Paipera mani nelika mierā ar ballītes uzaicinājumu līdz brīdim, kad es piekritu tam.
Tev būs tiik jautri!!!!!
Meitene man rakstīja, taču tas mani nepārliecināja. Ja viņa plānoja mani piedzirdīt un tad visiem parādīt sociālajos tīklos, kāda nožēlojama persona es esmu, viņa smagi kļūdījās ar savu medījumu. Es biju redzējusi filmu Unfriended.
Skolā mazliet centos izbēgt Dreiku. Biju pārliecināta, ka puisis to bija pamanījis, jo, jebkad, kad satikāmies aci pret aci, viņš raudzījās manī ar neizprotamu skatienu.
Klusi pie sevis cerēju, ka puisis man piedos, jo tā bija vienīgā iespēja, kā man nenodod viņa draudzību.
Ak jā, man bija ierunājusies sirdsbalss un es biju ķērusies klāt ļoti nesavtīgam plānam kā nesabojāt Dreika uzticēšanos sev un izbēgt Aleksa ļauno plānu. Man bija sevi jāattālina no Dreika Vetjūsa. Tik tālu mans plāns izdevās. Neviens neko nenojauta. Viss bija ideāli.
“Kāpēc tu mani ignorē?”
Protams, pašam Dreikam to visu bija jāsabojā pēc angļu valodas stundas. Puisim veltīju “vai tu mani izsmej?” skatienu, kas viņam īpaši neko neizteica, spriežot pēc reakcijas, ko viņš man deva uz šo skatienu.
Es cenšos tevi pasargāt. Domāt to kliedzu. Vēlējos tik tiešām to kliegt tieši Dreika sejā, bet nevarēju, jo klasē joprojām bija Aleksa Bleika pakalpiņi, kas mūs novēroja ar smīniem. Es zināju, ka viņi bija lietas kursā par to, ka man ir jāsavaldzina Dreiks un jāizvelk no viņa jebkāda informācija, kas noderētu Aleksa vecākiem cīņā pret Dreika ģimeni.
Taču es aptvēru, ka nebiju spējīga darīt kaut ko tik nepieņemamu. Es nebiju tāda tipa cilvēks, kurš bija savam glābējam spējīgs iespļaut sejā.
“Es tevi ignorēju?” Puisim apjukušā balsī vaicāju. Viņš pagrozīja galvu un drūmi pasmaidīja.
“Nav smieklīgi, Amanda.”
“Atvaino, Dreik, ka mana pasaule negrozās tikai ap tevi. Pirms dažām nedēļām tev par manu esamību bija nospļauties. Tikai tāpēc, ka esi sācis ar mani tusēt, nenozīmē, ka man jāatmet visas savas iepriekšējās darbības un hobiji, lai pavadītu laiku tikai ar tevi.” Puisim atbildēju un sajutos pat ļoti labi par sevi. Puisis mazliet apstulbis manī lūkojās un tad papurināja savu galvu.
“Beidz gudri filozofēt, labi?”
“Sarunāts.” Atbildēju un turpināju savu ceļu līdz savam skolas skapītim. Pie tā bija piestiprināta zīmīte ar manu vārdu. Noplēsu zīmīti un atvēru to.
Modri izvēlies savus draugus.
Zīmīte izkrita man no rokām, it kā tā mani būtu apdedzinājusi. Ātri pavēru skatienu apkārt, bet neviens, kas atradās pie skapīšiem, uz manu pusi neskatījās.
Jauki, laikam tomēr mana klusā ikdiena Kerbridžā nesolījās būt tik klusa un mierīga.
Vēlējos uzrakstīt uz zīmītes, ka man nav draugu šajā skolā. Nevēlos cilvēkus, ar kuriem ikdienā sanāk pārāk bieži kontaktēties, saukt par saviem draugiem. Drīzāk tādi nevēlami laika izšķiedēji.
Franču valodas stundā mūs sadalīja pa divi un man nācās sastrādāties ar klases klusāko puisi. Jā, klasē bija arī cilvēki vēl klusāki par mani. Viņš visu laiku nēsāja diezgan tumšas drēbes, vienmēr klausījās savu pleijerīti un vienmēr uz ausīm viņam bija Beat melnas austiņas.
Šoreiz puisis tās bija nolicis malā un bija paslēpis savu skatienu aiz saviem pāraugušajiem matiem, kas krita puiša sejā. Man šķita, ka viņa vārds bija Rainers. Taču es nebiju pārliecināta. Un nevēlējos kļūdīties ar vārdiem, jo tas nebūtu diezgan pieklājīgi. Vismaz man tā šķita.
“Tātad, kādi ir tavi hobiji?” Jautāju puisim. Tas pacēla savu skatienu un es ielūkojos puiša sejā, kas skolas apgaismojumā ieguva zeltainu toni. Nevarēja noliegt, ka puisis bija izskatīgs, pat ja īpaši necentās izcelties jauniešu vidū ar rūpēšanos par savu izskatu.
“Spēlēju daudz Dotu. Spēlēju videospēles. Neeju ārā no savas istabas brīvdienās.” Puisi man atbildēja. Uzrāvu uzaci, it kā jautājot, vai tik tiešām puiša brīvais laiks bija tāds, kādu puisi man bija kā tikko paziņojis.
“Es jokoju.” Puisis man atbildēja ar uzjautrinājumu. Atsmaidīju pretī.
“Vari, lūdzu, nopietni šo uztvert? Man par tevi būs jārunā pasniedzējas priekšā.”
“Jēziņ, te vairs pajokot nevar?”
“Nu, vari jau.” Nevarīgi atbildēju. Man nepatika iesaistīties pārāk plašās runās ar svešiniekiem.
“Es brīvajā laikā spēlēju grupā. Metālistu. Apmeklēju ārpus skolas arī mākslas skolu.” Puisis man atbildēja ar nopietnu sejas izteiksmi, kas man lika justies mazliet neveikli.
“Man patīk dzejot. Kā arī aktīvi apmeklēju bibliotēku, lai atrastu kādas grāmatas, kuras vēl neesmu izlasījusi.” Puisis man pamāja ar galvu. Mūsu nelielā saruna bija galā. Puisis pielipa pie sava mobilā, kas bija interesantāks par apkārtējo pasauli. Es mazliet truli vēros ārā pa logu, kur varēja tālumā redzēt Kerbridžas mežu. Aizskatījos uz kokiem un iegrimu filozofiskās pārdomās par to, cik neveikla esmu un, vai kādreiz iemācīšos būt graciozāka.
Tas laikam vēl ilgi nenotiks.
Pēc dažām minūtēm franču valodas pasniedzēja mums lika sākt stāstīt prezentācijas par cilvēkiem, ar kuriem strādājām. Rainers pastāstīja, ka man patīk dzejot un lasīt grāmatas un es pastāstīju, ka Rainers aizraujas ar mūzikas žanru kā metāls un aktīvi apmeklē mākslas skolu.
Kad stunda bija galā, Rainers neveikli no manis atvadījās ar “čau” uzsaucienu un es viņam pamāju.
