Bija sporta stunda. Es skrēju krosu skolas stadionā. Pie futbola laukuma uz soliņiem sēdēja Aleksis un daži viņa draugi. No tiem pazinu vienīgi Aleksi. Man nācās viņiem skriet garām. Kāds no viņiem man uzsvilpa un pēc tam sāka gardi smieties. Dzirdēja Aleksa balsi, kas mani vajāja jau otro apli pēc kārtas. Uzmanība no viņa pacēla augstāk arī to latiņu, ar kādu rezultātu man ir jāparāda, ka esmu spējīga noskriet tos sasodītos 5 kilometrus.
Skrienot koncentrējos uz to, ka atrodos kustībā. Man patīk būt kustībā, Kustībā esmu ātra, neapturama, izveicīga. Esmu spējīga izdarīt jebko. Galvenais, ir pareizi elpot un koncentrēties uz kustību. Ieelpo un izelpo. Un turpini to lēni.
Mazliet nožēloju, ka nepaņēmu līdzi austiņas un pleijerīti, jo apkārtējās skaņas uz saucieni no jauniešiem man neļāva atslēgties no realitātes un koncentrēties uz skriešanu. Jutu, ka lēnām piekūstu. Sasodīts, nē, nevar, tu esi spējīga šo sasodīto ceļu noskriet, Amanda! Es zinu, ka tu to vari. Neklausies, neskaties, tiek skrien. Labā, kreisā, labā, kreisa. Elpa, izelpa, elpa, izelpa.
Bumba. Tieši pa sāniem.
“Sasodīts, kurš?” Iesaucos ar pēdējiem elpas vilcieniem, un tad mazliet aizelsos. Pagriezos uz pusi, no kurienes bumba lidoja, un tur astotās klases puisis, ar atvainošanās pilnu izteiksmi man klanījās un teica, ka netīšām man ar bumbu trāpīja, mani nemaz nepamanīja.
“Uzmanīgāk.” To noņurdēju un atsāku skriešanu. Tagad mazliet gausīgāk, jo jutos izpumpējusies un mazliet pazemota. Pa laimi, tas nebija noticis netālu no Aleksa un viņa draugiem, savādāk es būtu gatava ielīst iekšā bedrē un no tās vairs nekāpt ārā.
Pēc dažām apļiem biju pievarējusi piecus kilometrus. Elsoju un šķita, ka paģībšu, jo ikdienā tik daudz neskrēju. Ģērbtuvēs dažas meitenes gāja dušā, kamēr dažas pūtās ar dezīšiem, lai noslēptu savus sviedrus. Man īpaši nekad pārāk liela noņemšanās ar sevi nebija pa prātam, īpaši tam arī neredzēju jēgu. Mazliet iepūtu dezodorantu un saņēmu matus astē, jo bija sasodīti karsts ar izlaistiem matiem.
Pa grupiņām mēs izklīdām no ģērbtuves. Šī bija pēdējā stunda, tāpēc varēju mierīgā gaitā doties uz mājām.
Ārā bija silts, kaut bija novembris, kā jau Kalifornijā.
Gāju ar kājām uz mājām. Klausījos savu pleijerīti. Adele dziedāja par savu neizdevušos mīlestības stāstu un es tik domāju, cik traki ir jāmīl cilvēks, lai viņam komponētu dziesmu. Laikam jau ļoti. Kaut kas iekšā man smeldza. Es arī vēlējos satikt to īsto un vienīgo. Tā pa īstam. Un lai nebūtu nekādu strīdu un domstarpību. Lai būtu kopā mūžu mūžos. Cik žēl, ka mūsdienās tā nenotiek. Mēs esam sevi notrulinājuši ar visām sociālajiem tīkliem un tehnoloģijām, kas mums pasaka priekšā, kas ir kas.
Bet tās nekad nevar pateikt kā ir pareizi jāmīl. Un to mēs esam aizmirsuši – mīlēt īsto un patieso. Mīlēt neuzspēlēto un neizdomāto. Mīlēt realitāti, jo viss šeit liekas tik garlaicīgs, ka aizmirsties gribas.
Kamols sakāpa kaklā un man nācās to norīt. Atcerējos veco dzīvi Ņujorkā. Nevēlējos atzīt, bet tā man patika labāk. Man pietrūka manas labākās draudzenes un man pietrūka mana bijušā drauga, kuri abi mācēja mani pārliecināt, ka viss jau būs labi, viss nokārtosies, vajag tikai tam ticēt. Tas man bija nepieciešams tieši šobrīd. Domās aizgrimu, tāpēc laikam nepamanīju cilvēku, kas skrēja man pretī. Tas manī ietriecās un es no bailēm sāku spiegt. Austiņas izkrita no ausīm un es sadzirdēju zināmus smieklus. Tas bija Dreiks Vetjūs.
