http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-14/691065
Atceries mani (15)4
Manuprāt, filmā bija par daudz dziedāšanas, tomēr, tā, kā to reklamēja it visur, noskatījusies to, es nenožēloju. Mamma, šķiet, vairāk uzmanības veltīja manas reakcijas izpētei, nevis filmas baudīšanai. Varbūt viņa domāja, ka esmu prātā gana maziņa, lai skatītos multfilmu.
-Skaisti,- mamma sacīja, izslēdzot filmu,- Vai tev patika?
-Tas bija interesanti,- es sacīju, noņemdama segu no kājām, ko mamma man bija uzklājusi,- Vai ir vēl kāda filma, ko vēlies noskatīties? Vai arī es to varu darīt viena.
-Protams,- mamma piekrita un piecēlās kājās, lai dotos pie milzīgās filmu kaudzes. Brīdi nopētījusi, viņa paņēma kaudzīti disku kastīšu, ko pasniedza man,- Izvēlies. Tev allaž tas ir padevies,- viņa uzmundrinoši pasmaidīja.
„Tikai draugi”, „Hačiko”, „Netīrās dejas”, „Viņa ir viņš”, „Labi draugi”, „Ātrs un bez žēlastības”.. nopētīju disku vāciņus un, atradusi vispiemērotāko, pasniedzu mātei.
-Tātad, vakars ar Polu Valkeru un Vinu Dīzelu,- viņa sacīja ar smaidu uz lūpām,- Tavas mīļākās filmas,- viņa atcerējās, norādot uz filmām man rokās,- Un tu izvēlējies vienīgo, kas nesaistās ar mīlestību..
-Man šķiet, ka šovakar man mīlestības pietiks,- ironiski atteicu,- Šī izskatījās vislabākā.
-Tā arī ir,- mamma paslavēja,- Šī ir mūsu ģimenes filma. Mašīnas, ātrums, ballītes.
-Jūs runājat tā, it kā jums būtu sešpadsmit,- es atteicu.- Manuprāt, tas ir ļoti tīniski.
-Neuzrunā mani uz „jūs”, lūdzu,- mamma lūdza,- Es esmu tava mamma. Un tas, ka es esmu mamma, nepadara mani vecāku. Manuprāt, esmu saglabājusies ļoti labi,- viņa norādīja uz sevi. Šim apgalvojumam es nevarēju nepiekrist. Viņa izskatījās uz trīsdesmit, lai gan nezināju viņas īsto vecumu. Turklāt viņa bija ļoti eleganta – tērpusies krēmkrāsas adītā kleitiņā, matus sapinusi blondā vainagā uz galvas un ausīs ielikusi pērļu auskariņus.
-Nevaru nepiekrist,- godīgi atteicu,- Tad mēs skatīsimies to filmu vai nē?
-Tūdaļ,- mamma līksmi atteica un pieliecās pie DVD atskaņotāja, lai ieliktu disku diskdzinī.- Popkornu gribēsi vēl? Man rūc vēders,- mamma atteica. Pamāju ar galvu un vēroju, kā viņa dodas uz virtuvi, lai no skapīša izņemtu maziņu paciņu.- Ar sieru?
-Man vienalga,- es atteicu,- Vai sievietei un..- es samiedzu acis un sev izlaboju,- Vai Nellija un tētis drīz būs atpakaļ?
-Ak nē,- mamma atteica,- Viņi ir prom uz ilgu laiku. Nellijai ir modes skate un viņa to nespēja sagaidīt. Abi pavadīs laiku kopā, kamēr mēs varēsim izbaudīt lielisku meiteņu ballīti.
-Lielisku,- es atbalsoju, skatoties uz ekrānu, kur risinājās mašīnu sacīkstes. Centos iedziļināties filmā, bet manas domas bija pavisam citur. Tās nebija loģiskas un es nespēju tikt galā ar to, cik to bija daudz. Dzīve uz ielas un nu viss, ko biju ieguvusi, bija kā negaidīts džekpots.
Mamma ielika popkorna bļodu man klēpī un pati apsēdās blakus. Mēs abas skatījāmies ekrānā, un, vismaz man šķita, ka neviena no mums nemaz neskatās filmu. Abām domas klejoja kaut kur citur, lai gan ķermenis bija tepat.
