Ikdiena ritēja gluži mierīgi. Es bieži sēdēju pusdienu pārtraukumā ar Dreiku un viņa komandu, tie mani pieņēma kā daļu no savas draugu grupas, kaut vai tā nebija parasta ikdiena man. Taču šķita, ka apkārtējie to uztvēra par normu.
Taču man joprojām tas šķita dīvaini, ka gaiteņos mani sveicināja gluži nepazīstami jaunieši. Vienreiz, kad divas meitenes mani sveicināja ar platiem smaidiem, kad pastaigājos pa skolu kopā ar Dreiku, es apstulbu un apstājos gaiteņa vidū un ilgi blenzu uz meiteņu mugurām. Tikmēr Dreiks mani centās izvest ārā no transa, raustot mani aiz pleciem. Par to puisis vēl joprojām gardi smejas.
“Nē, bet atceries to dienu, kad tu sastingi gaiteņa vidū, jo Heilija ar Semu tevi pasveicināja? Tas tik bija skats, draudzenīt.”
Mēs un Dreiks, tas bija visneiedomājamākais kombo, kādu Kerbridžas vidusskolas jaunieši bija redzējuši. Kad kāds par mūsu draudzības tēmu ieminējās, Dreiks tik noplātīja plecus, kamēr es virināju muti kā tāda apstulbusi zivs, jo konkrētu atbildi uz šo jautājumu es tik tiešām nebiju spējīga sniegt.
Iemesls, kāpēc puisis sāka ar mani tik ļoti draudzēties man arī nebija skaidrs, taču man bija aizdomas, ka tas nevarēja būt nesaistīts ar Aleksi Bleiku. Bija sasodīti grūti izprast Dreiku Vetjūsu un viņa ģeniālo plānu atriebībā pret Aleksi Bleiku.
Tas man bija kā tāds neizprasts matemātikas likums.
Mierīgi sēdēju skolas bibliotēkā un pildīju mājasdarbus, kad pēkšņi pie manis piesteidzās pa klasi jaunāka meitene, kas izskatījās aizelsusies. Viņa uz mana galda nometa lapiņu un aizskrēja prom. Neizpratnē lūkojos uz meitenes aizskrienošo augumu.
Kas, pie Joda, te notiek?
Paņēmu salocīto lapiņu rokās un to ātri atvēru. Glītā rakstā kāds bija man uzrakstījis ziņu.
Gaidu tevi pusdienu starpbrīdī uz skolas jumta.
Okej, tas nemaz nebija dīvaini. Ātri pārlaidu skatienu pāri jauniešiem, kas man sēdējā blakus, taču neviens nebija izkustējis no vietas, vai pat novērsies no savām grāmatās, kas bija kaudzēm izkaisītas pār bibliotēkas darba galdiem.
Labi, tātad šis nebija nekāds joks, ko izspēlēja man klātesošie. Tātad lietas bija nopietnas. Mazliet pie sevis padomāju un nonācu pie secinājuma, ka tomēr jāuzkāpj uz skolas jumta un jāsasveicinās ar zīmītes autoru.
Kad pienāca starpbrīdis, raitā solī devos uz skolas kāpņu telpu, kas vienmēr bija piebāzta ar jauniešiem, kas kaut kur steidzās, vai nu augšup vai lejup. Sekoju tiem, kas devās augšup un lūkojos kādu cilvēku dibenos. Ak, cik neveikli.
Tiku līdz ceturtajam stāvam, skolas pēdējam, un ļoti steidzīgi, kā maza lapsiņa, lavījos pa gaiteni uz skolas otru korpusu, kur atradās kāpnes uz jumtu. Kāpņu telpa nebija aizslēgta, taču tur arī nebija nevienas dvēseles. Kāds bija tajā atstājis iedegtu gaismu. Laikam mani jau kāds uz jumta gaidīja.
Steidzoties augšup, aizķēros aiz viena pakāpiena un četrāpus nokritu uz kāpnēm. Burvīgi. Sajutos kolosāli. Kāpnēs biju pazaudējusi savas pēdējās cieņas paliekas. Piecēlos un turpināju ceļu augšup. Centos attaisīt jumta durvis, taču tās izrādījās ļoti smagas. Nācās ar visām pūlēm tās stumt vaļā. Tur mani jau gaidīja meitene ar melniem matiem, melniem mini svārkiem, sarkanu topiņu un melnām zeķubiksēm. Vārdu sakot, tā bija Aleksa draudzene Paipera.
Sadzirdējusi manus soļus, meitene pagriezās ar seju pret mani un man pamāja. “Sveika, Amanda, tevi jau gaidīju mazu laiciņu, jau sāku uztraukties, ka neatnāksi.”
Nezināju, ko tieši meitenei teikt, tāpēc neveikli pasmaidīju un devos pie meitenes. Kad piegāju klāt, meitene uz manu pusi pastiepa cigarešu paciņu. Pretēji man, neatteicos no piedāvājuma un neveikli sāku knibināties ap sniegto cigareti. Meitene pēc tam man piedāvāja šķiltavas. Pasniedzu cigareti pret šķiltavām.
