Atceries mani (3)5

Laime, ka šodien bija sestdiena. Pirmkārt, es dabūju izgulēties, otrkārt, mājās neviena nebija, tāpēc droši varēju izpausties. Izkāpu no gultas un, nekautrējoties, izģērbos, lai palūkotos uz sevi spogulī. Pavilku uz augšu džemperī un sāniski pagriezos pret spoguli, lai nopētītu savu augumu. Ievelkot elpu, man skaidri varēja redzēt ribas. Mans vēders bija pārāk kropli tievs. Ikdienā to bija grūti pamanīt, jo manu augumu allaž slēpa milzīgi džemperi, bet tikai tagad mani tas sāka satraukt.

-Sasodīts,- es nolamājos, nopētīdama savu atslēgas kaulu, kas gandrīz draudēja pārplēst kakla plāno ādu. Iepriekš tas nebija tik slikti. Es taču pārtraucu badoties. Kāpēc tas atkal mani skar? Kāpēc? Es taču ēdu, cik vien taukaini spēju. Kāpēc es esmu tik slimīgi tieva? Kas notiek?

Piegāju pie skapja, izņēmu no tā apakšveļu, un uzvilku to kājās. Krūšturis bija krietni par lielu, bet apakšbikses knapi turējās uz krusta kauliem. Steigšus atradu skapī treniņbikses un džemperi, kas man bija krietni par lielu, tomēr tas noslēpa mana auguma nepilnības. Matus sasēju nekārtīgā astē, izslēdzu televizoru un, paņēmusi klēpjdatoru, iegāju internetā.

Nelūgta manā istabā ienāca Nellija, kurai rokās bija visdažādākie pirkumi no veikala, ko viņa bezkaunīgi nometa uz manas tīrās grīdas,- Tas ir tev.- Nellija smaidot teica,- Es pacentos.

-Man nevajag lupatas, kas nelien uz tavas kārnās pakaļas,-

-Tās es izvēlējos tev. Man riebjas, ka cilvēki uz ielas redz, ka tu staigā džemperos un treniņbiksēs, nevis kleitās un cakās.- māsa sūkstījās, pieliecoties pie maisiņa. Viņa izvilka no tā koķetu, sarkanu kleitiņu ar skaistu svārku daļu,- Nu, kā tev patīk?

Es saminstinājos. Zinot māsu, viņa tūdaļ man liks to uzvilkt. Šoks par novājēšanu bija padzinis visu manu bravūrīgumu.- Savāc to sev. Lai visi iečeko tavu pakaļu,-

-Nē, es gribu, lai paskatās uz tevi,- māsa kļuva uzstājīga.- Uzvelc un es atšūšos.

-Apsoli?-

-Apsolu,- māsa nopietni teica. Viņa pameta man kleitu un es bažīgi uz to palūkojos,- Pagaidi, nāc, es tev palīdzēšu,- Nellija gribēja palīdzēt.

-Nevajag man tavu palīdzību,- es nikni atcirtu. Novilku džemperi un dzirdēju, ka Nellija ir pamanījusi manu izkāmējušo augumu.

-Ak, Dievs, Samanta,- māsa šokā noteica, pieskriedama pie manas gultas,- Tu būsi tik ideāla modele. Tev ir perfekti kauli,- māsa jūsmoja, noskatot mani no galvas līdz kājām. Dusmās savilku pirkstus dūrē un uzmetu viņai niknu skatienu.

-Tu, stulbā idiote, es nebadojos, lai būtu tāda kā tu!-

-Kāpēc tu kliedz uz mani?- Nellija nesaprata, un viņas acīs es samanīju asaras. Dzimusī aktrise!

-Jo es ar katru dienu krītos svarā, bet tu esi pārāk iedomīga, lai tam pievērstu uzmanību,- es atteicu. Māsas acīs es redzēju sapratni,- Ej prom un aizmirsti, ka tev ir māsa.- kad tas bija pateikts, Nellija, neko nesakot, aizcirta durvis. Es turpretī devos savākt savas mantas. Galu galā, nebūšu jau pirmā meitene, kura uzsāk dzīvi patstāvīgi 19 gadu vecumā.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-4/689776