“Sasodīts, Dreik, tu vēlies, lai es sirdstrieku ķertu?”
“Vismaz tad tev nebūtu jāmokās ar mani un Aleksi.” Puisis smaidīja un izskatījās ļoti labā garastāvoklī. Īpaši nevēlējos būt tā persona, kas to sabojātu, tāpēc atsmaidīju.
“Tu izskaties laimīgs.”
“Esmu vienmēr laimīgs, kad tevi satieku. Skolā tevi nemanīju, brīnos vēl, ka satiku tevi ārpus tās. Dažreiz šķiet, ka tu neeksistē ārpus skolas teritorijas.”
“Eksistēju, tikai tajā laikā eksistēju aiz datora ekrāna.”
“Ak, tad tā?’ Dreikam bija labs talants uzcelt vienu no viņa uzacīm un tieši tas viņā man likās ļoti šarmants. To arī viņš izdarīja un tauriņi vai mani hormoni manī sāka kliegt par to, ka man trūkst liekas uzmanības. Ak, cik neveikli. Mazliet sevi nolamāju par to, ka nemāku uzvesties puiša tuvumā. Viņš jau nebija vainīgs, ka ir trāpījies manā tuvumā tieši tad, kad jūtos visvientuļāk.
“No kurienes nāc?” Centos izklausīties brīvi un nepiespiesti. Man vajadzēja prast būt “stilīgai”, kaut vai tas īsti nesanāca. Es vēlējos būt tā foršā Amanda, kas visiem patīk un kura neliek vilties. Kurai nav uzspiests iekļauties kādā konkrētā sabiedrības rāmīti un kura ir spējīga pierādīt apkārtējai sabiedrībai, ka ir kaut kas vairāk par tā saucamo “pelēko masu”.
“No bibliotēkas. Bija jānodod grāmata.” Un atkal savs muļķīgais smaidiņš. Raksturīgi Dreikam. Ak vai, es jau biju sākusi viņu domās uzrunāt kā draugu. Nebija labi, galīgi nebija labi. “Varbūt vēlies kopā kaut kur aiziet iedzert kafiju un tā, parunāties?”
Man bija jāsaka nē, jo tas nebūtu labi, bet es nevēlējos puisim atteikt un zināju, ka karma ir maita un tā atspēlējas desmit reižu vairāk. “Jā, labprāt.”
Un tā mēs kopā devāmies uz mazu kafejnīcu pilsētā, kur pārdeva gardas bulciņas un labu tēju. Uzēdām un parunājām par dažādām lietām kā skola, mūsu hobiji un intereses. Labi, izklausās šausmīgi aizraujoši, bet es neprotu paskaidrot tās small talk sarunas. Tās man nav nekad labi padevušās. Es vēl mazliet brīnījos, ka Dreiks klausījās manis sacītā ar platu smaidu.
Smaidīt puisis mācēja. It īpaši sapņaini. Tā, lai tev dvēselītē kaut kas sakustās un tu vēlies šo smaidu saņemt katru dienu no savas dzīves. Apburt viņš prata, varbūt tāpēc bija nopelnījis tik lielu respektu no Kerbridžas vidusskolas un pašas pilsētas iedzīvotājiem.
Es nespēju neievērot skatienus, kādus mums deva apkārtējās sievietes, kad pamanīja Dreiku. Puisis bija izskatīgs un valdzinošs. Nevarēja noliegt, ka man viņš patika. Pat ļoti. Tikai viņš bija man kā saule. Tik apžilbinoša, bet neaizsniedzama.
“Es dažreiz domāju, Amanda, par to, ka tu tik traki noslēdzies sevī.” Puisis pēkšņi sāka runāt savā dobjajā balsī, kas lika man sastingt.
Nē, nē un vēlreiz nē. Es nebiju spējīga ar viņu runāt par saviem mīnusiem. Lēnām jutu kā iekšēji vēlos aizbēgt prom no šīs kafejnīcas. Es nebiju gatava atklāt savas brūces Dreikam Vetjūsam.
“Vai tam ir kāds iemesls?” Puisis man jautāja un es neveikli noklepojos.
“Esmu introverta.” Kodolīgi atbildēju, sniegdama tikai vienu atbildi. Puisi tas neapmierināja, bet man bija vienalga. Iedzēru malku mazliet atdzisušās tējas un sniedzu tukšu skatienu Dreikam, it kā cenšoties puisim pateikt, ka mūsu saruna par šo tēmu ir galā.
“Mēs varam parunāt par kaut ko citu?”
