Atceries mani (14)2

-Tas ir tavs suns, nevis mans,- Edgars teica un vēlreiz noglauda sunim galvu,- Puika, drīz mēs visi trīs dosimies prom,- Edgars pateica un paskatījās uz mani,- Man tevis trūkst.

-Es tevi pat nepazīstu, cik reižu tev teikt?- īgni atteicu,- Lūdzu, brauc prom.

-Tev ir vajadzīga palīdzība,- viņš uzstāja,- Un tava ģimene tev nepalīdzēs.

-Kāda tev gar to teikšana?- es kļuvu nikna,- Tā ir mana dzīve. Mana ģimene!

-Senāk arī es piederēju pie tavas ģimenes,- Edgars klusi sacīja,- Un es darīšu visu, lai tu atcerētos.-

Man kļuva grūti elpot. Nezinu, vai tas bija aukstā gaisa dēļ, vai tāpēc, ka Edgara vārdi mani aizskāra. Nu kā tā var jokoties ar kādu, kurš neko neatceras, un ir pusgadu dzīvojis uz ielas?

-Brauc. Prom,- es jau klusāk teicu, aplikdama sev rokas apkārt,- Bonapart, nāc šurp,- es atteicu, izpūzdama gaisā baltus gaisa mutulīšus. Suns uzmeta man skatienu un demonstratīvi palīda zem Edgara plaukstas.

-Pasaki man vienu...- Edgars iesāka,- Kāpēc tu pret visiem tā izturies?

-Kā tad es izturos?- es nesapratu,- Kā tad man būtu jāizturas? Jūs visi man esat sveši.

Edgars pasmējās,- Jo tādējādi tu esi vecā Sema. Tāda, kura visus atgrūda..

-O, cik jauki,- es ironizēju,- Pasmejies vēl par to, ka es neatceros. Muļķe tāda, ne?

Kad Edgars grasījās ko teikt, sadzirdēju mammas balsi.- Samanta, meitiņ, nāc mājās!

-Tev ir jāiet,- Edgars, to dzirdējis, teica,- Pamēģini paskatīties bilžu albumu,- Edgars ieteica,- Bet es izdomāšu, kā mēs rīkosimies tālāk.

-Vai es devu piekrišanu?-

-Mazā,- Edgars plati smaidot teica,- Es nekad tev neesmu prasījis piekrišanu. Tāpēc tu mani mīli.

-Mīlēju,- es atcirtu,- Un pat tad varbūt.

-Turpini sev melot,- Edgars atteica,- Bet, kad tu sapratīsi patiesību, un beigsi visus no sevis atgrūst, tev pašai būs sāpīgāk.

-Tinies miglā,- atcirtu,- Un nekādu divu dienu nebūs.

-Tā saki tu,- viņš pavīpsnāja un, nenoklausījies manu rupjo atbildi, devās uz mašīnu. Bonaparts man uzmeta pavisam cilvēcīgu skatienu.

-Un ko tu uz mani blenz?- īgni pavaicāju, pabužinādama suņa kažoku.

-Samanta, johaidī, nāc mājās, ir auksts!- mamma sauca. Nobolīju acis un sāku skriet, un suns man sekoja, sajūtoties kā mazs bērns. Mamma sagaidīja mani ar segu rokās, ko aplika man ap pleciem. Uzmetu viņai skatienu, cerēdama kaut ko atminēties viņas vaibstos.

Nekā. Melna bilde.

-Kaut kas noticis?-viņa bažīgi vaicāja, aplikusi rokas ap mani,- Mīļā?-

-Nekas,- es atteicu,- Viss kārtībā..

-Nāc, paēd,- viņa aicināja, vezdama mani uz virtuvi, kur nebija neviena. Apsēdos pie galda un mamma piegāja pie katla, no kura cēlās garaiņi,- Speciāli tev uzvārīju buljonu.

-Paldies,- vēsi atteicu, aplūkodama telpu, ko nepazinu. Telpa bija tik plaša, ka te varētu noorganizēt konferenci. Platekrāna televizors, milzīgi dīvāni, krēsls, filmu kaudzes...

-Vai tu vēlies kaut ko paskatīties?- viņa vaicāja, nolikdama bļodu man priekšā, kurā bija brūns šķidrums. Smarža lika siekalām sariesties mutē.- Esam tikai mēs divas vien..

-Kur tad vīrietis un meitene?- es pavaicāju, ielikdama mutē karoti garšīgās zupas.

Mamma manāmi saskuma.- Tas nav vīrietis un meitene,- viņa skumji teica,- tā ir tava māsa un tavs tētis. Viņi aizbrauca uz veikalu... Redzi, Nellijai ir grūti..

-Jā, es zinu,- atteicu,- Viņa mani ienīst.

-Viņa tevi neienīst,-

-Lūdzu, nevajag man melot,- es kļuvu dusmīga,- Es varbūt neko neatceros, bet muļķe neesmu,- atgrūdu krēslu no galda,- Esmu pārēdusies,- norūcu un devos augšup pa trepēm, un, apstājusies uz pēdējā pakāpiena, apstulbu.

Kā lai es zinu, kura ir mana istaba?

-Samanta,- mamma atnāca līdz trepju galam,- Esmu sacepusi popkornu. Vai sastādīsi man kompāniju, lai noskatītos filmu?- mamma pasmaidīja,- Lūdzu?

Brīdi pārdomāju, un nolēmu labāk nestrīdēties ar šo sievieti. Nokāpu lejup pa trepēm, un, ieķērusies viņai elkonī, devāmies uz viesistabu, lai kopā noskatītos filmu.

Kā māte un meita.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-15/691082