Atceries mani (4)7

Ārā bija neparasti auksts Jūnija naktij, tomēr vistracinošākais bija lietus, kas lika maniem matiem samirkt un smagi nokarāties pāri pleciem. Kā zagle lavījos gar savas mājas sienu un slepus palūkojos pa logu, kur mana „ģimene” kopīgi skatījās hokeju un nemaz nemanīja, ka esmu prom. Pārmetusi somu pāri plecam, palīdu zem palodzes, un nevietā ierējās Bonaparts.

Stulbais suns!- Boni, kuš,- es nošņācos un drošības pēc paskatījos uz mājām, kur neviens neko nemanīja. Labi, ka man somā bija tā pati jaka, kas vakar, kurā joprojām mētājās desas gabals, ko pametu sunim. Suns to paķēra zobos un, it kā būtu izteikta vienošanās, asti luncinādams, aizgāja uz savu būdu.

Aizvēru ciet somu, uzvilku jaku mugurā un devos autobusa virzienā. Laikus pienāca autobuss, un iekārtojos siltajā salonā, nomezdama somu sev blakus. Paņēmu telefonu no kabatas un uzzvanīju Dmitrijam, kurš bija vienīgais, kurš spētu man palīdzēt, neraugoties uz to, ka bija pavēls.

-Sema?- draugs miegaini vaicāja, atbildot uz zvanu,- Kas noticis?

-Man tevi vajag,- klusi noteicu, nomēdīdamās pie sevis, redzot skatienus, kas bija vērsti manā virzienā,- Varu pie tevis palikt?

-Nu bet taču,- Dmitrijs noburkšķēja,- Gaidu tevi. Pēc cik ilga laika būsi?

-Nākamajā pieturā kāpju ārā,- paskatījusies uz pieturu tablo, sacīju,- Nebūšu ilgi.

-Gaidu,- Dmitrijs vienkārši noteica un atvienoja sarunu. Paņēmu savu somu un izkāpu no autobusa, pārvelkot kapuci pāri galvai. Lietus sāka smidzināt, un es uzskrēju augšup pa Dmitrija mājas kāpnēm skaļi pieklauvējot pie durvīm. Draugs gandrīz uzreiz atvēra durvis.

-Kāds patīkams pārsteigums,- puisis noteica, palaizdams mani pa priekšu. Puisis pameta man pledu, ko apliku ap pleciem. Sajutusies kā mājās, nometu apavus turpat uz zemes, un atgāzos dīvānā viesistabā. Dmitrijs no ledusskapja izņēma divus aliņus, no kuriem vienu pasniedza man.

-Kas uz sirds, mazā?- Dmitrijs pavaicāja, pasniegdams man pudeli, ko atvēra. Pats viņš apsēdās man blakus,- Ņemot vērā laiku, tev kaut kas ir no manis vajadzīgs.

-Zāles atslēgas,- nevilcinoties atteicu. Dmitrijs no šoka gandrīz izspļāva alu,- Ko?

-Neatceros, kad tu pēdējoreiz būtu dejojusi,-

-Man vajag nopelnīt naudu,-

-Tu taču zini manu procentu likmi,- Dmitrijs viltīgi pasmaidīju. Nobolījusi acis, pamāju ar galvu,- Tad sarunāts. Tūlīt aiziešu pēc atslēgas. Vai ir vēl kaut kas no manis vēlies?

-Nē, neko,- samelojos, sajuzdamās nervoza. Tikko puisis piecēlās kājās un devās uz augšstāvu, izkāpu no gultas un piegāju pie atvilktnes, no kurienes izņēmu ieroci, ko Dmitrija tēvs savulaik nesāja līdzi. Pārbaudīju aptveri un paķēru līdzi maksti, kur ielikt bīstamo priekšmetu. Piespraudu to biksēm un, nodrošinājusies, ka ierocis neizšaus, paslēpu to zem jakas. It kā nekas nebūtu bijis, apsēdos savā vietā. Dmitrijs pameta man atslēgas un apsēdās uz krēsla, skatīdamies uz mani ar izbrīnītu skatienu.

-Kas ir?- neiecietīgi noprasīju. Riebās man tas viņa nosodošais skatiens.

-Es tikai baidos par tevi,- Dmitrijs godīgi sacīja,- Parasti, kad tu pazūdi, tu pazūdi uz ilgu laiku.

-Ak nemuļķojies, es jau izdzīvošu,- pasmējos, cenzdamās mazināt spriedzi telpā.- Gulēšu zālē. Tagad nu došos,- atteicu un apskāvu draugu,- Ceru, ka man nav jāatgādina, kas tev jādara.

-Nav,- Dmitrijs sacīja,- Sargi sevi, Samanta.

-Es atvainojos?!-

-Sema,- viņš sevi pārlaboja,- Neiekulies mēslos.

-Tam jau es esmu radīta, vai ne tā?- piemiedzu ar aci un devos uz izejas pusi. Pamāju Dmitrijam un izgāju ārā aukstumā, aiz sevis aizverot durvis. Piegāju pie šosejas, lai nostopotu mašīnu. Ierocis man pie vēdera šķita kā milzīga nasta. Bet tas vismaz man sagādās pārtiku, lai izdzīvotu. Par pārējo es domāšu rīt.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-5/689823