“Tev ir jāievelk.”
“Ko?” Pārsteigta palūkojos uz Paiperu, kas uz mani skatījās un plati smaidīja.
“Tu neesi pīpējusi?”
“Atklāti, nē, neesmu.”
“Cik mīļi.” Paipera pasmējās un paņēma manu cigareti, ielikta to mutē, ievilka dūmu, izpūta to un sniedza cigareti man atpakaļ. Tagad tā mazliet kūpēja.
“Tikai neaizrijies ar dūmiem. Nebūs īpaši forši.” Meitene mani izsmēja, kad es ievilku dūmu no cigaretes. Tas kairināja manu rīkli un man nācās saviebties no nepatīkamā sajūtas. Jā, no malas pīpētāji izskatījās īpaši stilīgi, bet kad pats sāc pīpēt, tas stilīgums kaut kur pazūd.
“Tu noteikti domā, kāpēc es tevi šeit uzaicināju.” Nē, es biju aizņemta domājot par to, cik stilīgi es, iespējams, izskatījos no malas, lejā tiem, kas staigāja pa skolas parku un redzēja divus tumšus stāvus uz skolas jumta. Neviens no viņiem pat nevarētu iedomāties, ka viens no šiem stāviem varētu būt es. Klusi pie sevis pasmējos.
“Amanda, Aleksis nav slikts cilvēks. Iespējams, Dreiks tev ir jau sastāstījis pilnas ausis ar to, cik ļoti ļauna ir darījis Aleksis viņam, bet tev arī ir jāsaprot, ka, iespējams, Dreiks ir tas, kurš tev melo.”
“Bet kāpēc es?” Man paspruka. Paipera uzlūkoja mani ar savām medus brūnajām acīm. Tās bija skumjas.
“Es nezinu, Amanda. Es tiešām nezinu, laikam jau tāpēc, ka tu trāpījies Alises Vetjūsas redzeslokā. Bet tiešu atbildi uz šo es tev nespēšu sniegt.”
“Skaidrs.”
Nekas man nebija skaidrs. Gluži nekas. Tātad es biju izvēlēta, jo Dreika māsa mani pamanīja. Un tagad mani izmantoja, jo biju viegls mērķis? Bet kam gan vajag mani, kurai nav neviena drauga?
“No manis nav jēgas.”
“Iespējams, ka tu jēgu vēl nezini.” Meitene man uzsmaidīja un es nodrebinājos.
“Tātad, tu mani pasauci šurp, lai nolasītu man lekciju, cik jauks ir Aleksis un ka es viņu nepazīstu?”
“Arī vēlējos tevi brīdināt, ka tev jābūt uzmanīgai, iesaistoties ar Dreiku Vetjūsu. Nav grūti tevi nepamanīt, kad visu laiku esi kopā ar viņu un viņa draugiem. Tikai atceries, ka Aleksis nav vienīgais Dreika ienaidnieks.”
“Pagaidi, ko? Tu vari beigt runāt rīmās un beidzot man kaut ko tiešu pateikt?”
“Es pirmo reizi redzu, ka tu pacel balsi, Amanda Klova. Apsveicu. Bet nu, man jāiet.” Meitene nometa cigareti un devās uz kāpņu pusi.
Es ietiepīgi sekoju viņai līdzi un mēs kopīgi nokāpām līdz otrā stāva gaitenim.
“Tu tiešām man nevēlies vēl kaut ko izskaidrot?” Es jautāju, kamēr Paipera knibinājās ap savu telefonu.
“Laikam, ka nē. Nezinu, ko lai citu tev pasaku kā tikai to, ko tu jau zini.”
“Varbūt izstāsti man mazliet vairāk, kas notiek starp Aleksi un Dreiku?”
“Starp diviem puišiem, kas agrāk bija labākie draugi, bet kurus izšķīra ģimenes strīdi? Tas ir kaut kas līdzīgs Romeo un Džūlijetai, tikai šeit nav romantikas, bet ir liela, stipra, nešķirama draudzība, kas tomēr izjūk.”
“Bet tad kas starp viņiem ir?”
“Naids? Dažādas intrigas? Meli? Daudz meli. Skumji paliek, domājot par to visu.” Paipera pagriezās pret mani un lika telefonu mierā uz dažām sekundēm. “Man tagad ir fizika. Līdz vēlākam?”
“Veiksmi!” Sacīju meitenei un raudzījos kā viņa aiziet līdz fizikas kabineta durvīm.
Sasodīts, tagad es neko nesapratu.
givemehope - esmu atsākusi rakstīt gari, jo ir NaNoWriMo, tāpēc, mīlīši, gatavojieties biežākām nodaļām. ;)
man patīk! Es arī pieteicos NaNoWriMo, un tad sapratu, ka es nezinu, par ko man rakstīt 