-Žēl, ka tā aktiera vairs nav,- mamma pēc klusuma brīža uzsāka sarunu,- Viņš bija labs cilvēks. Un izskatīgs vīrietis. Tādi cilvēki, kā viņš otrreiz, nepiedzimst..- viņa smagi nopūtās.- Kurš tev patīk?
-Es melotu, ja teiktu, ka filma mani aizrauj,- godīgi atteicu,- Droši vien tāpēc, ka man galvā ir miljoniem domu.-
-Pastāsti man,- mamma teica, izslēgdama filmu,- Kas notika šajos sešos mēnešos?
-Vai tam ir tik liela nozīme?- es uz viņu palūkojos,- Tavuprāt, es gribu to atcerēties?
-Es tikai gribu zināt, kāpēc tu aizgāji,- viņa sacīja,- Tobrīd es apjautu, cik nepareizs ir mūsu ģimenes modelis. Protams, es lepojos ar Nelliju un viņas sasniegumiem, ar to, ka viņa iet manās pēdās un gūst sasniegumus, un mīlēju domu, ka varu sapni piepildīt otrreiz... tikai tad, kad tevi zaudēju, es sapratu, ka esmu par maz veltījusi tev laika.
-Un tāpēc Nellija mani ienīst,- es mammu papildināju,- Man šķiet, ka es gribu izstaigāties,- atteicu un piecēlos kājās. Devos uz virtuves pusi un pamanīju durvis, kas veda uz ārieni, kur varēja manīt dārzu. Pavērusi durvis, izgāju ārā un devos taisnā ceļā uz kādu vietu, kas piesaistīja man uzmanību. Tas bija vesels placis ar stikla mājiņu, kurā ziedēja baltas rozes.
Atvēru mājiņas durvis un iegāju telpiņā, kas smaržoja pēc rozēm. Manu uzmanību piesaistīja plāksnīte, uz kuras bija mans vārds un kaut kāds teikums. Piegājusi klāt, izlasīju rakstīto.
„Mūsu meitai Samantai. Tu vienmēr būsi mūsu meita.”
-Lai tur, lai kas,- skaļi nolasīju teikuma beigas. Paskatījos uz ziediem un pamanīju, ka viens no tiem bija atšķirīgs. Intereses pēc, pasmaržoju to, bet nejutu smaržu. Pasmaržoju citu ziedu, bet tā smarža bija tik izteikta, ka teju vai kņudēja acīs.
-Tā bija Nellijas ideja,- mammas balss mani izbiedēja,- Viņa gribēja, lai ir kaut kas, kas mums par tevi atgādinātu, ja..
-Es būtu mirusi,- pabeidzu viņas domu,- Viņai par iedvesmu bija filma,- neticīgi nošūpoju galvu. Kādreiz biju pamanījusies tikt pajumtē ar kādu bezpajumtnieku vārdā Dairis, kuram bija televizors un atskaņotājs, un tikai viena filma- „Bārene”. Lieki piebilst, ka tā filma bija šausmu filma.
-Varu derēt, ka viņa atdotu visu, lai tas būtu noticis,- ar nožēlu atzinu,- Esmu redzējusi pietiekami,- es teicu, paņemot vienu ziedu rokā un paskatījos uz mammu,- Es šeit neiederos.
-Ko tu runā? Protams, ka iederies!-
-Nē,- smaidot teicu,- Jūs jau atradāt, kā mani apglabāt. Labāk būs, ja tā paliks..
-Samanta,- mamma uzstāja,- Lūdzu, man sāp, ka tu tā runā.
-Gan jau pārdzīvosiet,- es atteicu, nolikdama ziedu uz plāksnītes,- Paldies Jums par visu. Es to novērtēju. Bet man ir jābūt kur citur.
-Tu nekur neiesi!- mamma ar asarām acīs teica,- Ne jau tagad, kad esmu tevi atguvusi.
-Man ir vienalga,- es uzkliedzu,- Tu mani apglabāji! Pašas meitu! Pat nemeklējot!- arī man acīs sariesās asaras acīs,- Kas tu esi par māti?- neticīgi pajautāju, liekot viņai aizdomāties.- Tā jau es domāju..
-Samanta..-
-Mani sauc Sema,- es uzkliedzu, zaudēdama pacietību,- Un es neesmu tava meita! tu savu meitu apglabāji!