4.nodaļa.
Pauze.
Protams, kamēr atbraucām līdz mājām, bijām no sirds izsmējušies par radušos situāciju, un manī nebija nekādu uztraukumu. Īsajos klusuma brīžos, kad Nika uzmanība bija novērsta uz ceļu, es vārds pa vārdam izdomāju, ko teikšu Vincentam. Kā spļaušu viņam dvēselē un izmīdīšu viņu, pēc kā Nikijam ļaušu iespert pa pakaļu multfilmu varoņa cienīgā manierē, un aizmirsīšu visu, kas ar viņu saistīts.
Bet, nē, ak nē. Problēma bija daudz lielāka un mazliet nopietnāka, lai atstātu bez uzraudzības. Atnākušais bija viens no maniem klientiem, viens no “apsēstajiem”, kā viņus dēvēju. Tie bija cilvēki, ar ko pārsvarā galā tika mans advokāts. Protams, es varēju tā vienkārši iet uz neskaitāmiem randiņiem un pasākumiem ar vienu un to pašu cilvēku, bet gadījās risks, ka manī iemīlētos vai man pieķertos, un tas apgrūtinātu pārējo pasākumu apmeklēšanu. Reizēm mani advokāta nosacījumi viņus iebiedēja, un viņi saprata kļūdu, un turējās pa gabalu. Bet citi, kā šis eksemplārs, tikko piedzērās, devās mani meklēt.
Tikai netiku skaidra, kā viņš zināja manu adresi.
Lai nu kā, laikā, kad atbraucām, Ronalds Ikentijs bija atlūzis kā dzērājs pie miskastes turzas. Skaļi krākdams viņš šūpoja manas gultas dēlīšus un siekaloja spilvenu, kā zīdainis, kuram nāk zobi. Uzmetu Nikam vienu skatienu, un viņš saprata. “Tiec ar to galā”, es skaļi teiktu, bet nebija jēgas. Niks mani saprata no pusvārda.
Viņš pārmeta Ikentija kunga ķermeni sev pāri plecam kā jaku, un veikli iznesa pagalmā, kamēr mēs ar Mišelu palikām pēc alkohola smirdošajā istabā, un kā vecas tantes lūrējām pa logu, alkās ieraudzīt, ko Niks darīs tālāk. Vai viņš viņam iesitīs? Vai viņš viņu apraks?
Bet nē, Nikijs veikli atvēra mašīnas bagāžnieku, iemeta vīriešu augumu tajā iekšā un nevērīgi aizcirta. Atpakaļ nākot, Nikijs svilpoja tā, it kā nebūtu nupat dzīva cilvēka ķermeni iemetis mašīnas bagāžniekā, kā sliktā filmā. Viņš izturējās tik nevērīgi un savādi, ka pat es nebiju droša, vai tas ir normāli.
Bet mans psihais pielūdzējs bija prom, un ar to bija gana. Kaut kur dziļi sirds lādē noglabātās jūtas klusi nopīkstēja, ka labāk tas būtu Vincents, un es varētu izšaut visu savu lamuvārdu artilēriju, un sacaurumot viņu morāli vairāk, kā fiziski spētu ar armijas ieroci. Savādi, cik ļoti nodarīšana sāpju citam, kas reiz sāpinājis pašu, varēja šķist patīkama. Šīs dienas vienkārši nebija manas. Nezinu, kas bija uznācis, bet vien māsas balss mani atsauca realitātē no aizdomāšanās.
-Varbūt tēju?- māsa piedāvāja, viegli saķerdama manu roku. Kā transā, es pamāju, un roku rokā mēs izgājām no manas istabas, raitā solī dodoties virtuves virzienā, kur Nikijs jau sēdēja, ieurbies telefonā tā, it kā nekas nebūtu noticis. Noskurinājos un apsēdos viņam pretim, vien nogrozot galvu. Pat nezināju, ko teikt.
Mišela tikmēr kā čakla bitīte salika rindiņā trīs pumpainas krūzītes, sameta tajās maisiņus ar tēju un iepilināja veselīgu malku medus, ko vecāki iegādājās no vietējiem biškopjiem. Kad aizdomājos, mana mazā māsa vairs nebija tik maza, un nu bija eleganta dāma, kas dienās kādam kļūs par lielisku sievu. Atliek vien cerēt, ka Nikijam, jo gribēju, lai māsu ciena.
Mans dzīves stāsts bija visai nožēlojams. Pēc tam, kad pievīlu vecāku cerības izmācīties universitātē, neskaitāmiem atteikumiem darba vietās, un vispār biju staigājoša izgāšanās, man paspīdēja iespēja pieteikties intīma “modeles” amatā citā štatā. Protams, mans tolaik astoņpadsmit gadīgais prāts bija starā, un es, nepasakot neko ne vecākiem, ne māsai, ne draugiem, sakrāmēju čemodānus, un, nagus graužot, nepacietīgi gaidīju, kad kompānija atsūtīs man biļeti, un es tikšu prom.
