Atkal dzīva (3)4

3.nodaļa.

Priekšvēstneši

Lūk, šī bija dzīve. Uz visskaļāko skaļumu uzgrieztas skandas, pa kurām basos dunēja manas mīļākās dziedātājas balss. Mans augums gulēja uz elegantas mašīnas motora pārsega, zem klajas debess, melna samta, ar tūkstošiem mazu zvaigžņu, kas izskatījās pēc spuldzītēm. Un mēness. Tas šķita vēl pilnīgāks kā parasti. Es ieliku satīto stabiņu starp lūpām un viegli ievilku plaušās pēc zālēm garšojošos dūmus. Tikko tie skāra manu muti, visas domas izgaisa, un mani pārņēma absolūts miers. Varbūt tāpēc es nesmēķēju, jo neredzēju tam jēgu. Bet marihuāna bija cita lieta. Tā atslābināja ķermeni un lika aizmirst visus vakara notikumus.

-Ja šodien būtu tava pēdējā diena, Nik,- es piepeši aizdomājos,- Kā tu to pavadītu?

Niks atbildēja ātri, bet pat nepagriezās pret mani,- Neapšaubāmi, tieši šādi. Ar labāko draugu pļavā, pīpējot.

Es iesmējos.

-Un tu?- puisis galanti vaicāja un pats ievilka pamatīgāku dūmu,- Ko darītu tu?

Es paraustīju plecus. No vienas puses, es varēju atdarināt viņu, un pateikt to pašu, bet, vai tā bija? Protams, šis vakars bija lielisks, bet vai tik labs, lai pie tā beigtu savu dzīvi? Nebiju par to droša. Nebiju droša, kā es to vēlētos. Vai es gribētu būt viena vai tomēr ar kādu kopā?- Laikam es nezinu. Neesmu vēl tik daudz nodzīvojusi, lai zinātu, ko un kā. Man šķiet, es gribētu pēdējā dienā būt viena.

-Tas skan vientuļi,- puisis skumji atteica un pagrieza galvu pret mani. Viņa seja apmācās.- Vai tu domā par Vincentu?- draugs pieklusināti vaicāja. Es nodūru galvu, un iekšēji nolamājos. Nikija sacītā frāze atsauca atmiņā Vincenta nožēlojamo paskatu un to, ka viņš mani nosauca manā padauzas pseidonīmā, par Aleksandru, kaut gan labi zināja manu īsto vārdu. Nez, vai to viņš darīja speciāli? Gribēja mani “nolikt” turpat, kur agrāk, tā sakot? Ha, ko viņš maz saprata. Papurināju galvu. Kādā veidā es biju tā kritusi uz kretīniem?

-Es nezinu, viņš mani nosauca par Aleksandru,- es vienmuļi noteicu,- Pirmajā brīdī nekādi nenoreaģēju. Bet tagad, kad aizdomājos, tas vārds man ir īstākie elles vārti. Viņš taču zināja manu īsto vārdu..

-Zinot tevi, dārgā, pieņemu, ka tu viņu izprovocēji uz to,- Niks nosmaidīja un aizgrieza galvu, skatoties uz augšu. Es piesarku, pateicīga, ka mēnessgaismā to nevarēja redzēt,- Pat tumsā es zinu, ka tu nosarki, un ka man ir taisnība. Un ko tu šoreiz pateici?

-Nu..- es neveikli iesāku un pakasīju pakausi,- Pateicu, ka viņa sencītis dzer odekolonu, un brīdī, kad viņš tika ieņemts, spirts viņam izdedzinājis smadzenes un veicinājis atpalicību. Kaut ko tādā garā,-

-Ai,ai,ai,- viņš noklakšķināja mēli un klusi iesmējās.- Tavi uzbraucieni paliek arvien labāki.

-Pateicos,- sarkastiski atteicu,- Bet nopietni. Kāpēc viņš pēkšņi par mani iedomājies? Viņš bija aizņemts drāžoties pa labi pa kreisi, un tagad viņa sencītis man samaksā pieklājīgu summu, priekš kam?

-Tiešām pati nesaproti?- Niks vaicāja,- Viņš ir tēvs. Grib savam bērnam to labāko, un, šķiet, grib, lai tu Vincentu dari laimīgu,-

Es novemstījos,- Fuj, nē. Nik, nekad vairs to nesaki. Ja vēlreiz to dzirdēšu, likšu tev norīt ziepju gabalu,-

-Nedomāju, ka tas palīdzēs,- Niks ķircināja,- Reiz man priesteris uzlēja svētīto ūdeni. Tas aizdegās.

Šoreiz es arī iesmējos, nezinu, vai no zālītes iedarbības, vai joka tizluma dēļ.- Bet vienu gan es zinu, ar Vincentu es savu pēdējo dienu nepavadītu.- nomurmināju un pieslīdēju tuvāk Nikam, lai uzliktu viņam galvu uz pleca.- Ja es nomirtu, es tev pietrūktu?

-Es ietu tev līdzi,-

-Nik,-

-Nopietni.- Niks sacīja,- Tu esi vislabākais draugs, kādu var vēlēties uz pasaules. Bez tevis, mana pasaule būtu tukša.

Es viņu viegli iedunkāju.- Tu arī neesi zemē metams, Nik,- es noteicu un viegli nobučoju viņu uz vaiga. Viena dziesma nomainīja citu, un mēs tā vienkārši klusējām, guļot viens otram blakus zem zvaigžņotas debess, līdz debesis pāršķēla olas dzeltenuma krāsas saulriets, kas liecināja, laiks doties mājās. Pamazām ar Niku savācām izsmēķus, satinām segas, ko ielikām bagāžniekā, kad dzirdēju, cik izmisīgi man zvana telefons.

-Mišela zvana,- es sacīju, drudžaini uzlūkojot Niku, kas mulsi stāvēja man blakus,- Jā, māsiņ?

-Te ir kāds tips,- māsa čukstus ātri sacīja,- Neiešot prom, kamēr tevis te nebūs, ko man darīt?

-Izsauc policiju,- es ierosināju,- Iesit viņam ar pannu pa galvu, vai vienalga..

-Policija atbrauca, bet aizbrauca, kolīdz viņš ar tiem parunāja.- Mišela atteica,- Lūdzu, brauc mājās. Man ir ļoti bail.- māsa nolika klausuli. Nobolīju acis un uzlūkoju Niku.

-Nu, kas tagad?- Niks vaicāja. Nogrozīju galvu un apsēdos mašīnas salonā.- Ļauj minēt, Vicents ir pie tevis.

-Bet protams,- es sardoniski atteicu,- Droši vien piedzēries. Bet ko viņš gribētu zināt?

-Grib tevi atpakaļ.- Niks pajokoja, iedarbinādams mašīnu.

-Tas nav smieklīgi,-

-Zinu,- Niks iesprauslājās,- Taču nebaidies. Es būšu tev blakus, un ja vajadzēs, tas tirliņš dabūs pa savu tējkannai līdzīgo galvu, un tevi vairs netraucēs.- Niks piemiedza man ar aci, un viegli saņēma manu roku savējā.- Es tevi nemūžam nepametīšu nelaimē, mazā.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atkal-dziva-4/873381