. Raiens mani saprata labāk par visiem, un pat manis dēļ centās mācīties runāt latviski. Nu labi, runāt nē, jo mēs tikai sarakstījāmies, bet es zināju, cik puisis ir aizņemts, un nelikos par to pārāk uztraukta.

-Atkal jau viņš?- Sintija, mana klases labākā draudzene man jautāja,- Madara, man šķiet, ka tas viss ir viens liels pīles pūtiens. Nu kā puisis no Londonas varētu tevi tā vienkārši nejauši atrast, perfekti zinot latviešu valodu? Jūs pat neesat redzējušies.

-Tā nu būs mana darīšana,- mazliet skarbi atteicu,- Kad redzēsi viņu, būsi šokā.

-Cik reižu neesmu to dzirdējusi...- draudzene sāji nopūtās,- Paskat tik!

-Kas ir?- es apjautājos, cenšoties pamanīt to, ko  bija ieraudzījusi viņa.

Un es pamanīju.