Atceries mani (5)6

Izkāpu no audi markas automobiļa kādā nomaļā vietā pie meža. Pamāju sievietei, kura bija mani paķērusi līdzi un, pārliecinājusies, ka ierocis ir pie manis, neuzkrītoši iegāju benzīntankā. Aiz kases strādāja pavecāka sieviete, kura man laipni uzsmaidīja, darbojoties aiz kases. Domu par ieroča izmantošanu atmetu uzreiz, tāpēc vienkārši neuzkrītoši gāju gar plauktiņiem un paķēru pa kādam nieciņam, ko neuzkrītoši ieliku kabatā. Zināju, ka no tā nepaēdīšu, bet ieroci man ārā vilkt bija bail. Es taču nekad to nebiju darījusi.

-Vai tev kaut ko palīdzēt, meitiņ?- sieviete laipni vaicāja, pienākdama pie manis. Papurpināju galvu,- Tiešām?- viņa vēlreiz pārliecinājās. Sapratusi, ka atbildi negūs, viņa aizgāja atpakaļ aiz letes.- Ak jaunieši. Šajā laikā staigā apkārt un tik vēlu..

-Šī ir diezgan neapdzīvota vieta,- es beidzot atbildēju, cenzdamās neizrādīt pilnās kabatas,- Un ir diezgan vēls. –

-Tu esi galīgi pārsalusi, saulīt,- sieviete laipni sacīja,- Nāc, uzvārīšu tev ko padzerties un uzsildīšu to „karsto suni”. Man tāpat jau sen nav bijis jēdzīgas kompānijas.- viņa mīļi sacīja. Samulsusi uzliku somu uz pleca un piegāju pie letes,- Tualete ir durvis pa kreisi,- viņa pamācija. Pasmaidīju un, paņēmusi somu, iegāju tualetē. Izpurināju kabatu saturu somā un, lai neliktos aizdomīgi, nolaidu ūdeni. Turpat pie poda stāvēja izlietne, kurā nomazgāju rokas. Noņēmu maksti no jostas sprādzes un prātīgi ieliku pistoli somā. Paslēpu to aiz jakas un visiem saldumiem, un neuzkrītoši uzliku atpakaļ uz pleca.

Atgriezos benzīntankā, kur sieviete jau bija uzlikusi uz letes papīra krūzīti, no kuras cēlās garaiņi un uz papīra šķīvīša bija maizīte, no kuras gandrīz pilēja siers.- Nāc nu bērns. Paēd,- viņa laipni aicināja. Apsēdos pie letes un padzēros malciņu gardā, karstā dzēriena.

-Man tik reti sanāk ar kādu parunāties,- sieviete skumji sacīja,- Kā tevi vārdā, meitiņ?

-Sema... Samanta,- es sevi palaboju,- Mani parasti sauc saīsinātajā vārdā.

-Samanta...- sieviete prātoja,- Ļoti skaists vārds. Mani sauc Jūlija,- sievietes sejā ievilkās smaida grumbiņas,- Prieks iepazīties.

-Man tāpat,- atteicu un izdzēru šokolādi līdz galam. Nokodos gabaliņu maizītes un gandrīz novaidējos, cik labi tā garšoja. Tā ir, ka no rītiem neēd.- Vai jums šeit nāk daudz apmeklētāju?

-Šad un tad kāds atnāk,- sieviete skumji sacīja, beržot jau tā tīro leti,- Cilvēki allaž steidzas..

-Tā ir,- es piekritu,- Bet šī ir jauka vieta,-

-Kad ir vasara un daudz tūristu, tad jā.. citādi šī vieta ir dieva pamesta,- sieviete stāstīja un mūsu sarunu pārtrauca zvaniņu šķindoņa, kas skanēja, kad kāds ienāca telpā. Nepievērsu tam lielu uzmanību, bet, šķiet Jūlija atnācēju pazina,- Sveiks, Oliver,- viņa mīļi sveicināja,- Ko tad tu te tik vēlu dēliņ?

-Gribēju nomazgāties pēc sacīkstēm,- vīrieša balss atteica,- Kas viņa tāda ir?

-Tā ir Samanta,- Jūlija gandrīz dusmīgi sacīja,- Viņa ar mani vismaz runājas. Nevis tā kā tu. Omīt, es tik izskriešu un pazūdi uz visu nedēļu. Zeņķis tāds!

-Omīt, nu tu taču zini, ka tu esi vislabākā.- Olivers pielabinājās.- Es nu iešu, ja? Neklausīšos jūsu bābu runās.- puisis pasmējās un es pamanīju viņu no mugurpuses. Neko daudz jau nevarēju pateikt. Gara auguma. Šķiet, ka diezgan lecīgs, īdzīgs tips. Durvis aizvērās un Jūlija pievērsās man.- Tas ir mans mazdēls, Olivers.

-Es tā noprotu,- sacīju, plūkādama maizīti,- Šķiet, jauks puika,- es atzinīgi pasmaidīju. MELE!

-Olivers nu ne tuvu nav jauks,- Jūlija liedzās,- Viņš visu laiku kā dulls piedalās tajās sacīkstēs. Te viņš ir te, te viņš ir tur. Tas puika ir kā vējš. Viņu notvert nevar.

-Ikvienu var noķert,- es iebildu,- Vajag tikai pareizos līdzekļus.

-Varbūt tev ir taisnība,- Jūlija smagi nopūtās,- Bet tas viņā ir no tēva...- viņa pievēra acis un noslaucīja leti, kura jau tā laistījās. Pabeidzu ēst klusumā un tad telpā ienāca Olivers, kura seju beidzot pamanīju. Mani piesaistīja viņa apaļās, brūnās acis, kuras izskatījās bērnišķīgas vīrišķajai sejai.

Kaut kur es jau to seju biju redzējusi.

-Tu!- es iesaucos,- Es tevi redzēju brīdī, kad biju ārā ar suni!- es sacīju, un pamanīju, ka Olivers pavīpsnā,- Kā tu zini manu vārdu?

-Es zinu visu, kas man jāzina,- Olivers klusi sacīja un palūkojās uz vecomāti,- Omīt, sataisīsi mums maizītes?

-Mums?- vienlaikus ar Jūliju pavaicājām.

-Nu ja.- Olivers pasmējās,- Neļausim taču viešņai gulēt mežā, vai ne?- Olivers atspiedās pret leti un nopētīja mani no galvas līdz kājām, smaidīdams kā dieva dāvana.- Kā tad būs ar tām maizītēm?- Olivers pagriezās pret vecomāti.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-6/689944