“Labi.” Puisis nomurmināja un laida skatienu pāri visiem kafejnīcas apmeklētājiem. Skatiens apstājās vienā punktā un tad atgriezās pie manis. “Vai tev ir draugs?”
“Ko?” Apstulbusi puisim vaicāju, bet viņš mani apžilbināja ar savu žilbinošo smaidu.
“Vai tev ir draugs? Puisis, ar kuru ir vairāk par tikai draudzīgas attiecības?” Tas bija vairāk kā negaidīti no Dreika.
“Vairs jau ne.” Atbildēju un neveikli sāku knibināties ap savu jaku. Jutu puiša skatienu uz savu seju. Nevēlējos pacelt galvu un lūkoties uz puisi. Pēkšņi galda virsma šķita ļoti interesanta.
“Skaidrs.”
Nekas tev nav skaidrs. Tu mani nepazīsti. Lasies prom un liec mani mierā.
“Labi, tad, kā sokas tavi centieni izvairīties no Aleksa Bleika?”
Es no viņa neizvairos. Tieši otrādi, dažreiz jau sāka šķist, ka puisis mani novēro katru dienu. Vai vismaz, viņa komanda to dara.
Un es viņus neignorēju, kā man vajadzētu. Tieši otrādi – es viņiem nododu informāciju par Dreiku.
Kaut kur dziļi sevī es sajutos nelāgi. Bet tad es atcerējos, ka cilvēki man apkārt ir vēl sliktāki par mani, un tas mani savādā veidā nomierināja.
“Viss ir perfekti. No viņa neesmu gluži neko dzirdējusi, esmu tikai redzējusi, ka viņš dažreiz mani izseko ar savu skatienu.”
“Jā, to Aleksis prot darīt.”
“Esmu dzirdējusi, ka tu ar Aleksi biji draugos.” Puisim paziņoju, uz ko puisis man atbildēja ar izbrīnītu skatienu.
“No kā tu to zini?”
Ak vai, laikam esmu pateikusi pārāk daudz.
Ātri centos uz vietas izdomāt labu atbildi. “Domā, es nedzirdu par ko cilvēki baumo?”
Tā, izklausījās diezgan ticami. Viņam tikai bija jānotic. Tagad es ļoti vēlējos kaut Dreiks būtu tik ļoti uzticīgs man, lai noticētu maniem meliem.
Puisis manī raudzījās ar neizprotamu skatienu. Tad viņš iedzēra malku savas tējas un noklepojās. “Skaidrs.”
Nekas nebija skaidrs. Es jutos drausmīgi. Biju jau gatava izpļāpāties par to, ka Aleksa draudzene mani jau dažas reizes ir uzrunājusi, bet iezvanījās Dreika telefons un puisis, pārbaudījis, kas zvana, drudžaini uz to atbildēja un atgāja nost no galdiņa pie kura mēs sēdējām, atstājot mani vienatnē ar savām domām. Beidzot.
Kamēr puisis runājās, apskatīju savu telefonu. Biju saņēmusi ziņu no Paiperas. Meitene mani bija uzaicinājusi uz pasākumu. Aizrakstīju viņai, vai gadījumā mani nav sajaukusi ar kādu citu. Uz ko meitene atbildēja ar “Nē, muļķīt :D”.
Kad Dreiks atgriezās pie galdiņa, biju nosūtījusi Paiperai ziņu, ka es vēl padomāšu par pasākumu. Puisis izskatījās mazliet samulsis un noraizējies.
“Kaut kas atgadījies?” Jautāju, jo nevēlējos izskatīties pēc tāda cilvēka, kas neievēro apkārtējos.
“Nē, tētis tikai mazliet tracina manus nervus. Kurš sencis gan tā nedara?” Puisis jautāja un iesmējās. Es piekrītoši pamāju ar galvu, lai aizstātu neveiklo pauzi, kas starp mums gatavojās iestāties.
“Klau, man drīz vien ir jāskrien prom. Atvaino, ka biju tik ļoti uzstājīgs šodien par dažādām tēmām, kas tevi, iespējams aizskāra.”
Biju neticami pārsteigta, ka tieši par šo puisis bija izdomājis ieminēties. Lūkojos uz viņu kā uz brīnumu. Puiši, kas prata atvainoties par savām izdarībām ar godu, bija uzmanības cienīgi.
“Novēlu tev patīkami pavadīt šo dienu. Līdz rītam?” Pamājot man, puisis paņēma savu somu un devās prom.
Noskatījos uz to kā Dreiks iziet no kafejnīcas un raitā solī pagriežas pa kreisi, lai nozustu no mana redzesloka. Tur aizgāja mana saule, atstājos mani ēnās.
