Atkal dzīva (2)7

3.nodaļa

Aizmiršanās

-Tavs papucis dzer odokolonu,- es teju ņirdzot sacīju, ēdot makaronus. Vincenta sejā nenodrebēja pat muskulis. Viņa pokerspēlmaņa seja bija vietā. Viņš arī zināja, ka tas mani kaitina.- Un tie paši makaroni, tas pats restorāns, un tas pats Vincents,- es ironiski noteicu. Tomēr tie bija nudien gardi makaroni, mērce vai kusa mutē, un saulē kaltētie tomāti manas garšas kārpiņas vai darīja trakas. Bet vai es pateikšu paldies? Nē. Man patika būt riebīgai, apzinoties, ka viņš tagad skatās savā spogulī.

Vincents pieliecās man tuvāk, kā gribēdams ko teikt, bet viegli papurinājis galvu, turpināja klusēt.

-Varbūt viņš dzēra odekolonu arī tad, kad tu tiki ieņemts, tas izskaidrotu smadzeņu bojājumus,-

-Aleksandra....- viņš kā aizkaitināts vecāks sacīja,- Novelc šo masku, un esi kā meitene, kas tu biji?

-Bordeļmeitene, par kuru tu izņirgājies?- es  indīgi atcirtu, un provokatīvi sakrustoju kājas,- Nē,paldies.

Vincents smagi nopūtās un piecēlies kājās, piegāja pie bāra, no kura paņēma milzīgu pudeli konjaka. Aizgriezu seju, izliekoties, ka viņu nevēroju, un centos izdomāt vēl kādu asprātīgu jociņu, lai viņam morāli iesistu pa kājstarpi.

Vincents ielēja sev pamatīgu glāzi dzintarkrāsas šķīduma, no kā novādīja aromāts, kas dedzināja nāsis, un es saviebos.- Nja, tu arī laikam būsi tāds pats alkoholiķis, kā tavs sencis,-

Šo piezīmi Vincents noignorēja. Viņš tikai dzēra un skatījās uz mani, mani kaitinot. Viņa acis nelīda manā dekoltē, viņš ar acīm mani neizģērba. Vienkārši gaidīja, kad es ko teikšu. Bet man nebija viņam nekā, ko teikt, tāpēc pēc piecu minūšu blenšanas konkursa bez uzvarētājiem, es vienkārši piecēlos un devos ārā no tās noplukušās ēkas. Somiņā sataustīju telefonu un nekavējoties piezvanīju labākajam draugam, lai mani savāc.

Šis vakars bija pārāk dīvains. Izrādās, Vincenta papiņš ir bagātnieks, kas rij odekolonu, bet viņa dēls ir salauzts un arī iet tēva pēdās. Nesaprotu, kāpēc es vispār ar viņu tur sēdēju, vien laiku lieki pazaudēju.

Beidzot es tālumā samanīju pazīstamās mašīnas starmešus un sāku nomierināties. Pa ilgiem laikiem pēc tam, kad vairs nebiju bordeļa meitene, man tiešām sagribējās uzpīpēt zāli.

-Nikij,- es smaidīgi sveicināju, kad draugs man atvēra mašīnas durvis. Niks un es bijām pazīstami kopš bērnudārza, kad mūs abus audzinātāja nolika stūrī par blēņošanos. Šķiet jau tad mēs viens otru sapratām, un skolā nekas nemainījās. Mēs kaitinājām skolotājus tiktāl, ka viņiem nebija iespējas mūs izšķirt vai iedot mums strādāt ar citiem. Nikijs bija man kā brālis, ko allaž vēlējos. Neviena mana dzimšanas diena, nevienas svinības mēs nepavadījām atsevišķi. Nikijs bija mans drošais plecs. Draugi kā viņš, nudien bija zelta gabali. Protams, viņam nepatika, ar ko nodarbojos, bet Niks apzinājās, tā ir daļa no manis, un viss. Un pēc neveiksmīgiem vakariem, viņa klātbūtne izdzēsa visu negatīvo.

Niks pats bija mantojis tēva kompānijas, un ikdienā vienkārši dzīvoja. Šad un tad pastrādāja, bet pārsvarā vienkārši sēdēja savā studijā, sacerēja mūziku, vai devās spēlēt basketbolu ar draugiem. Es lieliski zināju, ka Niks ir ieķēries Mišelā,bet vienmēr to noliedza. Šad un tad, kad bijām dzēruši, Nikijs izplūda garās pļāpās, ka nav godīgi, ka meiteni kā Mišelu apgrābsta netīras rokas, un ka pret viņu kāds varētu izturēties slikti. Viņš teica, ka māsa ir kā meitene, kuru vīrietim ir jāaprec un jānēsā uz rokām. Tomēr tajos brīžos nevarēju sevi nevainot, šķita, draugs nesper soli Mišelas virzienā, jo bija mans labākais draugs. No otras puses, es taču viņiem nestātos ceļā. Bet katram sava izvēle.

-Es zinu, ko tu gribi,- Nikija zaļās acis mirdzēja pat tumsā. Ieinteresēti piešķiebu galvu,- Bet pirms tam, novelc to katastrofālo kleitu, kā zinādams paķēru tavas drēbes, ko biji pie manis atstājusi.- Niks novaikstījās. Ak nē, viņš atkal bija savā “tēta zonā”, kad ar mani runāja kā ar bērnu.

-Un kas būs pēc tam?-

-Tieši tas, ko tev vajag,- viņš konkrēti noteica un pameta galvu uz atpakaļ,- Lien uz aizmuguri. Ieslēgšu “Motosport”, un izbrauksim pēc burgeriem, ko saki?

-Ar tevi, jebkur,- vien noteicu un iestutējos aizmugurē, kur mani gaidīja maisiņš ar drēbēm. Pamanīju Nika skatienu uz mani atpakaļskata spogulī un nomēdījos viņa virzienā. Draugs apburoši pasmaidīja un uzsāka braukt. Bet šoreiz galvu neizpratnē nogrozīju pati.

Tikai Nikijs spēja no manis dabūt laukā ko tik muļķīgu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atkal-dziva-3/873243