Bet tas nemaz nebija tas, ko es gaidīju. Atceroties sāpes, zilumus un nepatīkamos vakarus ar dažādajiem vīriešiem un to seksuālajām un perversajām fantāzijām, man mutē sakāpa žults, un piešāvu plaukstu pie mutes. Norīstījos, un lai dabūtu no mutes smaku, paķēru no augļu groza sulīga paskata bumbieri. Kamēr košļāju augli un centos izdomāt, ko Nikijs tik aktīvi blenž telefonā, māsa visai agresīvi nolika krūzes mums priekšā. Gardi smaržojošie, vilinošie tējas garaiņi smaržoja pēc kumelītēm. Nemaz nemanīju, ka mani tā mocīja slāpes.
Beidzot Mišela pārtrauca klusumu.- Un tagad pasaki man, kas tas tāds bija,- māsa tēloti bargā tonī mani uzrunāja, kā piekūns glūnot acīs. To viņa, šķiet, mantojusi no mūsu mātes.- Un es gribu dzirdēt patiesību, nevis atrunas. Es zinu, ka tu vairs sen neej uz universitāti, un ka tu esi atskaitīta. Es zinu arī to, ka ar saviem draugiem tu nekomunicē, un tu nozūdi vakaros uz ballītēm, kuru nemaz tur nav. Kas notiek?
Gandrīz aizrijos. Visupirms, šī bija pirmā reize, kad māsa runāja ar mani tādā tonī. Otrkārt, šokēta biju par to, cik vērīga viņa bija. Protams, es biju uz viņu ellīgi greizsirdīga, jo viņai viss gāja no rokas, un man labpatika domāt, ka viņa vismaz ir neglītāka par mani, un nav tik seksīga. Bet tagad mana mazā mīļā māsiņa mani strostēja kā bērnu par izdarīto blēņu. Iekšēji es nokaunējos. No otras puses, kāda viņai daļa?
-Nebāz savu degunu svešā kokaīnā,- es galanti, taču snobiski izspļāvu. Mišelas acis iepletās, lūpas noraustījās tā, it kā viņa gribētu ko teikt, bet aprāvās.- Tā ir mana dzīve, Miš. Ja es ko nesaku, tātad, man tas nav jāsaka. Man tev nav jāatskaitās, kas un kā notiek, un es dziļi cienīšu to, ja tu vairs nejauksies manās darīšanās.
Māsa manāmi sapīka un nodūra galvu, kā nokaunējusies,- Piedod, es..
-Nevajag, nesāc,- es viņu rupji pārtraucu,- Tu man pārāk stipri sāc atgādināt mammu un tēti.
-Laaaaaaaabi, meitenes mīļās,- Nikijs tēloti nožāvājās, pārraudams teju emociju elektrizēto telpu ar savu patīkamo harizmu,- Man būtu prieks redzēt jūsu neķītros kautiņus, bet mums ir jāaizved tas tipāžs mājās, un jāpiekodina vairs neaiztikt Emersoni.
Sakodu zobus,- Niklāv, cik reižu..
-Kas ir?- viņš nesaprata,- Tavam vārdam nav ne vainas. Vai ne, Miš?- viņš draudzīgi jautāja māsai. Taču viens iešķībais mirdzošais smaidiņš nodeva, cik ļoti viņam mana māsa rūp. Māsa bezrūpīgi paraustīja plecus un padzērās tēju.- Miš, nu beidz pūsties..
-Es tikai negribu,lai tev kas notiek, Em,- Mišela no sirds sacīja, un māsas acīs iemirdzējās asaru pēdas.- Mani šīs dienas nepamet sajūta, ka ar tevi kaut kas notiks. Ka tu pazudīsi vai tu cietīsi..
-Ei,ei,- es tēvišķi mierināju māsu, noglaudot viņas delmu,- Es esmu tepat. Un vienmēr būšu, es apsolu.
-Tu apsoli, ka sevi pasargāsi?- Mišela vēlreiz cerīgi pārjautāja. Sekundes simtdaļu es viņas vietā redzēju mazo, piecgadīgo māšeli, kura man jautāja, vai kucēns, kuru nesen bijām iegādājušies, un kurš nomira viena kretīna dēļ pie mašīnas stūres, nonācis suņu paradīzē. Tās lielās, izteiksmīgās, zilās, porcelāna lellei piederīgās acis, kuras nudien šķita bezdibenīgas, salauza jebkādu manu pretošanās spēju un es māsu vienkārši apskāvu.
-Es apsolu.- no sirds nosolījos,- Un vispār, es vēlos paņemt pauzi no visa. Gribu apēst pašu dārgāko restorānā pieejamo saldējumu un aizbraukt uz Havaju salām. Ko jūs par to domājat?- es meistarīgi mainīju tēmu.
-Es par,- Nikijs iesaucās un cerīgi saberzēja rokas.
-Es par,- arī Mišela atsaucās, taču neizklausījās tik pārliecināta, lai noticētu manam solījumam, ka allaž būšu blakus.- Labi, pietiek audzēt taukus uz pakaļas, laiks braukt,- viņa viltoti pasmaidīja un uzlūkoja mūs abus,- Es pie stūres!- viņa noziņoja un iešķībi pasmaidīja. Ar Niku saskatījāmies, un sapratām, ka jēgas oponēt nav. Mišela bija kā mūsu abu bērns, ko lutināt. Un tajā nebija nekā slikta.
Ja vien viņa ir laimīga.
Atkal dzīva (5)
Anyways, enjoy.
